Vai iecerēta agrīna skolēnu specializācija un nevienlīdzība?

Ir ļoti daudz jaunu sieviešu, kurām tamborēšanas un kreļļošanas prasmes noderējušas krietni varāk par programmēšanas (skat. soc.tīklos). Jautājums ir daudz sarežģītāks, nekā Jums šķiet. Vecākiem vajadzīgs milzīgs gribasspēks, lai piespiestu bērnus pabeigt mākslas un mūzikas skolas, labāk, ja KVALITATĪVAS pamatzināšanas var iegūt skolā un vēlāk tās attīstīt speciālajās vidusskolās (jau ar personīgo motivāciju). Motivācija ir galvenais virzītājspēks cilvēka pilnveidē, tikai jābūt vispusīgām pamatzināšanām.

Vai nav tā, ka galvenās ir matemātika, angļu valoda un varbūt nedaudz argumentācijas un komunikācijas prasmju? Ja aiz jostas ir matemātika un angļu valoda, tad apgūt interesējošo nav problēmu, vajag tikai strādāt pie tā, kas interesē. Protams, dažkārt vajag jaunas prasmes, bet matemātika attīstīta domāšanu un ļauj saprast dažādas formulas, savukārt angļu valoda sniedz pieeju faktiski visas pasaules zināšanām, turklāt jau vairākus gadsimtus arvien lielāka daļa ir jau oriģināli angļu valodā, bet pagātnes darbi ir kļuvuši par galvenokārt vēstures liecībām nevis izglītojošiem materiāliem. Kopš vismaz 20. gs. otrās puses angļu valoda ir arī zinātnes valoda tā ir arī valoda, ko atsevišķas profesijās, piemēram, programmēšanā, uzskata par pašsaprotamu nepieciešamību, jo dublēt angļu valodā radīto ir problemātiski pat Francijā un Japānā par spīti tam, ka abas valstis ir gan bagātas, gan noslēgtas, gan ar ļoti daudziem spējīgiem programmētājiem.

Piekrītu domai, ka var vēl izvērsties uz interešu izglītības pamata, kas manuprāt netiek pilnībā izmantota, piedāvājot arī dzīvei noderīgākas prasmes par tamborēšanu un kreļļu veidošanu (kas neapšaubāmi kaut kam arī var noderēt), piem., finanšu pratību, uzņēmējdarbību, tehnisko jaunradi, programmēšanu, mobilo aplikāciju veidošanu..

Ar specializāciju tiešām jābūt uzmanīgiem. Bet arī lielāka skolu autonomija ir apsveicama. Tad nu jautājums, kā, neradot nevajadzīgu specializāciju veicinošu un attiecīgi arī nevienlīdzību un nākotnes izvēles ierobežojošu sistēmu, būtu iespējams piešķirt skolām lielākas pilnvaras programmas izveidē tā, lai orientācija būtu uz maksimāli labākiem rezultātiem.

Iespējai samazināt matemātikas stundas – nē. Nekādā gadījumā. Katru dienu dzirdu, kā uzņēmēji spļaudoties piemin Piebalga obligātā matemātikas eksāmena atcelšanas iniciatīvu.

te nav ko gausties , ne visi var izmaaciities par skolmeistariem, dakteriem , fiziķiem vai ķīmiķiem ,tas jau pamanaams peec triis četru gadu apmaaciibas pamatskolaa , beernus jaanovirza savlaiciigi uz specializaaciju , tad mums nebuus beigu produkts vienaa liimenii , kad augstskolaa studeejošs nezin oma likumu un Pekinu sauc par Japaanas galvaspilseetu , jaasaka ka dažs labs traktorists gudrasaks ….te jau bija mineets Vaacijas izgliitiibas sisteemas modelis un tas ir tieši šaads, par to ar jaaiet.

