Autors: Ir.lv redakcija

Domēnu reģistra pārmaiņas – lietotāju aizsardzībai

Šogad domēna “.LV” reģistra uzturētājs NIC plāno atteikties no lomas “maksātājs” domēna vārda reģistrācijas datos. Pārmaiņas skars aptuveni 11 000 domēna vārdus un tiks ieviestas domēna vārdu patieso lietotāju interesēs.

Šīs izmaiņas pasargās domēna vārdu lietotājus no dažādām ļaunprātībām un novērsīs krāpšanas mēģinājumus.

Turpmāk rēķinos līdztekus “lietotājam” nebūs vairs atrodama atsevišķa pozīcija “maksātājs”, kas, kā rāda NIC pieredze, dažkārt rada strīdīgas situācijas un ļauj trešajām personām piesavināties domēna vārdus, uz kuriem tām nav nekādu tiesību. Plānots, ka turpmāk rēķini tiks izrakstīti tikai domēna vārdu patiesajiem lietotājiem vai to oficiālajiem pārstāvjiem – reģistratūrām. Tas palīdzēs pasargāt domēna vārdu lietotājus no negodprātīgiem starpniekiem un izslēgs jebkuras strīdīgas situācijas par to, kuram ir vai nav tiesības uz attiecīgo domēna vārdu.

Kārtība, kas darbojās līdz šim, kad rēķinā tika atsevišķi norādīts domēna vārda “lietotājs” un “maksātājs”, tika izveidota 1997.gadā, kad izpratne par domēna vārdu reģistrēšanu un lietošanu bija vien retiem speciālistiem. Tajā laikā uzņēmumi vai IT speciālisti, kas izstrādāja mājaslapas vai nodrošināja IT pakalpojumus domēna vārda patiesajam lietotājam, domēnu reģistrēja uz sava vārda. Tas ļāva ātrāk un vienkāršāk vajadzības gadījumā mainīt domēna vārdu reģistrācijas datos, piemēram, nomainīt tīmekļa vietnes IP adresi.

Tagad situācija ir mainījusies – vien retais neapzinās, cik būtiski ir saglabāt pilnu kontroli pār savu domēna vārdu.

Pašlaik ar NIC līgumus noslēgušas vairāk nekā 140 reģistratūras, kas maksā par savu klientu reģistrētajiem domēna vārdiem un ievēro savu klientu tiesības. Tomēr joprojām ir gadījumi, kad ailē “maksātājs” ir norādīta trešā persona, kas nav ne reģistrētais domēna vārda lietotājs, ne arī kāda no oficiālajām reģistratūrām.

Diemžēl saskaramies ar gadījumiem, kad personas, kas apzinīgi maksā par domēna vārdiem, kurus uzskata par saviem, atklāj, ka patiesībā tie reģistrēti citām personām – bijušajiem darbiniekiem, bijušajiem biznesa partneriem, likvidētiem uzņēmumiem utt. Vērtējot ikgadējo apstrādājamo datu apjomu, nolēmām veikt atbilstīgus uzlabojumus, lai turpmāk vairs šādas situācijas neveidotos un būtu skaidri saprotams, kas ir domēna vārda patiesais lietotājs, kuram ir tiesības ar šo vārdu rīkoties.

NIC aicina visus “maksātājus”, kas ir domēna vārdu patiesie lietotāji, pārbaudīt rēķinus un savas tiesības uz domēna vārdiem, kā arī veikt atbilstošas izmaiņas “.LV” reģistrā. Pārbaudīt, kas ir attiecīgā domēna vārda lietošanas tiesību turētājs, var sazinoties ar NIC speciālistiem vai ar pakalpojuma WHOIS palīdzību vietnē https://www.nic.lv/whois , vienīgi jāņem vērā, ka fizisko personu kontaktinformācija nav publiski pieejama.

Dana Ludviga ir NIC mārketinga un komunikācijas vadītāja

Ātro kredītu reklāmas liegums neatrisinās ģimeņu budžeta problēmas

Iepriekšējā Saeima aizliedza reklamēt patēriņa kreditēšanu, izņemot gadījumus, kad tas notiek kredīta devēja vai starpnieka telpās, to interneta mājaslapā vai mobilajā lietotnē, kā arī personīgi uzrunājot iespējamo klientu klātienē vai telefoniski. Izņēmums attiecas arī uz pasta vai elektroniskajiem sūtījumiem patērētajiem, ja patērētājs piekritis tos saņemt.

Sabiedriskie mediji jau ir aplēsuši, ka tas radīs 15 miljonus eiro zaudējumus gadā, savukārt Latvijas Reklāmas asociācija uzsver, ka aizliegums ir bezjēdzīgs, norādot – reklāma vienmēr ir patērētāja interesēs. Aizliegums neatrisinās problēmu, kas patiesībā ir daudz dziļāka – zināšanu trūkumu par ģimenes budžeta plānošanu un samilzušās problēmas ekonomikā.

309,04 miljoni eiro pusgadā

Pērn Latvijā darbojās gandrīz 60 dažādi, licencēti nebanku kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, kuri 2018.gada 1.pusgadā kopumā patērētājiem no jauna izsniedza kredītus 309,04 miljonu eiro apmērā, kas bija par 28,45 miljoniem jeb 10,14% vairāk nekā 2017.gada 1.pusgadā, kad izsniedza 280,59 miljonus eiro. 20% no tiem ir tieši patēriņa kredīti. Analizējot izsniegto kredītu summas, redzams, ka vidējā viena no jauna izsniegtā aizdevuma summa 2018.gada 1.pusgadā bija 451,54 eiro, kas bija par 21,74% vairāk nekā tādā pašā periodā 2017.gadā, rāda Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārskats par nebanku patērētāju kreditēšanas tirgus darbību 2018.gada 1.pusgadā.

Secinājums ir gana skaudrs – kredītus ņemam vairāk un lielākus. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ 12. Saeima lēma par patēriņa kreditēšanas reklāmas aizliegumu. Raugoties uz situāciju kā mārketinga eksperte, es vēlos uzsvērt, ka aizliegums to neatrisinās.

