Ai, beidziet!

(turp.)
Kā lai valsts tic partnerim, kurš uzvedas kā tāds kāršu spēlmanis. Valsts kā stratēģiskais investors – bez jebkādas kontroles, bet ar pastāvīgu pienākumu investēt uzņēmumā bez peļņas. Rodas gan arī jautājums, ko tā valsts vispār lien uzņēmējdarbībā, ja patiesībā ne īsti grib, ne var.

Par zīmolu – vadītājam ir arī citi veidi, kā rūpēties par likviditāti un bilanci, pirms pirkt-pārdot zīmolu. Pirmkārt, ar apdomīgu plānošanu.

Visā tajā mani nepamet jautājums – kāds ir valsts stratēģiskais uzstādījums/ieinteresētība līdzdalībai airBaltic. Pusnacionālā aviosabiedrība, peļņa, nodokļu ieņēmumi, izvairīšanās no vēlētāju dusmām par privatizāciju?

Ok, par to, ka airBaltic pastāvīgi trūkst līdzekļu, lai paplašinātos vēl straujāk utt., ir dzirdēts n-reizes. Tas varētu būt gadījums arī Lietuvā.
Bet tad rodas jautājums, no kurienes nāks nauda tam pašam Flikam, lai paceltu šo projektu. Tad jau viņš var paņemt trešo kredītu un likt to naudu airBaltic. Jo arī BAS vajadzēs šim projektam finansējuma avotu – kredīts vai partneris investors.

Ja airBaltic konkurēja pats ar sevi, tad tagad BAS konkurēs ar airBaltic. Tātad vadītājs tomēr atradīsies interešu konfliktā. Vai korporatīvā vadītāja kultūra nenoliek kaut kādas robežas.

“Cik airBaltic maksā BAS par zīmola izmantošanu? «Ai, beidziet! Par šo komercjautājumu es tagad negribētu runāt.»”

Fliks kā vienmēr pasaka A, bet nepasaka B – tas taču ir pats svarīgākais jautājums šajā pārdošanas ar lease-back jautājumā!!!