Sabiedrību audzina par muļķiem, un Ķīlis tur neko negrasās mainīt. Kāpēc vidusskolas diplomu ārvalstu augstskolās atzīst par nederīgu? Kāpēc tiek iznīcināta praktisko zinību apguve, ja valstī nepieciešams darbaspēks? Kāpēc matemātikas obligātajā mācību saturā netiek iekļauta matemātiskā analīze, ja bez tās fizikas uzdevumus rēķināt praktiski neiespējami? Kāpēc valsts vidusskolēniem nefinansē interešu izglītības sistēmu, kurā varētu apgūt interesējošas profesijas pamatus, lai tālāk nepieciešamās zināšanas apgūtu augstskolā? Kur praktiskie darbi pamatskolās?

Ķīli ziepēs!

Kārtējās ķīļa saražotās kroplības!

Argumenti ir pretrunīgi un pats autors tikai pašās beigās atzīmē, ka no sākuma ir skaidri jādefinē vispārējās izglītības vīzija pēc tam, kad ir bezmērķīgi izklāstījis pašu pedagogu un politikas veidotāju nepiekāpīgumu un pretrunas.

Katrā ziņā no plānošanas viedokļa es piekrītu vienam ieteikumam – pāriet uz gada, nevis nedēļas plānošanu. Ir jānosaka minimālais kopējais stundu skaits gada laikā, kas arī ir sasaistīts ar vispārējās izglītības standartu (matemātika, latviešu valoda un literatūra, dabaszinības, vēsture, angļu valoda, mājturība, dziedāšana, sociālās zinības, zīmēšana un sports). Un tam noteikt piem. 70% no kopējās mācību slodzes. Bet arī šajā gadījumā ir jāsāk ar saturu, no kura izriet kopējais stundu apjoms nevis otrādāk, ka saturs tiek iespiests stundu apjomā. Atlikušajam stundu apjomam jāpiedāvā dažādas izvēles programmas: humanitārā (trešā valoda, literatūra, mākslas vēsture, mūzikas teorija, utt.), eksaktā (padziļinātā matemātika, fizika, ķīmija, ģeogrāfija, bioloģija, astronomija utt.), “padziļinātā programma” (padziļināti pamatpriekšmetus bez tik izteiktas detalizācijas humanitārajos un eksaktajos priekšmetos), kā arī “palīgprogramma” (īpašs atbalsts tiem, kas netiek līdzi ar mācību standartu). Vidusskolā ir jāpaaugstina standarta prasības un varbūt var palielināt izvēlēs programmu īpatsvaru un dažādību, jo vidusskola jau nav obligāta. Bet protams arī šeit saturs ir jāstutē uz pamatpriekšmetiem: matemātika, literatūra, angļu valoda, vēsture; kam ir jābūt pirmklasīgā līmenī, beidzot skolu.

Mērķis: visi skolēni spēj labi nokārtot pamata standartu, kas ietver visas nepieciešamās pamatprasmes reālai dzīvei.

Rezultāts:
1) Visiem pamatizglītības beidzējiem ir nepieciešamās prasmes, kuras vairs vidusskolā, arodskolā vai dzīves skolā nav jāatkārto vai jāapgūst!
2) Izvēles daļa ir tas, kas lielākajai daļai sagādā prieku nevis pienākumu un šeit pedagogi var izmantot dažādas mācību pieejas… Vecāki var iesaistīties programmas komplektēšanā ar skolu! Satura daudzpusīgums ļauj skolēniem jau laikus iepazīties ar dažādiem arodiem.
3) Pamatizglītības standarta saturs un sagatavotība dod visiem skolēniem vienādas iespējas iestāties vidusskolā vai arodskolā, neatkarīgi no pilsētas vai laukiem un neatkarīgi no skolas rocības.

Kā jau parasti, jau virsraksts ir analfabēts, bet ko jūs vēlaties, tā tak ir Latvija.

Nevis “un”, bet “ir”.

Nevis “Vai iecerēta agrīna skolēnu specializācija un nevienlīdzība?”, bet

“Vai iecerēta agrīna skolēnu specializācija IR nevienlīdzība?”