Aizliegums kā tāds visbiežāk rada tikai lielākas problēmas, nevis sakārto jomu.

Tajā pašā laikā negribētos pilnībā piekrist tiem, kuri uzsver lielos zaudējumus mediju nozarei, īpaši sabiedriskajos medijos. Ja mēs dzīvojam valstī, kurā sabiedrisko mediju satura kvalitāte ir atkarīga no kredītu reklāmām, tad kaut kas ir nogājis greizi jau pašos pamatos. Esmu pārliecināta, ka mediju nozare nesabruks un spēs pielāgoties izmaiņām.

Spēt izvērtēt finanses un iespējas

Lai gan rādītāji apliecina situācijas nopietnību, pirms šāda aizlieguma ir jāveic rūpīga analīze par to, cik daudz ir šādu pakalpojumu sniedzēju, cik daudzi izmanto pakalpojumu, kādos gadījumos un kāds ir šo patērētāju demogrāfiskais raksturojums. Turklāt problēmu jāmeklē nevis piedāvājumā, bet gan pieprasījumā, jo tieši tas visvairāk ietekmē šo nozari. Lai gan es kā pilsone, nevis mārketinga cilvēks, gribētu teikt, ka nebanku kredītus vajag ierobežot, jo ne visi kredītu ņēmēji spēj paši plānot savu budžetu, ļoti labi apzinos, ka aizliegums nesniegs mūsu sabiedrībai spēju izvērtēt savas finanses un iespējas.

Vienus ņemt kredītu spiež ekonomiskā situācija, citus – dzīšanās pēc statusa.

Padomju laika mantojums mūsu sabiedrībā joprojām ir jūtams, lai gan pakāpeniski mazinās. Krītot dzelzs priekškaram, nopietnu triecienu guva arī mūsu vērtību sistēma. Sākām iegādāties preces un pakalpojumus, lai demonstrētu savu statusu, jo nezinājām citu veidu, kā to parādīt. Redzot ar kādiem auto brauc rietumos, kādus telefonus, datorus lieto, kādu zīmolu apģērbus, apavus un aksesuārus var iegādāties, pašsaprotami radās vēlme iegūt to visu arī savā īpašumā, lai gan rocība to ne vienmēr ļāva. Kamēr daudzviet pasaulē šis bums – apliecināt statusu ar materiālām vērtībām – ir samazinājies, daļa sabiedrības Latvijā joprojām to dara.

Tiesa gan, ir aplami apgalvot, ka visi, kuri izmanto nebanku kreditēšanas pakalpojumus, dara to tikai tāpēc, lai iegādātos statusa preces vai pakalpojumus. Ekonomiskā situācija valstī daudzus čaklus un strādīgus cilvēkus nostāda situācijā, kad nebanku kredīts ir vienīgā pieejamā iespēja, lai samaksātu par neplānotu dzīvokļa vai auto remontu, medicīnisku pakalpojumu vai iegādātos sadzīves tehniku.

Lēnām, bet kļūstam sociāli atbildīgāki

Priecē, ka mūsu sabiedrība paliek sociāli atbildīgāka. To novēroju arī savos studentos, kuri, piemēram, pauda nepatiku pret nebanku kreditētājiem kā iespējamiem sponsoriem studentu pasākumā, taču sabiedrības izglītošanas jomā ir jāpilda liels mājasdarbs. Uzskatu, ka jaunieši maksimāli agri jāizglīto par to, kas ir ģimenes budžets, kā to plānot, kad un kā vislabāk ieteicams veikt lielus pirkumus u.tml. Tikpat būtiski stāstīt par iespējām, kur var saņemt finansiālu palīdzību, kādos gadījumos aizdevumu var meklēt bankās u.tml.

Šobrīd Latvijā darbojas kredītu salīdzināšanas platforma altero.lv – tā ir viena no vietām, kuru var izmantot cilvēki, ja ir nolēmuši ņemt kredītu. Tie, kuriem nepieciešams, vienmēr atradīs informāciju.

Iveta Liniņa ir mārketinga eksperte, Biznesa augstskolas Turība docētāja.

Laikmeta fenomens – dati un to vērtība

Saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem datu ekonomika 2020.gadā veidos ap 4% no iekšzemes kopprodukta. No pašvaldības vadītāja skatpunkta tas nozīmē milzīgas iespējas izaugsmei, bet vienlaikus arī tikpat lielu atbildību nodrošināt datu pieejamību, vidi un sabiedrības prasmes datu kopas izmantot.

Pašvaldības un valsts iestādes skrupulozi uzkrāj visdažādākos datus izglītībā, sociālajā un veselības aprūpē, grāmatvedībā, būvvaldē, attīstības jomā un tā joprojām, kas teorētiski varētu būt noderīgi. Diemžēl mana kā pašvaldības vadītāja pieredze liecina, ka mēs ieguldām milzīgu darbu datu savākšanā un uzkrāšanā, bet to izmantošanas iespējas ir niecīgas – dati reti ir analizējamā un apstrādājamā formātā, tie nav pieejami sabiedrībai, un arī kolēģi īsti nesaprot, ko ar tiem iesākt un kādu informatīvo vērtību tie glabā.

Ir jāatzīst, ka šobrīd mēs kā sabiedrība kopumā un katrs atsevišķi esam nedaudz apjukuši datu pārbagātībā.

Teorētiski saprotam datu vērtību, bet faktiski īsti nezinām, kā tos izmantot – jo dati ir tikai izejmateriāls, īstā vērtība ir tajā, ko mēs varam iegūt, datus skatot dažādos griezumos, protams, ievērojot visus datus drošības aspektus.

Tāpēc Cēsu novadā esam sākuši diskusiju par atvērto datu stratēģijas izveidi. Mūsu mērķis ir pašvaldības rīcībā esošos datus “izvilkt no atvilktnes”, lai ikviens iedzīvotājs, uzņēmējs, nevalstiskā organizācija varētu ar šiem datiem strādāt, tos analizēt dažādos šķērsgriezumos un balstīt savus lēmumus un izvēli patiesā un plašā informācijā.

Esmu pārliecināts, ka datu pieejamība un prasme tos analizēt dažādos šķērsgriezumos paver pilnīgi jaunus apvāršņus.

