"Čīkstošā klusuma" pirmizrāde

Izrādi noskatījos. Man patika vairāki vizuāli elementi, arī problēma kā tāda ir aktuāla un diskutabla- latvieši izmirst kā fakts un tad- vai tur ko vajag mainīt? kādi tam cēloņi un sekas? ..
Lai nu kā, kopvērtējumā nu nekādi vairāk kā 6 (no 10) nevaru ielikt. Un arī tas pats sešinieks aiz matiem pievilkts- pateicoties vairākām lietām, kas patika. Tikai tās ļoti vāji saliktas kopā.
– Izrādes baudīšanu traucēja brīžam ļoti prastie jociņi (kas, nez kāpēc, izsauc zālē smieklu šalkoņu). Man ir sanācis dzirdēt saturiski prastu joku, kas labā brīdī un formā izspēlēts liekas uzjautrinoši. Šajā izrādē tā nebija. Prasts bija prasts. Un priekš manis- par daudz un nevietā.
– Nesapratu- traģēdija vai komēdija, filozofiskas pārdomas vai pasmiešanās par tēmu.. Vienu brīdi mēģina smīdināt, otru- aizdomāties par tēmu. Bet pāreja starp abiem- fuj. Vai nu viens, vai nu otrs, vai viss kopā, bet baudāmi..
.. Nu vispār vēl virkne lietu kas nepatika. Lai arī katra pati par sevi nebūt nav tik briesmīga, saliktas šādā izpildījumā radīja nepatīkamu pēcgaršu..

Ha, atgriežoties pie tā sešinieka ko ieliku izrādei. Lai nu kā nebūtu, man te pilna sirds ar lietām no izrādes ko varētu aprunāt un izteikt savu visai kritisko viedokli. Un arī dažas niansītes, ko varētu pamatot un izstāstīt, kāpēc man patika. Arī daži ieteikumi padomā :). Tas, ka man gribētos par izrādi parunāt, laikam jau ir labi.

Vēlme iekarot publikas simpātijas ar naivo simpātismu, kurš kaut kādām masām arī raisa vecišķi saprotošu attieksmi pret muļķību un to pašu padibenisko dzīves redzējumu savienojumā ar klišejisku aizspriedumu kurināšanu un žurkas kornēlijas jokiem, manuprāt, nav ne māksla, ne nacionālā egregora vai nacionālās vērtības atspulgs. Ne maz nerunājot par šo izpūsto problēmu, kurai cienījamie mākslinieki, tā šķiet, paši ir centušies un mēģinājuši noticēt. Bet, lai parādītu problēmu, par problēmu ir jāpārtop līdz vissmalkākajai sava ķermeņa šūnai. Gluži tāpat, kā lai kustinātu un dāļātu tās vērtības, kuras šķietami mēģināts iepīt šajās pāris stundās, pašiem devējiem būtu vismaz jābūt kaut kādam priekšstatam par to patieso būtību un jēgu. Vēl jo vairāk vilšanos raisa paša, kā skatītāja muļķība, iekrītot uz kaut kādu kārtējo mārketinga triku, šoreiz pēc Nacionālā trātra pasūtījuma. Pēcgarša – slikti pavadīts piektdienas vakars, nenobriedušu jauniešu mēģinājumā copy-paste savienot ar vēlmi būt kam vairāk par akadēmiskās skolas atražotajiem audzēkņiem.
Acīmredzot arī ne visiem izbijušiem žurnālistiem vajadzētu vadīt NACIONĀLO teātri.

ir komentetajiem ar steidzigi kaut kas jadara demo-grafiskas situacijas labaa valstii..

“Čīkstošais klusums” (ne čauksotšais)