Quo vadis jeb – kurp dodies, latviešu valoda?

Anekdote. Uz Latviju pie Satiksmes ministra Slesera atbrauc Igaunijas Satiksmes ministrs, paciemojas birojā un mājā, pareizāk, villā, pieAināra Šlesera.

Ainār, Igaunijas kolēģis jautā, cik tev liela algam ka tu tiki pie tik varenas villas, kura miljoniem vērta. Alga? nu ap 800 simti latu. Hmm, no tādas algas tev kā ministram, var nepietikt pārtikas maltītēm, kur nu būvēt tādu grandiozu cilvēku akvāriju, kur var peldēties, sildīties, rīkot ballītes vismaz simt dalībniekiem. Šlesers klusē, apklust, beidzot izdveš – kolēģi, par naudu nerunāsim. Labi. Es gribētu paskatīties pieredzes apmaiņai, kā jums ar ceļu būvi. Izbraukā abi vairākus simtus kilometru, Šlesers pie stūres tad Šlesers saka, redzēji, kādi ceļi pie mums, tātad neuzdod nekorektus jautājumus, kolēģi, kāda man alga. Vai nesaproti kā tas pie mums notiek. Igauņu kolēģis atbild – nekā nesaprotu, apjuka. Tad paklausies: žīdam (lasi – Šleseram) piedavā vadit noliktavu (Satiksmes ministriju). Žīda prasa, kadas preces būs noliktavā. Saņēmis atbildi, žīdas saka, ņemu noliktavu vadīt. Viņam saka, bet tu nejautā neko par algu, zini, tā ir neliela, tikai 800 latu. Žīds – un vēl piemakša par noliktavas (Satiksmes ministrijas) vadīšanu? Sarunāts,ņemu noliktavu. Tad ir skaidrs, ska igaunis. Man gan alga 3000 un piemaksas, vairāku gadu laikā sakrāju un sev māju uzbūvēju, bet tava ir vismaz 10 reizes varenāka par manu. Šlesers: un kādi jums ceļi, saprotu.

Saderam (par to blogošanu pirms 2003. gada)?