Tas vairo atklātību sabiedrības pārvaldībā, atbalsta biznesa attīstību – labākus lēmumus par cilvēku pārvietošanos, pakalpojumu migrāciju, tūristu piesaisti, labāko vietu veikalam vai medicīnas iestādei, jaunam mājoklim un daudz ko citu. Pasaules prakse rāda, ka ar brīvu pieeju datiem privātais bizness bieži vien nāk ar saviem risinājumiem datu analīzes un izmantošanas jomā, piemēram, Londonā ir radīts datu analīzes rīks, kas apkopo, kādas prasmes un iemaņas būs nepieciešamas nākotnē un kādas interešu izglītības iespējas pastāv Londonā. Lietojot šo risinājumu, cilvēks var atrast visērtāko un praktiskāko risinājumu savu prasmju pilnveidošanai nākotnes vajadzībām.

Lai spertu soli no skaistās teorijas grūtajā praksē, Cēsīs esam uzsākuši sadarbību ar Latvijas Datu skolu, kas ir daļa no starptautiska tīkla sabiedrības datu pratības veicināšanai. Vēlamies kļūt par piemēru citām Latvijas pilsētām un novadiem datu pieejamībā un izmantošanā tā, lai radītu reālu ekonomisko efektu. Kopā ar Datu skolu iniciatīvu sabiedrības digitālās identitātes stiprināšanai “Valsts #196” un citiem partneriem aicinām Cēsu novada iedzīvotājus un uzņēmējus ieteikt idejas un priekšlikumus par to, kādas datu kopas būtu nepieciešamas un kāds atbalsts vajadzīgs, lai no datiem iegūtu izmantojamu informāciju.

Savukārt 21.martā konferencē “Es. Identitāte. Dati” Cēsīs ikviens ir aicināts izkāpt no komforta zonas un aizdomāties, kā attīstīt savu digitālo identitāti un iespējas datu laikmetā.

Latvija pēdējo gadu laikā ir būtiski pavirzījusies uz priekšu atvērto datu infrastruktūras un tiesiskā ietvara izveidē, tagad laiks valsts atvērto datu portālu piepildīt ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem izmantojamu saturu un attīstīt prasmes datus pārvērst informācijā un pamatotos, gudros attīstības lēmumos.

Jānis Rozenbergs ir Cēsu novada domes priekšsēdētājs

Lai nauda paliek Latvijā

Pavisam nesen Latvijas Restorānu biedrība publiskajā telpā izplatīja satraucošu informāciju, ka virkne restorānu pērn ir apturējuši darbību, paužot bažas – tas varētu būt nozares beigu sākums. Mans restorāns durvis vēra 2013.gadā. Sākot savu biznesu, vienmēr pastāv risks, taču galvenais, lai nauda paliek Latvijā. Tieši tāpēc Valtera restorāna galvenā ideja ir tikai tādu produktu izmantošana, kas nāk no Latvijas laukiem.

Vide, kur gūt prieku un smelties enerģiju

Sākot savu biznesu, risks pastāv vienmēr, it sevišķi, atklājot jaunu restorānu – nekad nevar zināt, kāda būs cilvēku atsaucība. Pēc pavāra – konditora profesijas apgūšanas jau 22 gadus esmu strādājis šajā arodā. Sākotnēji vēlējos būt tieši konditors, jo tas šķita daudz saistošāk un interesantāk. Deviņdesmito gadu vidū pavāra darbs nebija tik aizraujošs – gulašs, rosoļniks, kotletes, kamēr konditori gatavoja un cepa dažādas kūkas, eklērus un citus brīnumus, kas noteikti izklausījās daudz labāk par pavāra gatavotajiem ēdieniem.

Esmu strādājis par pavāru vairākos restorānos, izmēģināju veiksmi arī ārzemēs, taču dzīvē pienāca brīdis, kad vēlējos kaut ko savu. Nevēlējos būt liels uzņēmējs, bet gribēju radīt darba vidi, kurā būtu patīkami strādāt, rast prieku ik dienas, lai varētu darīt to, ko patiešām vēlos. Tāda bija galvenā motivācija sava restorāna izveidē. Vēlējos darīt to, ko uzskatu par pareizu, dzīvojot saskaņā ar saviem principiem.

Balstīties uz vietējo

Pirms sava restorāna atvēršanas biju strādājis vairākās vietās un redzējis, ka restorānu ēdienkartēs tiek iekļauts plašs klāsts ar importētiem produktiem, piemēram, garneles, tuncis, austeres, kaviārs, varžu gurniņi no Francijas u.c. Sākumā tas šķita lieliski, censties pārsteigt cilvēkus ar šāda veida produktiem. Šķita, jo nezināmākus un interesantākus, pat dīvainākus ēdienus gatavosi, jo izcilāks pavārs būsi, bet laika gaitā domas mainījās.

Ar gadiem parādās sava dzīves filozofija, kas liek izvērtēt to, ko patiešām vēlies. Iepazinu vairākus zemniekus no Latvijas laukiem, kas vēlāk kļuva par uzticamiem produktu piegādātājiem. Tolaik daudz sekoju līdzi pasaules aktualitātēm, it sevišķi Skandināvijas valstīs – tur visi iestājas par savu kultūru, balstoties uz vietējiem produktiem. Kāpēc man jāpasūta produkti no dažādām pasaules valstīm, ja varu izmantot vietējos?! Tad arī parādījās skaidra vīzija – ja man būs savs restorāns, tad noteikti atbalstīšu vietējos zemniekus.

Tas ir liels prieks, ka, parakstot pavadzīmes, redzi – nauda paliek tepat Latvijā. Naudu nesūtu, piemēram, uz Franciju vai citām valstīm, bet gan uz Liepāju, Cēsīm vai Valmieru. Tas ir prieks gan man, gan piegādātājiem. Protams, Latvijā nav pieejams pilnīgi viss, ir daži produkti, kurus nākas pasūtīt no citurienes, piemēram, vaniļa, kas ļoti nepieciešama ābolkūkas pagatavošanai, bet tie ir atsevišķi izņēmumi.

