Turcijas izšķiršanās

Nebalsošu par Tautas partijas un pirmās partijas apvienību „Par labu Latviju” un par Zaļo un Zemnieku savienību, LPP/LC, jo tās gadiem ilgi bija pie varas Saeimā un valdībā, vājināja cīņu pret korupciju, likvidēja cukura ražošanu, izsaimniekoja valsti un iedzina to parādos.
Nebalsošu par Saskaņas centru, jo tā sarakstos ir Boriss Cilēvičs un viņam līdzīgie rubikieši, kuri gadiem ilgi ienīst valsts valodu un tautas tradīcijas un piekopj un uzspiež okupantu politiku.
Nebalsošu par sīkpartijām, jo viņām bija dotas iespējas iekļauties esošajās partijās un ar savu viedokli un darbību ietekmēt sabiedrības attīstību.
Balsošu par Andri Buiķi, Ilmu Čepāni, Sandru Vilsoni, Alekseju Loskutovu, Sarmīti Ēlerti, Ģirtu Valdi Kristovski, Aigaru Štokenbergu un daudziem citiem kandidātiem no Vienotības partijas, jo viņi pārstāv un pārstāvēs sabiedrības, nevis savtīgās intereses.
Nebūsim vienaldzīgi un remdeni, jo pat divas, trīs balsis izšķir rezultātu.

Turcija demokratizējusies. Tikai kurdi vēl ne. Nepietiek ar Ziemeļīriju,nu arī Turcijas iekšējie kari jāienes ES.
Starp citu, 60.gados tādas ES vispār nebija.

Tas referendums ir vēl viens solis Erdogana diktatūras un islamiskas valsts virzienā.
Eiropa pati sev izrakusi kārtējo bedri un izdarījusi kārtējo muļķību, nepārtraukti prasot ierobežot armijas tiesības Turcijā demokrātijas vārdā.
Lūk to jau patiešām var nosaukt par demokratisko šizofrēniju.
Armija bija vienīgais spēks, kas ierobežoja islamistus Turcijā, tagad tas spēks ar ES svētību sagrauts, un ar šo referendumu visa tiesu vara nonāk Erdagana partijas rokās.
Lielās pilsētās izglītots vēlētājs balsoja pret, bet pārsvaru ņēma nabadzīgie un mazizglītotie lauku rajoni.
ES vajadzētu nevis priecāties par referendumu, bet nožēlot tādu iznākumu.

Vienalga, kā vilku nebaro – uz mežu aizbēgs (kr. tautas sakāmvārds).
Tas par tautām, valstīm, viņu vēsturi, jaunajām drēbēm un to pašu veco rumpi, kuru gribas piesegt. Tas nav tikai Turcijas, bet arī vienas, otras citas lielas valsts sakarā..