Aizklātā nodevība

Kā ir ar reālo dzīvi, dakter!?

DZĪVES KVALITĀTE!

Gribas skaļi lamāties, kliegt – nu, nezin’ ko vēl, izlasot šos vārdus! Ja kāds vēl nezin, kas tas ir – dzīves kvalitāte, tad izlasiet manu tulkojumu: „Diagonoze par miljonu. Veselība izredzetajiem”. Tur var redzēt, kas ir tā „dzīves kvalitāte” un rūpes par cilvēku! Citur! Pasaulē.

Pie mums, aizejot pie ārsta vai nokļūstot slimnīcā – cilvēks kļūst par tādu kā dzimtcilvēku, par ārsta ķīlnieku viņa zināšanu/nezināšanu robežās. VIENA ĀRSTA!!!! Kāds absurds!

Daži piemēri no manas pieredzes:

Kad 1998.gadā, ar ātro palīdzību mani nogādaja „Gaiļezerā”ultrasonografijas kabinetā ginekoloģe Baiba Paijē (Koldorovska) izsaucās: „Četri audzēji! Kā tā var! Kāpēc neapmeklējāt ārstu!” Kā parasti, pie mums pieņemts – vainot slimnieku! NĒ! Es visu gadu apmeklēju ARS ginekoloģi!!! Šoriez, man laimējās izmukt no vēža. Pēdējā mirklī.

Tālāk:

Dažus gadus vēlāk, ar augstu asinsspiedienu nonācu „ Gaiļezera”9.nodaļā ( terapijas!). Vadītājs dr.Jolkins, ārstējošā ārste Elita Vārava. Kardiologa konsultācijas!? Nē, tādas nebija nozīmētas ( slimības izraksts). Taču, piektajā dienā, kad dr.Vārava sadomāja mani izrakstīt, man sākās sirdslēkme (7.00). Izsauca kardiogrāfu ( takihardija), sašpricēja un….turpinaja izrakstīšanu. Gribēju pajautāt nodaļas vadītājam dr.Jolkinam: „Vai Jūs, maz zināt, ko parakstāt? Kādā stāvoklī ir pacients!?” nepajautāju. Nav vērts! Visu lemj palātas ārste vienpersoniski! Tomēr, dr.Vārava bija izsaukusi kardioloģi, taču, ne lai mani izmeklētu, bet, lai stāvētu pie liftiem kopā un gaidītu, kamēr es tur iekāpšu un aizbraukšu!!!

Normāli?

Vēl?

2008.gadā, Stradiņa slimnīcas kardioloģijā, dr.Romānova sāka par mani interesetie piektajā(!) dienā, pec divām lēkmēm! „Kas to būtu domājis! Jums, taču, bija tik labi!” Bet pirms tam, uz visu ko es sacīju, saņēmu asu atbildi: „ Man ir apriebušās visu jūsu pasakas, ko jūs visi man te stāstāt katru dienu!”

Visas runas par slimību laicīgu diagonozi un novēršanu ir pilnīgas aplamības! Pie mums arstē tikai sekas! Kad tu jau esi puscilveks/pusmironis – pieslēgts pie aparatūrām.

Padomju laikā, kā atceros, palātās bija ik rīta apgaita. Ārsti kopīgi apsekoja slimnieku. Mazāk bija iespēju kļūdīties.Tagad – lemj vienpersonīgi viens, ārstējošais ārsts! Pacients – ķīlnieks.

Tas ir normāli!?