Jauno laiku virtuve

Bez šaubām, šī ir iecienīta vieta daļai ārvalstu tūristu, kas te izbauda Latvijas kultūru. Ir arī latvieši, kas ļoti iecienījuši restorānu. Jāpiemin, ka arī uzņēmēji un valdības pārstāvji dažkārt ved pie mums savus sadarbības partnerus un viesus.

Restorānā nav latviešu virtuve tās tradicionālajā izpratnē – uzsvars likts uz Latvijas jauno laiku ēdieniem. Zirņus ar speķi mēs negatavojam. Latvijas tradicionālajā virtuvē ir dažādi piemaisījumi, kas radušies kara un pastāvošo režīmu iespaidā, piemēram, padomju laikiem raksturīgi ēdieni, gruzīnu virtuve, arī vairāki ēdieni, kas aizgūti no Vācijas. Šeit radām mūsu šī brīža ēdienkarti. Uzskatu, ka Latvijas virtuve tā pa īstam veidojas tikai tagad, mūsu laikos.

Liels uzsvars uz sezonalitāti

Pie mums ļoti iecienīti ir dažādi zivju ēdieni, dārzeņi, vietējais siers un steiks. Vēlmes ir ļoti dažādas. Visu grūti uzskaitīt. Jāpiemin, ka esam restorāns, kur liels uzsvars tiek likts uz sezonalitāti. Tomāti pie mums ir tikai augustā un septembrī, svaigas zemenes ziemā šeit atrast nevarēs.

Ļoti būtiski, lai visi produkti vienmēr ir svaigi. Katru dienu cepam svaigu maizi, nekad neesam pirkuši gatavu maizi, nepērkam sulas tetrapakās, nav pieejama arī visiem tik ļoti iecienītā kola – šis ir izteikts koncepta restorāns, ēdiena māja, kurā 90% no pieejamajiem produktiem ir roku darbs!

Tiesa, neiztikt bez gadījumiem, kad redzama izteikta neizpratne no kāda tūrista par to, ka ēdienkartē viņš nav ieraudzījis savas vēlmes. Jau ienākot ir redzams pie sienas izvietots uzraksts, ka šis ir koncepta restorāns – tāds tas vienmēr ir bijis un arī paliks. Tieši tas ir tas, kas piesaista cilvēkus. Viesi, kas pie mums ierodas, jau zina ko sagaidīt.

Lauku māja Vecrīgā

Katram ir savs veids, sava formula, kā radīt klientu labsajūtu. Restorānā, protams, viens no būtiskākajiem aspektiem ir ēdiens, bet ir arī citas lietas – vide, interjers, apkalpošana, personāls – viss kopā spēj radīt to noskaņu, ko esam vēlējušies sniegt mūsu viesim. Restorānā ir trīs nelielas telpas, nav vienas lielas halles, kur visi sēž kopā, šeit var atnākt un mierīgi baudīt mirkli. Interjerā ir ļoti daudz koka, kas rada lauku mājas efektu, arī pati ēka, kurā atrodas restorāns ir 300 gadus sena, te nav neviena reģipša gabaliņa. Ticu, ka ir daudzi, kas prot novērtēt radīto noskaņu, kvalitatīvo ēdienu un ieguldīto darbu. Viena no lielākajām motivācijām strādāt ir apmierināti klienti. Vienmēr prieks redzēt, ka klienti atgriežas atkal un atkal.

Restorāns ar patriotisku stāju

Esmu patriotisks cilvēks, tāds ir arī mans restorāns. Uzskatu, ka šis noteikti ir viens no patriotiskākajiem restorāniem Latvijā, vismaz tādu to cenšos veidot. Vien 100 metrus no šejienes atrodas 11. novembra krastmala, kur ik gadu tiek svinēti un atzīmēti mūsu tautai nozīmīgi notikumi. 18. novembrī restorāns ir norezervēts jau savlaicīgi, pie mums svētkus svin vairākas latviešu ģimenes, ne tikai rīdzinieki, bet arī cilvēki no visas Latvijas. Ir tādi, kas katrā 18.novembrī apmeklē restorānu jau vairākus gadus no vietas, tas ir patīkami, ka viņi izvēlas tieši manu restorānu.

Valters Zirdziņš ir Valtera restorāna īpašnieks, Biznesa augstskolas Turība absolvents.

E-pakalpojumu lietošanai sabiedrībā trūkst datorprasmju

Strādājot ikdienā ar klientiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), ir uzskatāmi redzama situācija sabiedrībā – gados vecākiem klientiem nav nepieciešamo iemaņu darbam ar datoru. Ja ir iespēja saņemt pakalpojumu klātienē, tad viņi to arī izmantos, jo  šiem cilvēkiem ir izstrādājies konkrēts uzvedības modelis, un uzkrājusies liela dzīves pieredze jautājumu risināšanā klātienē, taču viņiem trūkst iemaņu un zināšanu par elektronisko vidi.

Grūti mainīt paradumus
Klientu personīgā pieredze sevi ir attaisnojusi visu iepriekšējo dzīves posmu, tāpēc tie nevēlās un viņiem ir ļoti grūti mainīt savus uzvedības modeļus. Klientiem ir ļoti lielas bailes kļūdīties elektroniskajā vidē, jo viņi nav pārliecināti, ka visu izdarīs pareizi. Iespējams, ir bijusi negatīva pieredze. Piemēram, sākot pildīt elektronisko pieteikumu personu apliecinošo dokumentu saņemšanai, sistēmā ir limitēts laiks konkrēto darbību veikšanai. Klienti stāsta, ka, uzsākot pildīt pieteikumu, aizpilda to līdz pusei, tad izdomā, ka jāuzvāra tēja, aiziet līdz virtuvei, atnāk pēc 30 minūtēm un grib pabeigt iesākto. Bet pa šo laiku jau ir “izmesti” no sistēmas.

Vislabāk būtu, ja pirmā pieredze, veicot darbības elektroniskajā vidē, būtu droša un blakus būtu kāds zinošāks cilvēks, kas spētu sniegt atbalstu un atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem.

