Nevis svešie, bet savējie informātikā

Latvijā ir īpaši pasīva interese par globālām sadzīviskām lietām, es pat teiktu šobrīd pati zemākā Latvijas vēsturē. Latvijai vienreiz jāsāk skatīties ko tā spēj un kas ir/būs visur vajadzīgs. Lietas notiek pakāpeniski, no vienkāršā uz sarežģīto, ar laiku varbūt savāksies arī kaut kads robots. Priekš robotu projektēšanas kas prot gatavot ēdienus ir gan vairāk jāstrādā ar galvu, gan ar rokām, jo loģiskais algoritms jeb programma necepj olas.

Mācīt vajag. Tik nevajadzētu to padarīt par obligātu lietu. Programmēšana prasa loģiku un aukstu intelektu. Nākamajiem gatera strādniekiem tas viss liksies kā ķīniešu ābece, un būs tikai mocības. Vai to vajag viņam spiest? Bez tam, tas, ka māca tehnoloģijas lietot, nav nepareizi, tās nav pretnostatāmas lietas, programmēšanai būtu jānāk pēc tam. Piemēram, ir tikai loģiski uztaisīt makro excelim, lai daudzas reizes nedarītu dresēta mērkaķa darbu, savadot maksu par ekskursiju, vai uztaisīt programmiņu telefonā, kas kalpotu kā klases sludinājumu dēlis- apziņotājs klases biedriem. Utt. Tad, kad ir izpratne, tas excelis ir, un, ka telefona pamats ir tā operāciju sistēma un programmiņas, kas tur griežas..

Nelaime, man šķiet, ir cita. Programmētāji ir viena no apmaksātākajām profesijām Latvijā un pasaulē. Tāpēc visi spējīgākie aiziet strādāt IT nozarē, skolām paliek atlikumi- tie, kas faktiski paši programmēt negrib vai nespēj, jo kā citādi gan normāls cilvēks varētu samierināties ar pedagoga (lasi- 3X mazāku) algu, Protams, ir izņēmumi – misonāri, kam pedagoga darbs ir dzīves aicinājums, bet diemžēl tādu ir maz. Līdz ar to pašam pedagogam nav izpratnes par to, kas un kā jāmāca.

Tagad ļoti aktuāla ir robotika. Un nevis robotveidīgi cilvēki, bet sadzīves automatizācija- autonomie putekļu sūcēji vai zāles pļāvēji, auto, kas parkojas paši vai atpazīst ceļa zīmes. Televizori, kas atpazīst balsi vai žestus. Visam tam apakšā ir programmas. Tādi elektroniski štrunti, kurus var programmēt maksā ļoti maz, arī sensori ir lēti. Varbūt šāda “prakstiskā programmēšana” būtu daudz interesantāka, nekā abstrakta programmēšanas valodas apguve. Likt diodēm, piemēram mirgot noteiktā rakstā, vai noprogrammēt policijas sirēnu.. vai uztaisīt ģeometrisko figūru rotēšanu iteraktīvām tāfelēm, kas nu ir gandrīz visās skolās , vai….

IT virziens ir tā progresējis, ka tas ir kļuvis stipri plašāks un ir ienācis ikdienā. Varbūt to arī mācīt? Nevis teorētisko, bet praktisko programmēšanu?

Vai mazums ir cilvēku kas visu pasauli redz un saprot tikai no sava lauciņa skatoties. …kas labprāt domā ka matemātiskā jeb formālā loģika ir arī visa loģika, ka draudzēties var ar datora palīdzību un arī mīlēties var tāpat. Ja jau kungi ir tik droši ka jūtas kā jaunas informācijas sabiedrības un laikmeta veidotāji tad lai arī uzražo visu kopējo Valsts pamatizglītības standartu – t.i kā viņi redz un saprot cilvēku kā veselumu nevis uzspiež citiem savu unikālo neaizstājamību kā obligātu normu.

Mūsdienās, tāpat, kā 100 un 1000 gadus atpakaļ, virpotāju un jātnieku būs vairāk, kā virpu konstruktoru un zirgu apkalēju. Vai tolaik visiem mācīja kalēja arodu? Kāda no tā būtu bjusi jēga?
Mūsdienās apgūt visu padziļināti un paplašināti nav iespējams. Virpotājam nav jāzina un jāprot izgatavot virpa. Arī “algoritmiskais domāšanas veids” ir vairāk loģisks darbības pierakstīšanas veids, ne unikāla prasme. Algoritmu var uzrakstīt jebkurai sadzīviskai darbībai, bet ne vienmēr to vajag, ja vien negribam olu likt cept robotam. Algoritms ir mašīnas valoda, taču tulku vienmēr būs mazāk, nekā kādas valodas nepratēju.
Būtu stingri un loģiski jādomā, kā veidot izglītības programmas, lai neaizbaidītu bērnu no zināšanām. Varbūt jāsāk ar spēli un planšeti, ne ar sausajiem if then goto.
Lai sačakarētu mācību priekšmetu, daudz prāta nevajag.

Tāds raksts būtu aktuals 20 gadi atpakaļ. Lai kaut ko veiksmīgi radītu, lai kas tas nebūtu (ne tikai datori un to programmas) – ir vajadzīga savlaicīga interesanta un pieprasīta ideja, ātrums, un galvenais – NAUDA. Par vispārēju izglītošanu programmēšanā nevajag pārspīlēt. Tā saucamie programmētāji kā tādi ir pilnas malas. Bet programmētājs tas ir talants un pieredze, kā zīmēt, gleznot, u.t.t. Neko tādu neviena universitate nedod. Ja Geits nepamestu universitāti, tad Microsoft paliktu tikai viņa sapņos. Un ar ko Latvijā ražotais, bet ne pirmais un ne vadošais 3D printeris ir veiksme, ja tam iekšā galīgi nav neka Latvijā radīta?

