Kādēļ valstij jāatbalsta kultūra

Nezinu nevienu, kurš iebilstu pret finansējumu kultūrai. Kultūras darbinieki parasti paši izdomā šādus iedomātus pretiniekus, ar ko tad varētu pavadīt laiku cīnoties, jo pēc būtības diskutēt ir bail. Lielākā daļa iebilst nevis pret finansējumu kultūrai, bet pret finansējuma veidu. Nu ir, ir jāsaista atbalsts ar to vai attiecīgais darbs kādam ir vajadzīgs, piemēram, rakstnieku atbalstam ir jābūt saistītam ar reāli no iedzīvotāju kabatām nākošo latu skaitu, un mākslinieku – ar izstādes apkmeklētāju skaitu. Latvijas teātru finansējums, kur tomēr ir saglabājusies pamatīga (finansiāla) nepieciešamība pēc skatītājiem zālē, ir pozitīvs piemērs. Teātri, lai gan žēlojas, jo konkurence ir nepatīkama lieta, tomēr ir pašlaik spēcīgākā Latvijas kultūras dzīves daļa. Nesaglabāsim mēs to kultūru un neattīstīsim valodu ražojot tikai radiem un draugiem interesantus darbus. Cilvēki ātri pāries citās valodās. Metropolitan pārraides ir priekšvēstnesis, gan jau ar laiku būs arī Londonas un Berlīnes teātru izrādes pieejamas un kindle formāta grāmatas latvietis jau tagad var nopirkt ātrāk un lētāk nekā vietējo izdevēju 12-latīgo biezvāku grāmatu. Šādi turpinot subsidēt “savējo kultūru” mēs tiešām riskējam ar latviskās kultūras marģinalizēšanos un, galu galā, izzušanu.

Kultūras budžetam tā pati vaina kas citiem- savējo būšana.Latvija pārāk maza.., un kurš to nezina, ka mākslas ļaudis ir laimīgi ierīvēties draugos ar lēmējiem. Un kultūra tik subjektīva kritērijos.Māksla ir māksla..vienam patīk kleita,otram.., “nu kā čomam nepalīdzēsi”..:) No otras puses,arī ģēniji klanījās skribentu priekšā, lai tikai būtu iespēja radīt..

Jālikvidē visa kultūras birokrātija, pirmkārt, ministrija. Kultūras iestādes (muzeji, teātri, opera u.c.) lai pārrauga Ķīļa kantoris. Otrkārt visi kultūras līdzekļi jāiegulda bērnos caur izglītību, jo tad, kad viņi izaugs, viņi būs tie, kas veidos pieprasījumu. Var runāt tikai par nodokļu atvieglojumiem kultūrai, izņemot muzejus un kultūras iestāžu infrastruktūru, bet saturam sevi pašam ir jāatpelna. Pietiek finansēt taukmūļu kultūristus no nabaga nodokļu maksātāju kabatām.

Man liekas, ka autora argumenti ir “garām kasei”. Es domāju, ka tikai nedaudzi šaubās, ka kultūra ir vajadzīga un nebūtu žēl piešķirt arī zināmu finansējumu, kuru kultūras darbinieki, protams, vienmēr uzskatīs par pārāk mazu. Bet tas jautājums ir, kā pārdalīt jau tā trūcīgos līdzekļus? Kam noņemt? Medicīnai? Policistiem? Aizsardzībai? Izglītībai? Kultūra šajā sarakstā droši vien un diemžēl neglābjami nāk pēdējā. Man nav piedāvājuma, bet es tikai gribēju teikt, ka šādi raksti, kura galvenā doma ir – valdība ir slikta, jo neatbalsta un nesaprot kultūru – nav produktīvi. Es arī domāju, ka ministri lieliski saprot problēmu, bet viņi šo situāciju nespēj labot. Tā teikt – kod kurā pirkstā gribi, visi sāpēs.

Vajadzētu vārdu “valsts” aizstāt ar vārdiem “nodokļu maksātāji”, tad daudz kas nostātos savās vietās. Latvijas budžets pildās no nabagu kabatām, tāpēc, lai valsts nestu kultūru plašām masām, no sākuma no šīm pašās masām ir jāpaņem nodokļi, tad jāatgriež paņemtais kultūras agregātstāvoklī, daļu no paņemtā atmetot funkcionāriem. Sanāk saviem bērniem atraut kumosu no mutes, lai pēc tam bērniem dienišķo maizi aizstātu visādi kim un brehtes.