Arī man pašai pirmā pieredze ar elektroniski parakstītu dokumentu nebija pozitīva. Pirms vairākiem gadiem sagatavoju, elektroniski parakstīju un nosūtīju iesniegumu pašvaldības uzņēmumam. Diemžēl gaidītais rezultāts netika sasniegts, jo iestādei tobrīd nebija iespēju ne reģistrēt, ne pieņemt, ne pārbaudīt elektroniskos dokumentus, par ko tiku informēta telefoniski, lūdzot ierasties klātienē un parakstīt iesniegumu. Turpmāk gan ar  elektroniski parakstītajiem dokumentiem problēmas nav bijušas.

Runājot ar apmeklētājiem, mēģinām saprast, kāpēc cilvēki nevēlas lūgt palīdzību bērniem vai mazbērniem  Bieži ir tā, ka tuvo cilvēku nemaz nav blakus, jo dzīvo ārzemēs. Bibliotēkās piedāvātajai  apmācībai ir jāpierakstās, un ir bailes, vai spēs apgūt mācību vielu, jo informācijas uztvere arī nav tik ātra. Seniori nevēlas kļūt par apgrūtinājumu saviem tuviniekiem, tāpēc labāk atnāk un paši izdara visu uz vietas iestādē.

Klātienē sniegtais pakalpojums pilda vēl vienu ļoti nepieciešamo nosacījumu cilvēka dzīvē – saskarsmi, kas ikdienā senioriem ir ļoti ierobežota. Cilvēks vienkārši grib parunāties, nesteidzīgi izstāstīt savu problēmu. Darbiniekiem tiek stāstītas ne vien problēmas, kas ir iestādes kompetencē, bet arī par mājdzīvniekiem, kaimiņiem, hobijiem. Kāda kliente uz nodaļu atnesa savu palmu, lūdzot parūpēties par to, jo viņa maina dzīvesvietu un nevar ņemt to līdzi, bet izmest dzīvo augu nespēj. Šī kliente reizi pusgadā ierodas nodaļā, lai pārliecinātos, ka ar palmu ir viss kārtībā. Mēs kundzi atceramies ar smaidu, bet dziļi sirdī lepojamies ar to, jo tas ir klienta uzticības kredīts, kas jāiekaro pakāpeniski. Sākumā caur neformālo komunikāciju, vēlāk – stāstot par e-parakstu, ko kliente izstāstīs visām savām draudzenēm un, iespējams, ka spēsim iedrošinās izmēģināt.

Ir klienti, kuri principa pēc atsakās lietot internetu, viņi nevēlas, lai bērni vai mazbērni viņus māca. Tā ir tāda kā aizsardzības reakcija, jo nevēlas zaudēt savu izveidoto priekšstatu par dzīvi, – ja esmu dzīvojis līdz šim bez datora, tad spēšu arī turpmāk, bērni man nopirka datoru, bet es to nelietoju, tāda ir galvenā atbilde. Taču mēs esam optimisti un ceram, ka nākotnē situācija mainīsies, jo elektroniskā vide tiešām atvieglo dzīvi un saziņu.

Zināšanas kā atslēga
Klientu apkalpošanas speciālisti ir tilts starp sabiedrību un valsts  iestādi, tādēļ, jo vairāk tiks ieguldīts iestādes speciālistos, viņu apmācībā un izglītošanā, jo vieglāk, ātrāk un pilnīgāk notiks sabiedrības izglītošana par e-vidi. Lai klientu apkalpošanas speciālists varētu kvalitatīvi sniegt atbildes uz klientu uzdotajiem jautājumiem, praktiskās mācības, kur katrs darbinieks pats izmēģina izveidot pieteikumu, ir progresīvākais apmācību veids.

Nepieciešamas regulāras mācības par aktuāliem jaunumiem e-vidē, jo tehnoloģijas attīstās, paplašinās e- vidē sniegto pakalpojumu klāsts un trūkst informācijas par jauno pakalpojumu klāstu, ko piedāvā citas iestādes. Pārzinām savas iestādes piedāvātos pakalpojumus, bet digitālo aģentu mācībās guvām plašāku informāciju par visām valsts iestādēm, varam klientiem paskaidrot, kur rast atbildi un nepieciešamo informāciju, norādīt virzienu, kurā var gūt atbildi uz interesējošo jautājumu.

Svarīgs personiskais ieguvums
Lai vairāk klientu izmantotu e-vidi, ir jāliek uzsvars uz to, kāds ir paša klienta ieguvums. Piemēram, vairākiem PMLP pakalpojumiem elektroniski ir noteikta zemāka valsts nodeva, nekā tad, ja pakalpojumu saņem klātienē. Elektronisko pieteikumu ieguvums ir arī laiks, jo nav jāstāv rindā, nav jāpielāgojas iestādes darba laikam. Tāpat naudas ietaupījums – nav jātērējas transportam, autostāvvietām. Pakalpojumu var saņemt sev vēlamā laikā, nevis iestādes darba laikā. Atbilde tiek sniegta rakstiskā veidā, kas ļauj izvairīties no pārpratumiem. Ja ir aizmirsta sniegtā informācija vai nav pareizi uztverta, saprasta, var pārlasīt vairākas reizes.

Tieši tāpat ir ar mācībām – ja cilvēkam ir svarīgi apgūt jaunas zināšanas, tad viņš meklēs iespējas un apgūs tās. Es personīgi digitālo aģentu mācībām pieteicos, lai gūtu prasmes un iemaņas, ko PMLP ir definējusi organizācijas attīstības mērķos – popularizēt un sniegt vispusīgu informāciju klientiem par eID karšu izmantošanas iespējām un  e-paraksta izmantošanu. Vēlējos apgūt jaunas lietas, lai operatīvi spētu atrast nepieciešamo informāciju portālā latvija.lv un uzzinātu par citām piedāvātajām  iespējām elektroniskajā vidē.