Jautājums autoram – kādas iniciatīvas Latvijā varētu būt līdzīgas igauņu projektam “Computer based math”? Sal. http://www.conradwolfram.com/home/announcement-our-first-cbm-country.html . Kādi ir mūsu projekti, lai izglītībā nodrošinātu sekojošas lietas:

(1) Risinātu ar datora palīdzību “reālistiskus” teksta uzdevumus – ar apjomīgākiem ieejas datiem un “nesmukiem” skaitļiem; veidotu nelielas programmiņas kādā DSL (domain specific language) – teiksim, valodā R, LibreOffice Calc (MS Excel) vai kaut tanī pašā Igaunijā iecienītajā Mathematica.

(2) Demonstrētu to, kā matemātiku visvairāk izmanto parastajā dzīvē – veidojot matemātiskus modeļus; dabaszinātņu un tehnikas aprēķinus; vizualizācijas; finansu matemātiku un risku analīzi; datu statistisku apstrādi ar piemēriem no socioloģijas, ekonomikas, demogrāfijas.

Īsi sakot – piedāvātu nodarbības, kurās māca “programmēšanu no neprogrammētāja viedokļa” – demonstrējot, kā cilvēks ierakstot tādu vai citu formulu vai īsu koda fragmentu var risināt kādu praksē sastopamu uzdevumu.

Vai arī – augšminētajām “datorizētās matemātikas” lietām nevajadzētu kļūt par programmēšanas mācīšanas “mainstream”; un IT apmācībā vispārizglītojošajās skolās būtu jāliek galvenais uzsvars uz algoritmu un datu struktūru kodēšanu (kā tas notiek informātikas olimpiādēs un Progmaster kursos) kā arī lietojumprogrammu izstrādi (Accenture’s StartIT nodarbības un arī Progmaster kursi). T.i. uz “programmēšanu no programmētāju viedokļa” – vienkārši veidojot programmas, lai to mācītu lielākam skaitam skolēnu. Lietojumprogrammu izstrādē, acīmredzot, vajag nedaudz savādāku un vienkāršāku matemātiku (piemēram, statistikas vietā labāk mācīt diskrēto matemātiku); toties lielāka uzmanība jāpievērš programmēšanas valodu teorijai, konfigurāciju pārvaldībai, testēšanai, utml.

Es joprojām nezinu, kāds virziens ir labāks. Vai būtu vairāk jāpriecājas par skolēnu, kurš ar izklājlapām izrēķinājis vecākiem izdevīgāko pensiju plānu un ar Shapefile plus datu tabulām sazīmējis datorā krāsainas ekonomiskās ģeogrāfijas kartes, vai arī par tādu skolēnu, kurš savā Android telefonā ir uzprogrammējis Tetri.

Pie raksta būtu labi arī atstāt kaut kādu kontaktinformāciju, lai cilvēki, kurus interesē informātikas padziļināta mācīšana skolās, varētu sazināties ar Jums. (Mans e-pasts ir [email protected] – “vards” un “uzvards” vietā ievietojot manu vārdu un uzvārdu bez garumzīmēm.)

Cienītā Elita. Arī es biju dzm.lu.lv un tas, ka skolotāji lieto IT, nenozīmē, ka viņi aptver to, kas ir datorika kopumā. Tikpat labi var uzskatīt, ka matemātiku var aizvietot literatūrā ar “Alibaba un 40 laupītāji” vai mūzikā – “Astoņi kustoņi” dziedot…To, ko izmanto citu priekšmetu skolotāji – gatavi produkti, nevis to radīšana. Pat “radniecīgais” matemātikas priekšmets nepētīs, kā tā programma, kas demonstrē diagrammas ir radīta un kāpēc uz ekrāna parādās kļūdas ziņojums, vai kā izlabot konkrētajā programmatūrā iebūvēto latviešu valodas kļūdu…

Par digitālajiem imigrantiem un iezemiešiem arī iesaku palasīt, paskatīties IT pasaulē atzītu filosofu lekcijas vai kaut vai tik labi zināmo wiki, tad nebūs jāblamējas… ;)

Ja godīgi – jau apnikusi tā iedalīšana divās vai cik tur paaudzēs. Tiem, kuri uzskata, ka viņi ir “digitālie imigranti” vai kādi tur vēl, arī mūžīgi būs problēmas ar tehnoloģijām, neskatoties uz dzimšanas gadu.

Tāpat nepiekrītu, ka informācijas tehnoloģijas netiek lietotas citās stundās. Nupat biju dzm.lu.lv rīkotajā konferencē, kur skolotāji dalījās savā pieredzē par tehnoloģiju pielietošanu – brīnišķīgi piemēri. Zinu arī daudzus citus, kuri nav informātiķi, bet stundās IKT tiek izmantots dažādos līmeņos.

Bet tas, ka būtu jāpārskata standarts, tam gan piekrītu. Jo iepriekšējie standarti tika veidoti 7. – 9.klases vecumposmam, bet tā kā nebija iespējas izbrīvēt stundas šīm klasēm, tad vienkārši IZM tika nolemts mācīt ieplānoto 5. – 7.klasēs. Rezultātā – bērnam, pirms viņš vispār apgūst matemātikā, kas ir funkcija, tās ir jāpielieto informātikas stundās, apgūstot Exceli.