Kādu ceļu izvēlēties Latvijas izglītības sistēmai?

Ieva Aile > ineta_rr 07.09.2013. 17.02

ex-diena-lasitaji ,Ja mēs atceramies,ka daudzas,ja ne visas tehniskās idejas un modeļus esam noskatījuši no dzīvās dabas,tad secinājums par bioloģijas pamatu zināšanu vajadzību ir absolūti idiotisks.

0

0

Atbildēt

0

ineta_rr > ineta_rr 07.09.2013. 22.36

Kuru datorzinātņu ideju esam aizguvuši no dabas? Un runa bija nevis par pētniekiem, bet vidusmēra IT funkcionāru. Nav nekāda jēga no miljoniem starpdisciplīnu ekspertiem, dižos atklājumus parasti izdara saujiņa ārkārtīgi talantīgu cilvēku, bet, lai atklājumu pielietotu praksē, vairs nav ritenis jāizgudro no jauna. Vispār pats ritenis jau ir absolūtais pierādījums pret Jūsu absurdo apgalvojumu – kur dabā pastāv riteņi? Nekur, jo ne taisnu līniju, ne riņķa līniju dabā nav. Abas ir cilvēka izgudrojums.

0

0

Atbildēt

0

Ieva Aile > ineta_rr 09.09.2013. 22.39

Nu lūk,tēlainās domas nabadzīgums un attiecīgi tādi secinājumi …Ritenis kā uz ass uzmaukts objekts un viss :D ,bet kur paliek pa tuksnesi ripojoši vējriteņi…kurš akmens noripos no nogāzes -plakans vai apaļš?Pat daži dzīvnieki iemanījušies savilkties ritenī,lai tiktu lejā no kalna.Ir vajadzīga laba iztēle arī priekš tā,lai radoši pielietotu zināmas lietas.Un kas gan labāk var paplašināt cilvēka iztēles robežas,ja ne dabas vērošana un zināšanas par to?!Visi šaha spēlētāji zin gājienus ar figūrām,bet ne visi ir labi,radoši šahisti.

0

0

Atbildēt

0

Ieva Aile > ekmanis 06.09.2013. 13.12

92. Middle school 4. klasē pirmajā pusgadā matemātikā uzdod skaitīšanu līdz 20. Pēc Jaungada skaitīšanu līdz 40. Reizrēķinu tur īsti nezina neviens. Toties trešajā klasē visiem skolniekiem turpat skolā dāvina kalkulatoru. Tas ir vēl viens iemesls nemācīties reizrēķinu. Dalīšanas sistēma izskatās tā: 15:3. Nemaz nerunāju par to, ka tas atkal ir reizrēķins, kas jāzina no galvas. Uz lapiņas tiek uzrakstīts skaitlis 15. To apvelk ar aplīti, un aplītim piezīmē trīs kājiņas. Tas ir 3. Pēc tam iepretī katrai kājiņai tiek likti punkti, līdz būsi saskaitījis līdz 15. Atliek tikai saskaitīt punktiņus pie vienas kājiņas. Tā ir pareizā atbilde. Sākumā es domāju, ka bērns nodarbojas ar blēņām. Pat pajautāju, ko viņa sadomājusi? Uz ko saņēmu atbildi:

– Tā mums skolā paskaidroja, kā jādala skaitļi.

Es biju šokā. Pēc pāris sekundēm pajautāju:

– Vai vari izdalīt 200 ar 10?

– Ооо, tas ir grūts uzdevums, – man atbildēja draudzenes astoņgadīgā meita. – Bet es pamēģināšu.

Viņa uzrakstīja ciparu 200, apvilka ar aplīti, uzzīmēja desmit kājiņas un sāka likt punktiņus un skaitīt.

– Dieva dēļ, izbeidz, – es palūdzu. – Nespēju uz to noskatīties.