http://laacz.lv/

Protams, par valodu var izteikties ikviens, kurš prot šo valodu. Tomēr katram no mums ir atšķirīgs valodas prasmes līmenis, arī dzimtās — latviešu — valodas. Tāpēc izteiktie viedokļi jāizvērtē, ņemot vērā arī valodas prasmes līmeni. Daudzi ikdienas lietotāji, kas pēc skolas pabeigšanas nav pētījuši nedz latviešu valodas likumības, nedz arī arodvārdu (terminu) darināšanas paņēmienus, par jaunvārdu spriež pēc tā, cik tas viņu ausij ir tīkams vai netīkams. Nozares pārstāvis skatās, vai jaunvārds iekļaujas jau esošajā saistīto arodvārdu kopā. Savukārt valodnieks pievērš uzmanību tam, kā šis vārds iekļaujas valodā, cik parocīgi no tā var atvasināt citas vārdšķiras utt.
Neglaimojošas atsauces tīmeklī vēl nebūt nenorāda, ka jaunvārds nav izdevies. Ar man patīk vai nepatīk vien mūsdienās nevar kaut ko pieņemt vai noliegt. Viedokli vajag arī zinātniski pamatot. Diemžēl tīmeklī ierakstītajās atsaucēs reti kad var redzēti pamatotus viedokļus. Parasti tie ir primitīvā patīk vai nepatīk līmenī. Un nepatikas gadījumā netiek žēlots arī kāds „biezāks” vārds valodnieku norāšanai, nemaz nepacenšoties noskaidrot, ko īsti valodnieki domā un dara.
Runājot par žurnālistiem, varu tikai atkārtot jau pausto, ka valodas skaidrība rakstos arvien pasliktinās. Tur ir vainojama gan nepietiekama žurnālistu sagatavotība prasmīgi lietot dzimto valodu, gan arī izdevēju centieni pēc iespējas ātrāk rakstu „palaist tautā”, nepadomājot par to, ka tauta sagaida arī pietiekami labu un saprotamu valodu. Ko var atļauties teikt sarunā ar pazīstamiem cilvēkiem un draugiem, nebūt nevar rakstīt. Rakstu valodā izmanto literāro valodu, kurā vienkāršruna (žargons) nav pieļaujama, bet mūsdienās ir bieži sastopama, it īpaši elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, nereti arī laikrakstos un žurnālos. Tāpat arī dažādi apgalvojumi tiek izteikti, nepārbaudot to patiesumu. Piemēram, arī šajā rakstā tiek apgalvots: „Tomēr, alternatīvu neatrodot, no svešas valodas nākušie vārdi valodā iedzīvojas uz palikšanu – uzskatāms piemērs ir vārds (..) „blogs”, kura latviskais ekvivalents – „emuārs” – parādījās par vēlu un nav guvis plašu atbalsi sabiedrībā.” Cienījamā raksta autore nav noskaidrojusi, kad latviešu valodā ir ienācis jaunvārds „emuāri”. To pavisam vienkārši var izdarīt kādā no arodvārdu (terminoloģijas) datnīcām (datubāzēm): http://www.termnet.lv vai http://termini.lza.lv/term.php. Termnet.lv ir skaidri redzams, ka pirmo reizi jaunvārds emuāri ir apstiprināts 2003. gadā. Cik daudz emuāru šajā laikā rakstīja? Varu derēt, ka neizdosies atrast emuārus, kas latviešu valodā sākti rakstīt pirms 2003. gada. Iespējams, arī vēl vēlāk, jo Latvijā emuāru rakstīšana attīstījās pagājušās desmitgades otrajā pusē. Tieši šajā gadījumā par žargona plašāku lietošanu atbildība ir jāuzņemas plašsaziņas līdzekļiem, kas savās vietnēs ieviesa sadaļas „Blogi”. Ja nemaldos, tad plašāku „blogošanu” aizsāka laikraksts „Diena”, nepacenšoties noskaidrot, ka jau vairākus gadus iepriekš ir ieteikts jaunvārds „emuāri”.
Es ļoti ceru, ka valsts, neskatoties uz saimnieciskajām grūtībām, tomēr pievērsīs lielāku uzmanību arī latviešu valodas kopšanas vajadzībām, jaunvārdu un arodvārdu veidošanai. Visām esošajām valodas iestādēm noteikti ir jāatrod risinājums, lai valodnieku ieteikumi tiktu apkopoti vienotā datnīcā un būtu pieejami tīmeklī. Šāda valodas krātuve sniegtu lielu atspaidu rakstošo un runājošo žurnālistu, kā arī tulkotāju un citu arodu pārstāvju prasmīgam valodas lietojumam.

diemžēl cilvēks parastais ir tā iekārtots, ka nonākot situācijā, kurā paša pieredzes pietrūkst, tiek instinktīvi no atmiņas dzīlēm izrauti atmiņu fragmenti, kuri atspoguļo kādu citu cilvēku, it īpaši autoritatīvu, rīcību līdzīgās situācijās. Tad nu lūk kas sanāk, ja cilvēks parastais viena mazizglītota un nekritiski pret savu darbu noskaņota žurnalisteļa veidotā pārraidē vai rakstā sastop pirmoreiz jaunās parādības, lietas vai darbības nosaukumu, kas ir svešvārda tiešs pārcēlums latviešu valodā, tad visticamāk, ka šis cilvēks parastais turpmāk šo parādību tā arī sauks un pārliecināt viņu, ka jāsauc citādi būs ļoti grūti.
Tāda nu ir cilvēka psihe.

nu pirmkārt jau ar akmeni sviest vajadzētu mazizglītotajiem žurnālistiem vai personām, kas par tādiem uzdodas.
rakstot savus sacerējumus un runājot runājamo TV un radio pārraidēs šie “profesionāļi”, izsakoties tautas valodā, nefiltrē sakāmo vai rakstīto. acīmredzot dzīvo pēc principa, ka tik ātrāk kaut kā nogrūst savu darāmo lasītājiem un klausītājiem un ar nopelnīto atlīdzību doties uz burziņu.
tipisks piemērs ir konsekventā dažādu tehnisko ierīču, kas paredzētas smagumu celšanai, dēvēšanu par krāniem un, lai izklausītos vēl “krutāk”, dažkārt uzraksta “ceļamkrāns” (tas laikam, lai nesajauktu ar ūdens krānu virtuvē un paša personīgo (pašas gadījumā drauga vai vīra) krānu vai krāniņu biksēs

2101. gading 15. oktobringe.
Sehru zingen.
Kah zinigoje magazine Europing Spreeche and Shoppening seday at 101. gadeeing finite la comedia peedikgotigais latveetische wahlodibe prahtingeejusische.

