Mediķis: Valstij jābeidz nejēdzīgas investīcijas medicīnā

Bērni nepelna naudu.Katram darbaspējīgam cilvēkam jādomā par saviem iztikas līdzekļiem.Pārlieku demokrātija neveicina cilvēkus strādāt.

Vispār valsts pārziņā vajadzētu atstāt bērnu ārstēšanu un neatliekamo palīdzību.Pārējo naudu varētu pielikt pensionāriem pie pensijas.Tā miljoni pazūd kā caurā mucā.Rezultātā daži veikli darboņi tiek pie lepnām villām,bet pārējie spiesti samierināties ar nekvalitatīvu medicīnisko aprūpi.

Vai nav arī tā, ka valsts medicīnas iestādēs sapērk modernās iekārtas, uz kurām valsts finansētajiem pacientiem ir jāstāv garās rindās, bet ārsti ar tām pašām iekārtām par brīvu vada savas “privātās ģēlas” par maksu?

Runā jau labi, tikai kāpēc VC4 viss ir tik nežēlīgi dārgs?

Prieks, ka no ļoti dažādu arodu pārstāvjiem tiek runāts par “nauda seko” principu. Ar Rīgas bērnudārziem virzība uz “nauda seko” ir aizsākta. Kurš nākamais? Augstskolas, slimnīcas, poliklīnikas?
Manuprāt, pārāk daudz mūsu valsts politikāņi un ierēdņi vēlas izlemt mūsu vietā – gan kur un kā mācīties, gan kādas un cik daudz zāles iepirkt, gan kādās ārstniecības iestādēs ārstēties. Tāda sajūta, ka tā ir kaut kāda post-padomju nasta, kuru būtu pēdējais laiks nomest. Ir vajadzīga tikai griba un kompetence, lai to izdarītu.

Tas jau skaidrs, ka visas tās dārgās jaunceltnes un dārgas aparatūras iepirkumi no med. budžeta jau nenotiek slimnieku intersēs, bet, medf. birokrātijas un tiem tuvu stāvošu personu intersēs.
Dārgas un superdārgas aparartūras uz zināmu iedzīvotāju skaitu mums jau ir vairāk, nekā jebkurā bagātā ES valstī, tas ir sen zināms fakts, un, ka tā netiek pilnībā izmantota, tas arī visiem zināms, jo ne katrs to spēj apmaksāt, un valsts apmaksājamo izmeklējumu un procedūru skaits ir ļoti ierobežots, aparatūra stāv neizmantota, un, tai pat laikā, ir rindas.
Bet no iepirkumiem un celtniecības nāk “otkati”, tas jau galvenais.
Normāli būtu panākt jau esošas aparatūras pilnīgu izmantošanu, un palielināt valsts dotācijas kompensējamiem medikamentiem, izmeklēšanai un ārstēšanai, kas mums ir daudz dārgāki kā Lietuvā un Igaunijā, nevis atkal ko celt un iepirkt, bet, kam tas intersē, tāds nesaimnieciskums un vienkārši ļaunprātības, kas notiek ar med. budžeta naudu, laikam, vairs nav nekur citur, un nekas tā arī nav mainījies, jo neviens “augšās”” īsti nav ieintersēts, lai šo sfēru sakārto, vai arī nav spējīgs to izdarīt pretestības dēļ, izņemot, protams, slimniekus, bet tie jau pēdējā vietā.