Vaiņodes muzejā atklāj sprādzienbīstamu munīciju

God. Kungs!

Paldies par Jūsu komentāru!

Nē. Nekādas “niknās atbildes” – nebūs.

Skolas administrācija toreiz izrādīja – īsto sirds gudrību.

Tas nebija nekāds “varoņdarbs”.

Tāpēc arī šīs Blogs.

Velētos apsveikt Jūs ar Valsts Svētkiem!

Lai gaiši!

Ar cieņu,

L.Soczniewa, neatkarīgā Somu izcelsmes žurnāliste

Jaunizcepto ”pilsoņu” problēma – iedomājas, ka naturalizējoties izdarījuši varoņdarbu un tagad viņiem pienākas īpaša attieksme.

Kad es reģistrējos kā pilsonis (eksāmena nebija, tikai fakta konstatējums, ka mani vecāki ir bijuši Latvijas pilsoņi) un saņēmu Latvijas pasi, man nekādus īpašus svētkus nerīkoja. Es arī neprasīju.

Starp citu, Amerikā bija pilsonis ”van Brons”. Tā ir vācu inženiera fon Brauna uzvārda angliskā izruna. Tad lūk, šis inženieris ASV pilsonību gaidīja desmit gadus. Neskatoties uz to, ka bija īpaši vērtīgs speciālists un pats galvenais raķešu konstruktors. Viņam vēl piesējās par dalību dažās vācu organizācijās kara laikā. Nekas briesmīgs nenotika, no fon Brauna pieņēma liecību, ka viņš šajās organizācijās tikai sastāvējis, bet nav aktīvi darbojies, un ar to lieta beidzās. Bet būtu par ko apvainoties, ja būtu vēlēšanās! Un tad vēl humorists Toms Lerers. ”Par Verneru fon Braunu man dziesmiņa būs – viņš vienmēr ir uzticīgs tam, kas šoreiz izdevīgs… par nacista pagātni nav viņam kauns…” Nez ko teiktu šī bloga autore, ja par viņu kāds uzdziedātu – ”Par Sočņevu Ļudku šī dziesmiņa būs – nupat tikai pilsone un jau jūtas varone…” Ko autore darītu? Publiski dedzinātu pasi vai aprobežotos ar niknu ierakstu blogā? Fon Brauns, cik man zināms, nereaģēja nekā. Vārda brīvība. Lerers arī nebija īpaši ”uzēdies” uz fon Braunu, tikpat sirdīgi zirgojās par visām tēmām un varēja pavilkt uz zoba jebkuru.

Tā ka, ”jaunpilsoņi”, pases saņemšana nav varoņdarbs un nekāda īpaša attieksme par to nepienākas. Ar aizvainojuma demonstrējumiem dotdieties uz māti dzimteni, tur jums ātri iemācīs, ko valsts var izdarīt ar acīs lēcējiem.

Muzeja interaktivitāte ir novērsta.

LR1 dienas notikumu apskatā varēja dzirdēt arī pašas muzeja vadītājas Aldas Prūses stāstījumu: “[…] tādi zināmi cilvēki atnes, un skaidrā, un viņi galvo, ka viņas (granātas un mīnas) nav bīstamas […]”
Skaļi nesmējos, bet smaidīju gan – līdz ausīm. :)

varoniba protams neatkartoja un vienreizeja…pilnigi asaras sariesas acis no sajusmas..labi vel ka nepieversa uzmanibu padzivojusam muzeja darbinieciem..bet vinas taa gaidija..taa gaidija.