Pirmkārt, raksts labs, man patika. Autorei pieci punkti un žetons!

Otrkārt, ieteikums, ka vajadzētu vienu vietu (mājas lapu), kur visus šos jaunos vārdus varētu atrast, arī ir pilnībā atbalstāms.

Treškārt, mani arī māc pārdomas par to, cik tālu vajag latviskot vārdus. Te jau kāds komentētājs jautāja, kāpēc “pingpongs” (iztulkojot “pingpongu” par “galda tenisu” zūd jēga, jo iznāktu, ka “centieni noskaidrot […] izvērtās galda tenisā” :) ) skaitās labs latviskojums, bet “slingošana” – slikts. Tas pats vārds “birojs” arī nav latvisks vārds, “terminoloģija” nav latvisks vārds, un vispār viss šis raksts mudžēja no pieņemtiem svešvārdiem. Šķiet, ka vienīgā atšķirība ir tāda, ka tie ir jau iegājušies. So what? Ieiesies arī “slingošana” un tad arī tas būs veiksmīgs latviskojums?

Visbeidzot, par “Mūsu ieteikumus taču noķengātu” – vājš leadership (jeb līderība). Ja paši valodnieki vairās no atbildības un baidās tik noķengāti, tas droši vien liecina, ka trūkst pārliecības. Ja valodniekiem pašiem trūkst pārliecības par to, ko viņi dara, tad kā lai tā būtu nosacīti vienkāršo latviešu valodas lietotājiem? Ieteikums vienkāršs – uzņemties iniciatīvu (kā to var pateikt latviski?), rādīt piemēru pārējiem un viedot labas sabiedriskās attiecības (jeb PR). Tad arī nevajadzēs vainīgos meklēt žurnālistu aprindās (kaut gan arī tie varbūt nav bez vainas).

Nu, datorterminoloģijas latviskošana, manuprāt, ir ne tikai lieka, bet cilvēkiem, kas strādā IT nozarē, rada lielas galvassāpes. Jaunieši, kas mācījušies pēdējos gados, starptautisko terminoloģiju, kas tiek lietota IT uzņēmumos ikdienā, vienkārši nezina. Viss jāmācās no gala. IT vidē visā pasaulē tiek lietota angliskā terminoloģija un cilvēki ļoti vienkārši saprotas. Arī skolās ir jāmāca normāla angliskā terminoloģija nevis jāmērkaķojas ar latviskošanu.

Spriežot pēc pēdējiem valdības priekšlikumiem un jau pieņemtajiem lēmumiem, visa šī cīņa par mūsu valodas tīrību ir vienkārši smieklīga. Kas tad tajā valodā runās, ja lielākā daļa Ltviešu, lai izdzīvotu, būs šo valsti pametuši. Šeit kļūst arvien grūtāk reāli izdzīvot, kur nu vēl audzināt bērnus. Šeit varēs dzīvot tikai pie valdības siles pabijušie un viņu priekšnieki, jeb oligarhi. Algas iet uz leju, nodokļi strauji kāpj uz augšu, neskatoties uz to ka reāli esam visnabadzīgāko iedzīvotāju valsts Eiropā un viena no nabadzīgākajām Pasaulē. Bet mūsu valdības un Saeima faktiski dzīvo tikai šodienai un savam personīgajam labumam, mums liekot maksāt par to arvien vairāk. Mēs tiešām esam muļķu zemes vismuļķākie radījumi, visgļēvākie kādi vien var būt. Ir vienkārši smieklīgi glābt izmirstošas un bez nākotnes esošas nācijas valodu, kura pati sevi vairs nevar aizstāvēt. Visriebīgāk ir tas ka šī valdība, labi apzinoties Pasaules krīzes un Parex izsaimniekotāju radīto finasu bedri šeit, nevis kopā ar iedzīvotājiem vienā solī cenšas no tās bedres izkļūt, bet meklē jebkādus ieganstus lai no tās izkļūtu kāpjot pāri mūsu galvām, neskatoties kur acs, kur mute un kur sāp visvairāk, bet mūs iebradājot arvien dziļāk tajā bedres muklājā. Diemžēl arī viņi sazinās tajā pašā valodā kurā sazināmies mēs, tikai viņi ir pacēluši sevi pāri mūsu galvām ar mūsu pašu atbalstu, izmantojot mūsu lēticību un ticību nākotnei.