Garastāvoklis uzlabojas, lasot Kaspara Bērziņa komentu, toties rodas jautajums, vai Ārijs Kaulins negrib mainīties dzivesvietām ar kādu amerikāni, kurš izjut kultūras badu tai amermiestā, kuru vārdā nenosauc Kaspars.

Starp citu, jau labu laiku pimēri iz dzīves apliecina, ka Vienotības līderu neveiksmīgās publiskās runas ir likumsakarīgs rezultāts Vienotības līderu vairākuma attieksmei pret kultūru un humanitāro izglītību.

Piekrītot Ķīpam – Eirpoieši var būt laimīgi, ka valsts maksā par kultūru. ASV tas ir atstāts pašu pelnīšanas un mecenātu rokās. Nu tad arī rezultāti. Manā pilsētā, kurā dzīvo 2 reizes vairāk cilvēku nekā Rīgā ir
– viens sakarīgs muzejs
– simfoniskais orķestris (diezgan labs) strādā tikai 4-5 mēnešus gadā. mēnesī uztaisa 2-3 jaunus koncertus, kurus katru 2x atspēlē
– ir 3 operas jauniestudējumi sezonā, katru spēlē kādas 3-4 reizes (jā, kopā ap 12 operas izrādēm sezonā)
– ir viens kinoteātris, kurā uz 2 ekrāniem rāda ne-holivudas filmas. Apmēram vienu jaunu nedēļā.
– dramatisko teātri man nav izdevies atrast

Visa pārējā “māksla” ir pakārtota peļņai, izklaidei. Pat simfoniskā orķestra un operas uzvedumi nav tie mākslinieciski sarežģītākie, bet gan populārākie, pārdodamākie – Verdi, Pučini, Mocarts, Bēthovens. Toties te ir vairāki muzikli, komēdiju un improvizācijas teātri, holivudas kino 10 vietās. Bāros spēlē diezgan labas grupas. Tirdziņos tirgo visvisādus amatnieku “mākslinieku” niekus.

Varētu teikt – nu un? Tikai augstākas kultūras latiņas neesamība atsaucas uz populācijas vispārējo gaumi un vērtību sistēmu. Tas noved pie draņķīgas arhitektūras, automobīļu dizaina, draņķīga apģērba un nelāga izskata sadzīves priekšmetiem. Prastiem un kičīgiem. Sāp acis pa ielu ejot. Tas noved pie monetārās vērtības un ekonomiskā ieguvuma kā vienīgā novērtējuma. Un arī ietekmē darba tikumu – lētāk, ātrāk un pārdodamāk, nevis kvalitātīvāk un skaistāk.

” Būtiski, ka viens no galvenajiem pamatojumiem, kāpēc cilvēki atbalsta valsts finansējumu kultūrai, sakņojas izpratnē, ka bez līdzfinansējuma kultūras aktivitātēm nozīmīgai daļai sabiedrības nepietiktu rocības tās baudīt.”
Kaut kā jocigi liekas. Tā kā pavelk uz kultūrtrēģerismu. Kas šeit domāts? Ja pieminam kultūras definīciju. Kā tad tur ir: ir kultūras ražotāji un kultūras patērētāji. Johaidī, ej uz lielveikalu un baudi kultūru katru sestdienu un svētdienu no vaikala atvēršanas brīža līdz tā slēgšanai. Tur ir atrakcijas, konkursi, var ar ģimenēm, ar bērniem, visi piedalās, saņem balvas, visi ir apmierināti un laimīgi. Un tagad Vērpes kungs grib panākt, lai nabadzīgā valsts kaut kāda veidā izkonkurē bagātos tirgotājus. Valsts, ar visu savu kultūras vadības birokrātiju un gudriniekiem tipa Helēna Demakova, ar sasodīto kultūras birokrātiju, kura uzkāra kaklā kārnajam valsts budžetam “gaismas pili”, ar kuru sāksies nezināšana, kur un kā tikt jēdzīgā galā. Mīļie kultūras birokrāti, tikai lūdzu nevajag varot to nabaga kultūru, lai pierādītu savas eksistences nepieciešamību. Un nevajag iedomāties, ka jūs, mīļie kultūras birokrāti, ņemsiet un atrisināsiet visas mūsdienu problēmas, būtu tikai vairāk naudas. Tā domā visi: likumdevēji, valdības ierēdņi, tiesneši, policisti, ārsti, skolotāji, sētnieki un bezdarbnieki. Bet deķītis ir tik plats, cik ir. Nu tad velkam katrs sev ar saucienu: tikai mēs glābsim Latviju!
Un lai tik kāds pamēģina ko pateikt. Tumsonis! Protams, gaismu var iegūt arī dedzinot banknotes. Nomierinieties, kungi, tikai mieru!