Integrētās mācību un komunikācijas aktivitāšu programmas “Mana Latvija.lv. Dari digitāli!” ietvaros tiek organizēti sabiedrības informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iespēju izmantošanas un uzvedības maiņas veicināšanas pasākumi. Programmas koncepcija paredz integrētu pieeju – fokusēties uz 50 dzīves situāciju komunikāciju un mācīšanu, lai pēc paredzēto aktivitāšu īstenošanas, sabiedrība spētu atpazīt dzīves situācijas, kuras ir iespējams atrisināt vienuviet internetā – portālā Latvija.lv. Nozīmīgākā programmas sastāvdaļa ir mācības, kuru rezultātā tiks sagatavoti 6000 digitālie aģenti: valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki, tostarp valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru darbinieki, kā arī bibliotekāri, skolotāji un žurnālisti. Digitālie aģenti konsultēs sabiedrību par e-pakalpojumu izmantošanu dažādās dzīves situācijās un drošu darbošanos internetā. Plašāka informācija par mācībām un to norisi pieejama portāla Latvija.lv atbalsta vietnē – https://mana.latvija.lv/. Pasākums ir finansēts no Eiropas Reģionālā attīstības fonda projekta Nr. 2.2.1.1/17/I/015 “Pakalpojumu sniegšanas un pārvaldības platforma”.

Anita Loginova ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Rīgas 3.nodaļas vadītāja.

Pabriks: Latvieši un lietuvieši ir brāļu tautas, kuras vieno brīvība*

Īles bunkurs ir ļoti labs pierādījums tam, ka brīvība ir universāla vērtība, kas vieno mūsu brāļu tautas – latviešus un lietuviešus, jo arī lietuviešu partizāni šeit krita par tām pašām vērtībām. Tie partizāni, tie Latvijas pilsoņi, kuri turpināja domāt un iestāties par brīvību un šeit krita 1949.gadā, droši vien nevarēja iedomāties, ka atceres dienās šeit skanēs Latvijas un Lietuvas nacionālās himnas.

Nacionālo partizānu pēdējās kaujas 70.gadadiena 17.marts šogad ir ne tikai kritušo Latvijas un Lietuvas partizānu piemiņas diena, bet arī brīvības svētki. Brīvība tautai ir vajadzīga kā ūdens izslāpušam cilvēkam. Partizāni bija dzimuši brīvā Latvijas valstī un nevarēja samierināties ar to, ka sveša vara viņiem bija atņēmusi to, kas viņiem pienācās no dzimšanas.

Mūsu pilsoņiem 1949.gadā vajadzēja vai nu piemēroties okupācijas varai vai stāties pretī ar un par saviem principiem. Mēs noteikti varam izcelt tos, kuri neizgāja uz kompromisu, bet iestājās par šiem principiem, lai nākamajām paaudzēm, lai tiem jaunsargiem, kas šeit ir, lai tiem karavīriem, kas šeit ir, lai mums visiem, kas šeit ir, būtu skaidrs, ko nozīmē brīvība, ko nozīmē dzīvot brīvā valstī, ko nozīmē dzīvot brīvā sabiedrībā un kā nebūt izslāpušiem pēc brīvības.

Aicinu neaizmirst Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstīšanu, kas notika piecus gadus pirms tam – 1944.gada 17.martā. Konstantīns Čakste ar ļoti lielu grupu Latvijas elites arī situācijā, kad nebija izvēles, izdarīja pareizu izvēli. Viņi nenostājās ne par labu nacistiem, ne par labu komunistiem, bet par labu tiem brīvības un demokrātijas ideāliem, par kuriem viņiem nācās samaksāt augsto brīvības cenu, kas bija viņu pašu dzīvība.

Aicinu ne vien noliekt galvas mūsu varoņu priekšā, bet arī priecāties par to, ka virs Īles bunkura skan Latvijas himna. Tas arī pasaka, kurš beigu beigās uzvarēja!

* Aizsardzības ministra Arta Pabrika uzruna nacionālo partizānu pēdējās kaujas 70.gadadienai veltītā piemiņas pasākumā pie Īles bunkura 17.martā.

Uzziņa
Īles nacionālo partizānu pēdējās kaujas 70.gadadienai veltīto piemiņas pasākumu pie Īles bunkura 17.martā apmeklēja arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris pulkvedis Andris Rieksts, Zemessardzes 51. kājnieku bataljona, Latvijas un Lietuvas nacionālo partizānu apvienību, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības, Latviešu virsnieku apvienības un fonda “Namejs” pārstāvji, informē Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta preses nodaļas vecākā referente Vita Briže.

Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Zebrenes pagasta Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu un lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja, īstajā vārdā Visvaldis Brizga. Bunkurā 1949.gada 17.martā atradās 24 partizāni, tai skaitā deviņi lietuvieši. Šie partizāni izcīnīja pēdējo, ļoti nežēlīgu un nevienlīdzīgu kauju pret 700 vīru lielo Valsts drošības ministrijas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.

Īles nacionālo partizānu bunkurs tika atjaunots 2013.gada rudenī. Tradicionāli katru gadu 17.martā, pēdējās kaujas atceres dienā, pie atjaunotā bunkura notiek piemiņas pasākums, lai atcerētos nacionālo partizānu cīņas. Šogad atceres pasākumā bija iespēja vērot kaujas rekonstrukciju “Īles nacionālo partizānu pēdējai kaujai – 70”. Lauka virtuvē gatavotas siltas pusdienas pasākuma dalībniekiem nodrošināja Zemessardzes 51. kājnieku bataljons. Atceres pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un biedrība “Latviešu karavīrs” sadarbībā ar aizsardzības nozari, Dobeles novada pašvaldību un valsts akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”.

16. marts ir grūti saprotams pārējai pasaulei

Šogad atkal tika virzīta iniciatīva noteikt 16. martu kā latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, taču valdība to neakceptēja. Šāda ideja tiek virzīta gandrīz ik gadu, un katru reizi tā nesaņem pietiekamu atbalstu, tāpēc rodas jautājums – kāpēc vieni tik ļoti cenšas panākt, lai 16. marts iegūst oficiālas atceres dienas statusu, bet citi – ir pret šo ideju. Turklāt 16. marts ir diena, kas grūti saprotama pārējai pasaulei. Tā vietā, lai ietu ielās, mums lēni un pacietīgi jāskaidro Baltijas valstu vēsture un notikumi, un tā ir vēsturnieku misija.