Runājot pēc būtības, tad droši vien kārtējais intrigu verpējs, kā jau parasti ir šiem ierēdņiem. Vācija pilnīgi mierīgi dzīvo ar šo “nevienlīdzību”, un ir līderis Eiropas Savienībā. Bet jūs esat līderi no saraksta otrās puses. Korupcijas indekss krīt uz leju, sliktāk par Latviju ir tikai Rumānija un Bulgārija. Viņus arī kāds esot apvainojis, ievainojis, Turcija, Austro-Ungārija utt.

Mācīt visu visiem, kā tas pašlaik notiek, nekad nav bijis ne gudri, ne zinātniski pamatoti, ne ekonomiski izdevīgi.
19. gs. šāda sistēma tika izgudrota, lai masveidā gatavotu izpildītājus no inženiera, līdz (vēlāk) vienkārša darba darītājam.
Tāda sistēma ir izdevīga pedagogiem, jo nodrošina salīdzinoši konstantu darba apjomu un izmaiņu gadījumā paredzams, ka daļa pedagogu nebūs nepieciešami, savukārt radīsies papildus pieprasījums pēc citiem.
Tas arī kopumā izskaidro patiesos iemeslus šai pretestībai.

Jā, agrīna specializācija ir nepieciešama un tāda notiek arī valstīs, kuru izglītības sistēmu pieņemts uzskatīt par labu, piemēram, Vācijā.
Savukārt, nevienlīdzība ir dzīves realitāte – skolēnu spējas ir ļoti atšķirīgas un dažādas pa jomām un pedagogam to noliegt ir parādīt augsta līmeņa nekompetenci pašam savā jomā.

AUTORS
Skolēnu agrīnas specializācijas tendence no filozofiskā viedokļa nozīmē pāreju uz vienpusīgu, šauri specializētu personu (izpildītāju) veidošanu, kurām ir mazāk kopīgā, bet vairāk atšķirīgā – pasaules izpratnē. Turpretī mūsdienu strauji mainīgā dzīve prasa kompetenču daudzpusību, mobilitāti, spēju mainīt darbavietu un pat darbības jomu. Vienlaikus sabiedrības saliedētībai nepieciešama VIENOTA vērtību bāze, ko var nodrošināt visiem vienāds, bet daudzpusīgs pamatizglītības saturs. Tātad izglītības mērķos jāspēj pretējības (antinomijas) apvienot. Nepieciešama gan eksakta, gan humanitāra lietpratība, gan individuālas, gan kolektīvas darba formas, gan jaunu tehnoloģiju, gan Latvijas kultūras un universālu humānu vērtību apguve.

Politiskais konteksts, kas netieši izriet no piedāvājumiem jauniešus specializēt iespējami agrāk, nozīmē – veidot vērtībās nevienotu sabiedrību. To mēdz saukt par “jauno tribālismu” (no latīņu triba – cilts). Nācija pārvēršas nelielās subkultūrās (modernajās “ciltīs”) un profesionālajās jomās (“alās”) sadalītu ļaužu kopumā, kurā katrs konstruē savu priekšstatu, interešu un iegribu subjektīvo pasaulīti, nerēķinoties ar citiem, kurā “katram ir sava patiesība”, viss šķiet relatīvs un universālu vērtību nav. Bet sašķeltu sabiedrību – kā zināms – ir vieglāk pārvaldīt… Negribas ticēt, ka tas būtu gaidīto reformu mērķis.

pilnīgi vārdus no mutes izrāvāt.
slīkti , ka neticat, par reformas patiesajiem mērķiem….. kas uzvarēs cīņā par bērniem, tie uzvarēs globālajā spēlē…

P.S. paskatamies un izpētam, kādu izglītības modeli piedāvā saviem bērniem pasaules elites pārstāvji privātskolās. Viss pilnīgi pretēji, jo tur negatavo izpildītājus….

Ir apmācība, un ir izglītība.
Apmācības mērķis ir sagatavot cilvēkus zināmai tagadnei.
Izglītības mērķis ir sagatavot cilvēkus nezināmai nākotnei.
Izskatās, IZM izvēlējusies pirmo ceļu,un tas ir galīgi garām, šķietama racionalitāte ne vienmēr ir stratēģiski pareiza taktika.