Autora domai var piekrist, bet ir viens BET. Bet ir tas, kas ir sekas no principa – kas par velti ir nācis, par velti aizies. Tāpēc ir riskanti maksāt vieniem un nemaksāt otriem, atbalstīt vienus pasākumus un neatbalstīt citus. Varbūt atšķirības varētu būt nozarēs – nu, piemēram, nemaksāt rakstniekiem par neiznākušās grāmatas rakstīšanu, bet toties, piemēram, piešķirt naudu koriem par katru notikušu mēģinājumu. Te vajadzētu principiālu nostāju -piemēram uz katru nopelnītu latu vienu latu piemaksāt. Citādu paši uztaisam kultūras liekēžu slāni, kas ar lozungu, “kultūra nekad nebūs rentabla” ar tīru sirdsapziņu tērē mūsu naudu…
Man, piemēram, nav skaidrs, kāpēc Operai ir izņēmuma stāvoklis. Mums, protams, vajag Operu, bet vai mums nevajag arī Teātri? vai Hermanis nav pelnījis vairāk kā Žagars? Kāpēc vienus apbalvojam, citus peram?
Savukārt absolūtos skaitļos kultūrai pieklājīga nauda noteikti ir jāiebudžetē, jo faktiski tas ir vienīgais veids, kā sevi saglabāt. Un jau tagad kultūra ir tas, kas mūs patīkami atšķir. Ja esat kaut drusku padzīvojuši kādā ASV vidienes pilsētā, neviļus nākas salīdzināt kultūras dzīves tur un te. Tur tās praktiski nav. Uz visu Ameriku ir pasaules līmeņa kultūras institūcijas, bet ikdienā sadzīvē praktiski ir tikai Holivudas filmas, un skolu pašdarbība, kuru skatās tikai skolnieku vecāki valsts svētku reizēs.
Kori, mūziķi, dziedātāji Latvijā, piemēram, ir mūsu labākā eksportprece, tāpēc arī tur būtu jāiegulda. Jāiegulda tāpēc, ka ir un būs rezultāts. Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir daudz vairāk kultūras kā jebkur citur pasaulē. Un tas ir tas, kas mūs atšķir, tas ir tas, kas jāattīsta..
Vispār jau valsts pret kultūru attiecas nihilistiski, maksā lielas prēmijas sportistiem, bet koriem pašiem ir jādiņģē nauda no sponsoriem, lai dotos uz koru konkursiem aizstāvēt Latvijas vārdu…un tos vinnētu…

Toties varam priecāties par saulītes spoguļošanos gaismas pils logos. Spīguļi mums sanāk labi..

Tā arī atbildi uz jautājumu: “Kādēļ valstij jāatbalsta kultūra?” nasaņēmu. Žēl.

Uzskatu, ka valstij kultūru jāatbalsta tāpēc, lai cilvēki nekļūtu par cilvēkveidīgiem/divkājainiem dzīvniekiem, kurus vada tikai un vienīgi instinkti.

Nav plaši jāraksta par to, kā šodien dzīvo bezkultūras cilvēki. Pat 21.gs. redzams, ka bezkultūŗas radījumi, kas tikuši pie siles un varas – zog, pilda savas kabatas ar valsts līdzekļiem, nerūpējas par līdzcilvēkiem, konkurentus un “mazākvērtīgos” apslaktē, nevērtīgos pensionārus un bērnus aizved ragaviņās uz mežu…tāpat kā to darīja mežoņi pirms 15 000 gadu. Pie varas netikušie mežoni vienkārši nodzeras un nonarkojas.

Tagad kāds ņem kultūrai nost naudu vai es kaut ko palaidu garām?

Un kaut kādas aptaujas datu izmantošana, kur pasaka, ka “79% atbalsta kultūru”, bet nepasaka, ka “97% atbalsta, lai valsts dod vairāk naudas un nekas nebūtu jādara”, ir, mazākais, nekorekta.

Par grāmatām – vajadzētu gan regulēt. Grāmatām svešvalodās, kuras šeit pārdod, būtu jāuzliek lielāks PVN, un latviešu valodā iznākošajām grāmatām -jāsamazina.

Vakar izdevās savākt 9 mīnusus pie līdzīga raksta. Šodien neko nerakstīšu, bet lūdzu likt mīnusus tāpat, vēlos uzstādīt rekordu.
———————————-
Jo labāks koments, jo vairāk mīnusu. Tāpēc uzskatīsim, ka šis ir pats labākais koments, kas šajā bankrotējušo EURO jakobīņu valstībā ir bijis.