Viens no poļiem, kuram bija 14 gadus veca meita, iedomājās, ka varbūt vajadzētu atgriezties Polijā. Un aizsūtīja sievu un meitu izlūkos, paskatīties, kas un kā, tāpēc ka viņi bija nodzīvojuši Anglijā jau vairāk nekā 6 gadus. Ieradušās Polijā, viņas vispirms aizgāja uz skolu. Pēc dažām mācību stundām meita raudādama izskrēja ārā un pateica mātei, ka nemūžam te nepaliks. Kā nu ne, viņai taču būtu vajadzējis mācīties pāris klases zemāk. Bet trakākais ir tas, ka par viņu smējās visi klasesbiedri. Poļa brālis pārcēlās uz Angliju un atveda līdzi savu divpadsmitgadīgo meitu. Viņu iedalīja klasē atbilstoši vecumam, bet viņa sāka sūdzēties, ka tur nav ko darīt. Matemātikas uzdevumus, ar kuriem viņas vienaudži ņēmās 20 minūtes, viņa atrisināja pusotrā minūtē. Meiteni pārcēla uz nākamo klasi. Taču arī tur viņa sēdēja un skatījās griestos, tāpēc ka situācija praktiski atkārtojās. Tā kā pārcelt viņu vēl par klasi augstāk nebija iespējams, visu atstāja, kā ir. Meita pilnībā zaudēja interesi par mācībām. Vēl bija polis, kura dēls pabeidza angļu skolu. Zēns tajā nomācījās pēdējos 8 gadus. Es viņam pajautāju:

– Nu, un kā?

– Kā tāds muļķis, – viņš atbildēja.

Nezinu, kā ir vecākajās klasēs, bet jaunākajās viņi dara visu ko, tikai ne mācās. Dzied, dejo, zīmē, peld, dodas ekskursijās, pie viņiem ved kaut kādus sunīšus, vistiņas, zaķīšus. Bet patiesībā bērni nezina elementāras lietas. Piemēram, aizpildot dienasgrāmatu nākamajai dienai, viņi katru reizi jautā, kāds rīt būs datums. Nav nekāds brīnums. Galu galā skolā trešajā klasē viņiem lasa pasaciņu par trim sivēntiņiem. Vēl viena interesanta iespēja ir zīme skolotājam. Ja tu nevari izpildīt mājas darbu vai arī negribi to darīt, jāuzraksta zīme, ka tu nevari to izdarīt. Turklāt zīmi raksta pats bērns. Un, ja viņš ierodas skolā ar šādu zīmi, nekādu soda sankciju par neizpildīto mājas darbu nav. Manuprāt, tas ir tas pats, kas uzrakstīt „esmu stulbs” un aiznest to skolotājam.
http://antiglobalisti.lv/vide/tas-ko-jus-negribetu-zinat-par-angliju/

+2

-3

Atbildēt

0

Ieva Aile > ekmanis 06.09.2013. 13.21

101. Laiku pa laikam Latvijas ziņu kanāli vēsta par to, ka pieķerts kārtējais anglis, kas čurā uz Vecrīgas vēsturiskajām ēkām un dažreiz pat pie Brīvības pieminekļa. Un katru reizi tajā meklē kādu slēptu nozīmi. No ņirgāšanās par nacionālajiem simboliem līdz slepenām valsts diskreditācijas operācijām. Bet, nonākot Anglijā, es sapratu, kas par lietu. Un neviens pat nenojauš, ka atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu. Viņi visu to pašu dara arī savās mājās. Iziet no kroga un čurā pie tuvākā stūra. Viņiem tas drīzāk ir dabisks stāvoklis nekā ļauns nolūks. Tā ir viņu dabiskā vide, un, piedzērušies Latvijā, viņi uzvedas tieši tāpat kā mājās.

102. Reiz, kad vēl dzīvoju Rīgā, es aizgāju uz Līvu akvaparku ar saviem dēliem. Tur bija pieci angļi, kas uzvedās pilnīgi neadekvāti no mūsu viedokļa. Viņi negaidīja, kad iedegsies zaļā gaisma pie slidkalniņiem, lēca iekšā caurulēs piecatā, brauca uz vēdera ar galvu pa priekšu, neņēma piepūšamos riņķus, vārdu sakot, darīja, ko gribēja. Glābēji skraidīja kā apsviluši, lai viņus noķertu, bet viņi nedevās rokā. Pārējie apmeklētāji bija mēmās šausmās un sprieda, vai viņi ir piedzērušies vai sapīpējušies, tāpēc ka normāli cilvēki akvaparkā parasti ievēro uzvedības noteikumus un drošības normas. Un jebkurā gadījumā klausa personālu. Beigu beigās viņus noķēra un palūdza atstāt akvaparku. Angļi iepleta acis un atteicās. Vārdu sakot, tas beidzās ar briesmīgu skandālu, un noskaņojums bija sabojāts visiem. Noslēpums man atklājās pēc daudziem gadiem Lielbritānijā. Es aizgāju uz vietējo akvaparku. Un kā jūs domājat, ko es tur ieraudzīju? Tur tā darīja visi, kam vien nebija slinkums. Divu stundu laikā akvaparkā, kas bija kādas sešas reizes mazāks par mūsējo, es novēroju trīs incidentus. Vienā gadījumā sieviete sasita galvu pret akmens grīdu. Viņai atnesa ledu, pasēdēja klāt, un ar to viss beidzās. Divi pārējie incidenti bija vieglāki. Sarkanā un zaļa lampiņa tur pie caurulēm deg formas pēc. Nekādu sensoru caurulēs nav. Pārslēgšanās no sarkanā uz zaļo notiek tikai tad, ja vērojama aizkavēšanās. Un kāda gan tam nozīme, uz lampiņām skatās tikai tie, kas grib uz tām skatīties. Tie, kas negrib, vienkārši lec iekšā caurulē, kā viņam ienāk prātā, un šļūc lejā. Tas, kas mums likās mežonīgs un nepieņemams, patiesībā viņiem ir ierasts un absolūti normāls. Un tas ir fakts.
http://antiglobalisti.lv/vide/tas-ko-jus-negribetu-zinat-par-angliju/

