Par vēlēšanām, deputātiem un sabiedrības līdzdalību

Jau fakti, ka patronas slepkavības veikšanai piemeklētas katra no savas Krieivjas kara rūpnīcas, ka slepkavības brīdī izslēgtas novērošanas ierīces, liecina par to ka slepkavību plānoja, nevis persona ar apakšpulkveža uzplečiem, kā Putinam, bet ar ģenerāļa pieredzi un uzpzplečiem.

Piekrītu Rozenvaldam- Ņemcova slepkavība nebija izdevīga Kremlim.

Domāju, ka Kremlis to neorganizēja. Cita lieta, ka Kremlis radīja augsni tai, un tam es pilnībā piekrītu. Un secinājums ir skumjš, šī augsne nav tikai Ņemcovam, slepkavības un terors sekos..

JFK…

Man gan vairāk raksts izskatās pēc sūkstīšanās par to, ka bizness portāla veidotājiem neiet. Nedaudz atgādina Savicka vēlmi izstrādāt Dinamo sponsorēšanas likumu. ;o)

Arī manus priekšvēlēšanu solījumus var atrast Gudrasgalvas portālā. Arī es pēc vēlēšanām jūtu komunikācijas deficītu ar deputātiem, kaut arī manas kontaktēšanās iespējas, kā partijas biedram, ir relatīvi lielākas. Bez niknuma pacentīsimies saprast situāciju un iespējas.
1) Gudrasgalvas ir TIKAI VIENS NO jauniem tehniskiem komunikācijas instrumentiem, ar kuru ne visi prot rīkoties (deputātiem ir dažāds datorzināšanu līmenis);
2) Deputātam ir savs darba ritms, deputāts (un jebkurš cilvēks) fiziski nevar jebkurā laikā par jebkādu jautājumu komunicēt ar neierobežoti lielu cilveku skaitu.
3) Vienīgais risinājums – vairākpakāpju komunikācija, kuru uzņemas partiju struktūras – SABIEDRĪBAI SVARĪGUS jautājumus partiju organizācijas virza uz Saeimu, bet privāta līmeņa jautājumus cilvēki risina paši. VAI LATVIJĀ IR PARTIJAS? Vai „partijnieki” prot un vēlas komunicēt sabiedrības labā? KAPĒC PARTIJĀS IR MAZ BIEDRU, KURI PROT UN GRIB KALPOT SABIEDRĪBAI? Vai tehnika var aizstāt partijas un vēlmi?

.
Tā arī nav saprotams, vai raksts ir portāla un to izveidojušās organizācijas reklāma, atskaite par padarīto, vai izmisums par dramatisko aktivitāšu kritumu portālā.

Cenšoties saprast būtību, nevar neatskārst, ka vēstījums satur kontrversālu ziņu kopumu.
Dialogs – tas ir labi. Organizēts dialogs neatspoguļo objektivitāti. Tāpēc, ka organizēts.
Daudzi desmiti tūkstošu pieslēgumu, tūkstoši jautājumu – tas ir demokrātiski. Daudzums nenodrošina kompetenci. Visus jautājumus pat ar referendumu atrisināt nevar.
Un, galu galā, absurds ir apgalvojums, ka šādai – maksimāli lētai un atvieglotai komunikācijai vajadzētu nodrošināt paradumu ilgtspējību. Vai uz vienreizējām papīra salvetēm, ar ko slaucīt puņķainu degunu, bieži esat redzējuši izšūtas monogrammas? Tas ir produkts vienreizējai lietošanai. Tieši reizi četros gados.

Melns uz balta rakstīts, ka runa ir Ingmāru Čaklo, kas Saeimā pārstāv “Vienotību”.
Daudzi laikam ir piemirsuši, ka Čaklais savā laikā bija bēdīgi slavenā Jūrmalas mēra Hlevicka pīārists.

Problēma sākas citur…

“…Sabiedriskās politikas centrs „Providus” atklāja portālu vēlētāju un vēlēšanu kandidātu tiešai, publiskai saziņai. Portāla veidotāji uzskatīja, ka… vēlētājiem jābūt iespējai nepastarpināti iztaujāt kandidātus, iepazīstot viņu uzskatus, vērtības un darbību.”

Jā, vēlētājam šādai iespējai ir jābūt, bet būtiski saprast, ka lielākai daļai vēlētāju:
a) neinetersē iztaujāt kandidātus,
b) nav pieejams internets.
Līdz ar to Melnās Cepures kunga nostāja parāda politķa briedumu- viņš ir sapratis, ka nevienam viņš neinteresē, jo no parasta cilvēka ir kļuvis par politiķi. Pārgājis citā kastā. Kastā, kurā nonākot cilvēki pazaudē saikni ar realitāti, jo dzīvo pilnīgi citā dimensijā. Dimensijā bez nabadzības, bez bezdarba, bez sociālām problēmām u.tml.

Tas ir atkarīgs no mūsu politiskās kultūras valstī. Vēlēšanu periodos diskusijas noteikti būs vairāk, bet neatkarīgi no tā ievēlētajiem deputātiem vajadzētu saglabāt komunikāciju jo sevišķi tik pateicīgā vidē kā Internets.
No deputātu puses tā ir Necieņa šādi rīkoties.

Tā deputāta attieksme pret vēlētājiem pirms un pēc ievēlēšanas ir ļoti raksturīga visai mūsu politiskai “elitei” ar dažiem izņēmumiem.
Būtu man tekšana, pieņemtu likumu, kas uzdotu katram deputātam par pienākumu internetā kontaktēt ar vēlētāju, kādā veidā – lai izlemj pats.
Var tikai piekriost – pēc kāda laika šis būs daudz svarīgāks popularitātes faktors, nekā Stendzinieka makaronu karināšana uz ausīm.
Dabīgi, tas no deputātiem prasītu laiku, zināmu intelekta minimumu, un bieži būtu jāatbild uz nepatīkamiem jautājumiem, tāpēc vairākums no tā izvairīsies, kā vien spēs.

Interesanti, kurš ir šis prātīgais deputāts un kāpēc kalpo par piemēru?
Viņš tomēr ir 1 no 100, jo rakstā tā arī nav minēti citi, konkrēti, gadījumi.

Nepieklājīga atbilde, protams, nav jauki no deputāta puses, bet ja vien tas nesēž opozīcijā, ko darīt droši vien arī ir.