“Mūsu ieteikumus taču noķengātu! Jūs taču pati zināt, kāda attieksme sabiedrībai ir pret valodniekiem,”
Tāpēc arī tā attieskme tāda ir. Valodnieki vārās savā katliņā, paši par sevi priecājas, ar sabiedrību diskusijās neielaižas. Rezultātā bieži vien piedāvātie jaunvārdi mudina uz pārdomām, vai vai šiem cilvēkiem tiešām kāds par to maksā, jo jēgas ta nav. Ir arī veiksmīgi darbības piemēri, tomēr rezultativitāte varētu tikai pieaugt, ja valodnieki saņemtu dūšu un diskutētu ar sabiedrību par vārdiem, kurus, viņuprāt, sabiedrībai vajadzētu lietot.

Latviešu valodai ir ne tikai “latviešu literārā valoda”, bet arī Latgales latviešu (latgaliešu) literārā valoda, bet tajā situācija ir vēl bēdīgāka – trūkst pat elementāru rakstītprasmju, jo LV izglītības sistēma neuzskata to par vajadzīgu :(
Par spīti visam – jaunvārdus arī mēs cenšamies ieviest:
blogs – dīnroksts;
internets – škārsteikls;
mobilais tālrunis – kuļdinīks;
Diemžēl šobrīd pakāpeniski mēs ikdienas zaudējam vienu latviešu valodas daļu :(

Atkal muļķīgais jautājums – “kurš atbildīgs?” tik pat kā – “kurš vainīgs?” Visatbildīgākais var būt tikai tas, kurš ir visbrīvākais, visaktīvākais – tātad tie minētie entuziasti, brivprātīgie. Un interneta blogotājiem, vislielākajiem pļāpām jāpieprasa katrā blogā pa jaunvārdam, citādi nepublicēt. Diezgan labus jaunvārdiņus lieto Kārlis Streips.
“Reklāmas karoga” vietā ierosinu – Zīmolbilde.

Manuprāt, viss nebūt nav jālatvisko.
Reizēm, tie latviskojumi izklausās stipri samocīti, kas briesmīgs notiks, ja lietos arī svešvārdus, kuri jau iegājuši un visiem saprotami un pieņemami?

“Var piekrist, ka valodnieku prestižs sabiedrībā nav īpaši augsts. Tomēr vai tas nav tādēļ, ka bieži vien viņu ieteikumi vai nu nāk ar novēlošanos, kad svešvalodas vārds jau valodā ir ieviesies, vai arī, ja nāk laikā, tiem trūkst skaļāka rupora, caur ko izskanēt?”

Cilvēki vienmēr ķengās jebkuru vārdu, ja tas pretendēs ieņemt JAU LIETOTA/LIETOJAMA vārda vietu, piem., ‘brends’ un ‘zīmols’ – internetā komentāros tas tika lamāts un gānīts pēdējiem vārdiem. Kāpēc tas tā notiek? – tas ir izglītotības un psiholoģijas jautājums.

Interesanti kā autore, rakstā kas daļēji veltīts sliktas žurnālistikas nopelšnai, arī pati nekautrējas kā piemērus izmantot vārdus ko pati īsti nesaprot. Lūk: “„zibatmiņa” kā angļu vārda „flashmob” latviskojums.”

Skaidrs, ka šiem abiem vārdiem nav nekāda sakara vienam ar otru.
Un rindkopa
“Centieni noskaidrot, kuras institūcijas pārziņā būtu rūpes par procesu, kā tādi jaunie jēdzieni kā „slingošana” atveidojami latviešu valodā, izvērtās nelielā pingpongā starp institūcijām, jo, kā izrādās, atbildība par vispārlietojamo vārdu latviskojumu normatīvajos aktos nevienai institūcijai nav uzticēta.”
ir pilnīga pērlinga pērle – “slingošana” izvērtās nelielā pingpongā.
Tur pat atskaņas ir – bet pingpongs kaut kādu iemeslu dēļ skaitās labs un latvisks vārds, kamēr slingings – slikts.