+1

-1

Atbildēt

0

Ieva Aile > ekmanis 06.09.2013. 19.05

nulle,visi UK nav tik dumji,ir arī privātskolas bagātākiem cilvēkiem.Bet…
105. Izdarot kopsavilkumu, es gribētu izteikt savu subjektīvo viedokli par situāciju kopumā. Atrodoties Latvijā, mēs iztēlojamies Britu salas kā tādu brīnumainu vietu, kur mūs mīl, gaida un par to vien sapņo, lai sagaidītu, noskūpstītu pie lidmašīnas trapa un piedāvātu mums iemīļoto darbu par milzu algu. Tur mūs gaida pieejams dzīvoklis, lētas mašīnas, laipni cilvēki un neticamas izaugsmes iespējas. Tas ir brīnišķīgs mīts, kuru izveidojis nezin kas, bet principā es nojaušu. Nojaušu, kas un kāpēc pa labi un pa kreisi te dāļāja kredītus, kāpēc cilvēkiem ļāva iebāzt galvu cilpā, bet pēc tam paņēma aiz šīs virvītes un aizveda uz darba vietu. Tikai vairs ne dzimto māju tuvumā, bet kaut kur Eiropā. Kāpēc ir izveidota šī slepkavīgā ekonomiskā situācija, kāpēc tiek nolīdzinātas līdz ar zemi rūpnīcas un fabrikas. Es pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka strauji vecējošā Eiropa nespēj izvilkt savas ražošanas jaudas un uzturēt savus pensionārus, kuri ir pieraduši pie labas un nodrošinātas dzīves. Eiropai ir vajadzīgs darbaspēks un nodokļu maksātāji. Kā viņus piesaistīt? Ļoti vienkārši. Vajag atvērt darba tirgu un uzņemt eirozonā valstis, kurās vēl ir palikuši strādīgi kadri ar galvu uz pleciem, bet pēc tam izveidot šajās valstīs neizturamu ekonomisko situāciju. Tas taču nav grūti. Ir tikai jānoorganizē daži vajadzīgi lēmumi Briselē, paklausot dažu „augsti attīstītu” valstu lūgumam, kas pieņēmušas neskaitāmus dīkdieņus no savām bijušajām un esošajām kolonijām. Bet tagad saķērušas galvu, tāpēc ka tie, kas nekad nav strādājuši savās mājās, nemaz netaisās sākt to darīt pēc pārcelšanās. Savs darbaspēks pamazām aiziet pensijā, un to aizstāt reāli nav ar ko. Tāpēc kaut kas jāpiesola mums, kuri nonākuši lopiskā stāvoklī, un mēs paši aizskriesim pie viņiem. Un pateicībā skūpstīsim viņiem rokas. Strādāsim par sevi un par viņiem viņu rūpnīcās, maksāsim nodokļus, padarīsim bagātākus viņu nekustamo īpašumu izīrētājus, maksājot milzīgu īri par nožēlojamām mājvietām, segsim nereālu apdrošināšanu, izmetīsim nenormālu naudu par sakariem, komunikācijām un elektrību. Galu galā kādam tas ir jādara. Un, protams, jāuztur ar saviem nodokļiem visi šķietamie bezdarbnieki, pret kuriem viņi izjūt morālu pienākumu koloniālās pagātnes dēļ.

0

-1

Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam