Kā izmērīt skolotāja darbu

Vai matemātikas skolotājam, jo tam ir daudz burtnīcu jālabo, ir vairāk jāmaksā, kā fizkultūras skolotājam, kam burtnīcu nav? Cik?

Vai 1. ģimnāzijas labie rezultāti nozīmē to, ka jāmaksā vairāk kā normālai pilsētas skolai, kurai nav ļauts kontingentu atlasīt? Cik lauku skolotājam ir jāmaksā vairāk, par mazāk izdarītu darbu. Cik?

Vai ieviešot jauno modeli “nauda seko skolotājam” necietīs jau tā zemā apmācību kvalitāte?

Vai IZM apzinās, ka ieviešot skolotāju kvalifikāciju, kā apmaksas kritēriju, tā nav nodrošinājusi vienādu iespēju šo kvalifikāciju iegūt (pēdejos gados netika organizēti “vajadzīgie” kursi vajadzīgā skaitā, lielu daļu nebija iespējams apmeklēt loģistikas dēļ)

Vai atbalstot principu “mazās skolas ir jāsaglabā” nodrošinam augstu izglītības kvalitāti tajās? Jeb domājam par darba vietu, “kultūras centru” saglabāšanu, demogrāfijas problēmām? Citiem vārdiem sakot- cik te jautājuma centrā ir skolnieks un viņa apmācība, cik viss pārejais?

IZM pēdejos 25 gados nav izdarījusi nevienu reformu, kurai būtu bijis pozitīvs iznākums. Par to liecina patreizējais bardaks, arī starptautiskie izglītības testu rezultāti no vienas puses, un nepamierinātie skolotāji no otras.

Kur ir garantija, ka šī reforma nebūs tāda?

Pie kam nav jau tā, ka tikai alga ir noteicošais, svarīgs ir skolas stāvoklis, kabinetu iekārtojums, uzskates līdzekļi, ēdināšana, tās kvalitāte, papildus finansējums (kur starp citu iepriekšējā “labā” IZM reforma noņēma) fakultatīvām nodarbībām, pulciņiem. Tagad daudz kur tas notiek uz entuziasma pamata, kāpēc samaksu sākumā nevar novirzīt tur? Stimulēt apmācību struktūras maiņu, ne piespiest skolas nenodrošināt apmācību (vairāk par slodzi strādā nedrīkstēs, tātad stundas klasei x vienkārši nenotiks). Kāpēc piemēram, nevar padomāt par “dzīvokļu” programmu skolotājiem…

Vai IZM apzinās, ka samazinot algas “normālam”, “vidējam” skolotājam, kā tas izskanēja Straujumas paziņojumos, NAV IESPĒJAMS uzlabot izglītības kvalitāti. Protams, kādam jau pieliks, bet tāds piegājiens tikai radīs iekšējus konfliktu, diferenciāciju skolotāju starpā (“man noņēma, lai tev pieliktu…”, kāpēc?). Vai skolnieki, viņu apmācība no tā iegūs? Viennozīmīgi nē! Reforma var būt tikai pielikumu nozīmē, reforma nevar būt samazinājuma-pārdales nozīmē. Vai IZM to apzinās?

Skatījos TV diskusiju. Seile atzina, ka ar skolotāju kvalifikācijas iegūšanas procesu kārtības nav, ka izmērīt skolotāju darba kvalitāti IZM nemāk. Tad kā var būvēt māju (reformu), ja tai ir greizi pamati. Kā?

Skolotāju vidū daudz matemātikas, fizikas un informātikas pasniedzēju, arī pārējiem visiem ir Universitātes izglītība. Kur ir viņu konstruktīvie, visaptverošie priekšlikumi izglītības reformēšanai? Domāju, ka garajā vasaras atvaļinājumā vai Ziemassvētku brīvdienu vai pavasara un rudens brīvdienu laikā vajadzētu būt atliku likām laika, lai par to domātu, bet, nē, vieglāk iet uz ielām un svilpt,- dodiet mums lielākas algas vai vismaz sagatavojiet mums tādu izglītības reformu, kas mūs visus apmierina, tikai nemēģiniet ķerties klāt mūsu galvenajam bonusam: 3-4 valsts apmaksātiem atpūtas mēnešiem gadā.

Un vispār skolēniem un viņu vecākiem ir tik daudz problēmu, bet skolotāji par to nerunā, viņus interesē tikai pašu algas.

P.S. Lūdzu piedodiet par skarbajiem vārdiem tie apmēram 10% entuziastu, kam pedagoga darbs ir aicinājums.

skolotāji paši ir politiski stulbi, jo nedarbojas pašvaldībās tā, lai cilvēkiem būtu labi dzīvot.

Seiles rosinātā reforma, cik saprotams no skolotāju runām, paredz samazināt algu tiem, kas strādā vairāk un palielināt algu tiem kas strādā mazāk.

Piemēram, kam ir 4 klases ar 30 skolēniem katrā un kontroldarbā ar 10 uzdevumiem jālabo 4x30x10=1200 uzdevumu – tagad samazinās algu atstājot esošo slodzi un pieliks algu tiem kam 1 klase ar 15 skolēniem un jālabo attiecīgi 150 uzdevumi.

Samazinās algu kas labo 1 200 uzdevumus un palielinās kas labo 150 uzdevumus.

Tāda lūk reforma Vienotības stilā.

Autoram ir liela daļa taisnības. Lauku skolu problēmu varētu risināt, iedalot lauku skolas “citā grozā”. Ar citu mērķi- latviešu tautas izdzīvošana, lauku apdzīvoto vietu ilgtspēja. Plus arī, protams, bērnu izglītošana. Tāpat arī valsts ģimnāzijām būtu vajadzīgs “savs grozs”. Arī tām ir jāizdzīvo gan pašlaik visas skolas virs 4. klases skarošā demogrāfiskā bedre, gan arī lauku reģionos piedāvājot labu izglītību. Izglītībai atvēlētais finansējums jādala pēc mērķiem nevis jāsamet viss vienuviet un tad jābrīnās.