Ko mums pirms Visaginas mācīties no vāciešiem?

Neaizmirstiet kā Puķins nopirka Šrēderu. No šī vēža aug Gazprom metastazes un visa ši propaganda, ko te sludina autors. Somija arī pērk krievu gāzi – ķīmijai, bet ne elektrības ražošanai. Elektroficētā Somijā ir daudz hidrostaciju un pats galvenais – viņi meklē vietu jau trešajai kodolstacijai. Atgādinu somiem neļava Latvija uzcelt celulozes fabriku, kamēr viņiem ir 11 tādu fabriku. Visu ko Latvijā drukā vai iepako taisa no somu papīra. Droši vien streļčonoks pavēli par Strīkes atlaišanu arī rakstīja uz somu papīra. No tās valsts kur nedod un neņem kukuļus.

Par radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas problēmu, kurai mēģina rast risinājumu Somijas valsts, manuprāt, spēcīga filma “Into Eternity” (subtitri angļu valodā: http://vimeo.com/55736976

Atomenerģija kā “zaļā” enerģija ir lēts farss, kas mums dārgi maksās. Tā nav alternatīva fosilajiem enerģijas avotiem, jo pati ir viena no fosilās enerģijas veidiem. Bagātināto urānu iegūst no urāna rūdas, kuru savukārt iegūst milzīga mēroga ekskavācijas darbos (patērējot lielu apjomu enerģijas (naftas produktus) ieguves procesā).

Jebkura enerģijas avota ietekme uz vidi un izmaksas jāvērtē visā ciklā (ieguve, izmeši un citi blakusprodukti, kas rodas pārvēršot to enerģijā, un atkritumu utilizācija). Atomenerģijas gadījumā – negatīvo seku dēļ, kas rodas stacijas ekspluatācijas procesā (par “mazākām” radiācijas noplūdēm var “piemirst” informēt) un iespējama negadījuma gadījumā – šī avota izmantošana ūdens tvaicēšanai (ar tvaiku tālāk tiek grieztas elektrības ģeneratora turbīnas) ir nesaprātīga, bezatbildīga un pašiznīcinoša rīcība.

Reāla alternatīva, kas tiešām ir “zaļa”, ir dziļā ģeotermālā enerģija (tā pieejama praktiski jebkurā pasaules malā, ir konstanta (pretēji vējam un saulei) un nosacīti neizsmeļama). Tas ir arī ātrākais, efektīvākais un drošākais ceļš kā atbrīvoties no energoresursu importa atkarības. Šeit ir laba atklātā lekcija (ASV), kurā saprotami izskaidro ģeotermālās enerģijas būtību un perspektīvas (angļu valodā): https://www.youtube.com/watch?v=pA27aEamWzY

Latvijā ļoti derētu arī diskusija par Salaspilī radītajiem kodolatkritumirm un to drošu glabāšanu. Šo tēmu cēla, cēla, pat uz tiesām gāja, bet tad viss noklusa. Vai tas nebija Baldonē, kur to visu labumu uz simtiem gadu noglabāja pretēji iedzīvotāju gribai?

nevar likt vienadibas zimi starp abam valstim – macities protams var, bet mums lidz Vacijai vel talu

http://www.pizzaessenbestellen.de/

Vācija “rāda piemēru”, kā no kodolenerģijas atgriezties pie fosīlajiem enerģijas avotiem: https://www.facebook.com/nuclearpowerplants/photos/a.332280133531.151025.75830138531/10152588390608532/?type=1

Mums no vāciešiem būtu jāmācās tas, ka ar kodolenerģiju ir jāražo elektrība nevis atombumbas. Tāpēc kodolenerģētika ir jābalsta nevis uz Urānu 235, bet uz Toriju.

https://www.youtube.com/watch?v=P9M__yYbsZ4

Minēto raktuvju “ekoloģiskā katastrofas” sekas vēl būtu jāpārvērtē ar skaidru galvu bez ideoloģijas. Piemēram, Pripjatā, kuru fons ir vidēji 20-50× augstāks par atzīto “normu” (un ir salīdzināms ar lidmašīnu vai starptautisko kosmisko staciju) dzīvnieki dzīvo uz nebēdu.

http://www.youtube.com/watch?v=dK99dvJO5PY

No autora nevar saprast uz ko velk. Pēc visa spriežot tur pat ,kur GER šrēderisti – GAZPROM uberalles.

Vai tad Kēnigsbergas( Karalauču), Pēterburgas , BL,FIN AES būs kaut kādā mērā labākas kā Visaginas? Akcents tikai uz Visaginu atklāj āža kāju.

Risinajums ir radioaktivais torijs, nevis urans.

Vācijas kļūda bija priekšlaicīgi atteikties no kodolenerģijas un uzsēsties uz Krievijas gāzes adatas, kamēr vēl citi enerģijas ieguves veidi nedarbojas pietiekamā apjomā.

Kodolatkritumi rada zināmus riskus, bet risks ir arī Krievijas agresija, kas var novest pie militārām darbībām.

“1960. un 70.gados Vācijā, veicot risku analīzi un citus pētījumus, tika pieņemts lēmums apglabāt radioaktīvos atkritumus pamestās sālsraktuvēs.”

Es atvainojos, bet KĀDU RISKU analīzi??

Jebkuram vidusskolas skolniekam ir no ķīmijas stundām zināms, ka sāls lieliski šķīst.

Bez tam, sāls ir praktiski izmantojams materiāls, ne tikai pārtikā, bet arī ķīmijas rūpniecībā.

Tātad jābūt ķīmijas/ģeoloģijas un ekonomikas analfabētam, lai teiktu, ka sāls atradnes ar tajā vēl atrodošos sāli ir “laba vieta, kur glabāt kodolatkritumus”.

Raksts uzskatāms par maldinošu un, iespējams, ir tendenciozs, jo:

1. Latvijā nav pamestu sāls atradņu, ne arī Lietuvā vai Igaunijā. Līdz ar to šī pieredze uz mums neattiecas.

2. Tiek ņemts sliktākais piemērs.