Patiesā vēsture ir citādāka

Runājot par 16. martu, ir saprotama gan tā sabiedrības daļa un to pārstāvošie politiķi, kuri vēlas, lai šī diena tiktu atzīta par oficiālu atceres dienu, gan arī valdības lēmums to nedarīt, kas ir skaidrojams ar vēlmi ieturēt politiski korektu pozīciju. Jāapzinās, ka tie, kuri iebilst pret 16. martu kā oficiālu piemiņas dienu (šeit gan es nerunāju par Kremļa interešu aizstāvjiem), vēl mūsu valstij tikai labu, uzskatot, ka šādas idejas akceptēšanu pārējā pasaule varētu arī nesaprast.

Šī diena nav vienkārša, tāpēc ļoti rūpīgi jāpārdomā, kā ir labāk – iestāties cīņas pozā vai runāt tādā valodā, kādu sapratīs arī citur pasaulē? Par 16. martu un leģionu nav viegli runāt, arī man, jo arī mani tas skar personiski. Mans tēvs nebija leģionā, bet tur bija vairāki ļoti tuvi cilvēki. Tēva brālis, vēl būdams jauns puika, tika mobilizēts darba dienestā. Tomēr uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju, neuzkāpa un aizbēga. Palika bez dokumentiem. Pēc tam piedzīvoja visu to pašu, ko leģionāri, arī filtrēšanas nometni Karēlijā. Tik tikko izdzīvoja.

Tā vai citādi leģiona tēma skar teju ikvienu latviešu ģimeni. Nevar katru, kurš nēsāja vācu uniformu, pat ar SS zīmotnēm, uzskatīt par nacistu. Latviešus nacionālsociālistiskajā partijā neuzņēma. Leģions tika veidots, pārkāpjot starptautiskās tiesības – tajā mobilizēja un vārds brīvprātīgais lielākoties bija tikai aizsegs. Jā, bija arī brīvprātīgie – daži bija izmisuši, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta bez pretošanās, daži vēlējās atriebties par aizvestajiem vai nogalinātajiem tuviniekiem, bet tie neveidoja vairākumu. Ja būtu tik vienkārši, tad kā izskaidrot, ka pēc kara daudzi bijušie leģionāri devās mežos, lai gaidītu angļus kā atbrīvotājus? Nacistu atbalstītāji to nedarītu.

Ļaunums bija gan nacisms, gan komunisms

Citur pasaulē nav viegli izprast mūsu attieksmi pret leģionāriem, īpaši tādās valstīs kā Lielbritānija, kura vienu brīdi vienatnē cīnījās pret nacistisko Vāciju, grūti to saprast Francijā, Nīderlandē, Dānijā un Norvēģijā – valstīs, kuras pārdzīvoja nacistisko okupāciju. Viņiem šķiet nepieņemami, ka jāgodina tie, kuri cīnījās pretējā pusē un attālināja viņu atbrīvošanas dienu.

Austrumeiropas un Somijas, bet īpaši Baltijas valstu vēsture, ir atšķirīga, un lielā mērā tieši no vēsturniekiem ir atkarīgs, kā mēs izstāstīsim savu pagātnes stāstu. Tas jādara godīgi, bez izskaistinājumiem. Vēl ir jāiegulda liels darbs, lai pasaule saprastu, ka ļaunums bija gan nacisms, gan komunisms, un nav iespējams izmērīt, kurš bija ļaunāks. Viens ļaunums nevar būt labāks par otru, lai gan tāds uzskats joprojām pastāv.

Mēs – latvieši – to zinām, kā neviens cits. Jautājums vienīgi, vai šādi piemiņas pasākumi kā 16. marts ir pareizākais veids, kā par to stāstīt pasaulei. Pasaule maz zina par to, kas notika Baltijas valstīs. Lielajā kara stāstā Baltijas valstu okupācija 1940. gadā šķiet sīka un maznozīmīga. Jāsaprot arī, ka Krievija joprojām aktīvi kropļo vēstures izpratni un šīs valsts spēcīgā propaganda sasniedz daudzas ausis.

Zaldāts cīnās, lai paliktu dzīvs

Man nepatīk, ja šis datums tiek izmantots politiķu spēlēs, tajā pašā laikā brīvā valstī katram ir tiesības pieminēt savus tuviniekus un tautas traģēdiju. Kad 90. gados vēl bija dzīvi daudzi bijušie leģionāri, šādi pasākumi bija saprotami, tagad šī diena sāk ieiet nepareizās sliedēs – to sāk izmantot cilvēki, kuru nodomi ne vienmēr ir godīgi. Tolaik tas bija skaidrs – turpat piecdesmit gadus bijušajiem leģionāriem nebija tiesību pateikt, ko viņi domāja patiesībā – viņiem bija jādzīvo ar uzspiestu nacistu zīmogu.

Tad nāca Atmoda, un viņi beidzot varēja runāt. Jautājums bija un joprojām ir par to, ko šie cilvēki, kuri devās pie pieminekļa, gribēja pateikt? Vai viņi vēlējas teikt: “Nacisma lieta nemaz tik slikta nebija, bija vērts par to karot!”? Nē, šie cilvēki vēlējas teikt: “Mēs nekarojām par nacistiem, tikai baidījāmies, ka atgriezīsies tie, kuri jau reiz okupēja mūsu zemi!”. Bet visvairāk taisnības, manuprāt, ir kādam sirmam kungam, bijušajam leģionāram Ādolfam Avenam, kurš uz jautājumu: “Par ko jūs cīnījāties?”, atbildēja: “Zaldāts cīnās, lai paliktu dzīvs!”. Lielākā daļa šo cilvēku tikai vēlējās palikt dzīvi starp diviem dzirnakmeņiem, kas samala viņu dzīves.

Nenoliedzami, mums ir nepieciešama diena, kad pieminēt latviešu karavīrus, bet jāatceras, ka mums  ir daudz nozīmīgu datumu, piemēram, 22. jūnijs – Cēsu kauju atceres diena, kas varētu kļūt ar par dienu, kad pieminām ikvienu karavīru, ir 11. novembris – Lāčplēša diena, kad atceramies uzvaru pār Bermonta karaspēku.

16. martu aktualizē ne tikai politiķi, bet arī pompozā 9. maija, dienas, kas Latvijai atnesa atkārtotu okupāciju, svinēšana. Jāatceras, ka visa pārējā pasaule Otrā pasaules kara beigas atzīmē 8. maijā, turklāt ne ar pompozām un skaļām svinībām, bet ar cieņpilnu piemiņu. Līdzīgi būtu jāizturas arī pret 16.martu.

 

Autors ir vēsturnieks, Biznesa augstskolas “Turība” profesors

Grētas fenomens

Nākotne sākas šodien – šo frāzi zina gandrīz vai ikviens, bet kā mēs šo atziņu izprotam realitātē?

Kas ir Grēta? Grēta Tunberga (Greta Thunberg) – zviedru meitene, kura savos 15 gados vienpersoniski sēdēja pie savas valdības mājas ar savu paštaisīto plakātu “Streiks pret klimata izmaiņām” – (un es gribētu no sevis piebilst, ka Zviedrija tik tiešām ir viena no valstīm, kurā par ilgtspējību domā pareizajā virzienā). Viņa tur stāvēja viena, bet ne ilgi,  –  zviedru meitenei bija apnikušas daudzās un visai nelietderīgās runas par to, ka globālās vides problēmas faktiski risinās nākamās paaudzes. Viņa kā šī nākamā paaudze negrib saņemt šādu “dāvanu”. Neviens to negribētu.

Mūs un mūsu pēcnācējus piemeklēs globālā ekoloģiskā krīze, tas ir skaidrs. Tomēr interesantā veidā cilvēka prāts ir iekārtots tā, ka visu nepatīkamo atstumjam pēc iespējas tālākā smadzeņu stūrī ar ārkārtīgi sirsnīgiem vēlējumiem, lai citi kaut kad pēc mums tiktu ar to galā. Bet meitene Grēta saka – nekā nebija. Mēs gribam, lai tie, kas pieņem lēmumus tagad, rīkojas “tā it kā jūsu māja degtu ugunsgrēkā”, lai izmaiņas notiktu tūlīt.

Šodien, 15.martā, visā pasaulē notiek skolēnu streiki. 112 valstīs un 1769 vietās, arī Latvijā. Paši streiki, protams, nenesīs izmaiņas tiešā veidā un, iespējams, ka ar laiku pārvērtīsies par kārtējo šovu, ko ātri izmantos dažādas struktūras. Tomēr es ceru, ka daudzi aizdomāsies, kādus signālus jaunieši sūta un ka jaunieši grib dzīvot tīrā, skaistā, veselā vidē. Un ka mēs patiesībā visi to gribam. Varbūt nepietiekami?

Kā mums sagribēt pa īstam?

Es domāju, ka zinu atbildi – iedvesmojot viens otru, iesaistot vienam otru, radot jaunu dzīvas filozofiju, kas, iespējams, atšķirsies no līdzšinējām un visbeidzot nobiedējot pašiem sevi.

Latvijā talkas un Lielā Talka to skaitā, manuprāt, ir vislabākais “streiks”, kas rezultējas reālā vides sakārtošanā un mīlestībā pret dabu. Bet es esmu par skolēnu streiku.

Tieši skolēnu – jo tā ir tā paaudze, kuriem būs jābūt ļoti drosmīgiem, ļoti talantīgiem, apveltītiem ar ļoti labu veselību un tādiem, kuri spēs stāties pretī savu senču dogmām un paradumiem. Tā būs unikāla paaudze.

Lielās Talkas laikā, mēs visi, kuri piedalījāmies, jau 10 gadus pēc kārtas esam kārtojuši un kopuši savu Latviju. Mēs esam kļuvuši par paraugu aptuveni 158 valstīm, kuras tagad Pasaules talkās talko visā pasaulē. Tas varbūt neliekas daudz, bet tas ir labs sākums, tāpat kā skolēnu streiki ir sākums kaut kam lielākam. Tā ir apvienošanās. Tā ir patiesa mīlestība un patiess patriotisms un patiesa dzīves gudrība. Es esmu lepna, ka mēs – aptuveni 500 000 talcinieku -, kas esam Lielajā Talkā piedalījušies, tādi esam.

2019. gads aizsāk jaunu Lielās Talkas desmitgadi. Mēs nākam ar jaunām idejām, ar jaunu izaicinājumu – pierādīsim pasaulei …. nē, ne pierādīsim, bet iedvesmosim pasauli, ka valsts pie Baltijas jūras Ziemeļeiropā varētu kļūt par piemēru visai pasaulei, ka pret mammu Dabu jāizturas ar milzīgu cieņu un mīlestību. Jo daba esam mēs paši, daba ir mūsu patiesais templis, un mūsu savstarpējā simbioze ir tik acīmredzama, ka tikai sirdī aklais varētu apgalvot pretējo.

Jau Leonardo Da Vinči, dzīvojot tālajā 16. gadsimtā, par šo nesaraujamo nabas saiti uzrakstīja atziņas, kuras vēlāk tika apkopotas grāmatā “Ūdens teorija” (“Water Theory”): Zeme ir kā funkcionējošs organisms, un ūdens zemei nozīmē to pašu, ko asinis cilvēka organismam – tas plūst no kalniem uz jūru, lai tad, kā saka Leonardo, – caur zemes dzīlēm atgrieztos kalnos, un tā ir asinsrites sistēma, kādu mēs atrodam cilvēkā.

Šobrīd cilvēcei būtu noderīgs tāds ģēnijs, kāds bija Leonardo. Vai viņš/viņa varētu piedzimt Latvijā? Es ļoti ceru. Iesim dabā, elposim dabu, saudzēsim un padarīsim to atkal dievišķīgi skaistu.

#EsPiederuNākotnei

 

Autore ir Lielās Talkas vadītāja

VIDEO: Miljonārs Brandavs jeb Kurš pelna no “Rīgas satiksmes”?

Skandāli Rīgas satiksmē (RS) nerimstas. Pēc valdes priekšsēdētāja Anrija Matīsa atkāpšanās un svarīga RS darboņa Aleksandra Brandava aizturēšanas uzņēmums pēc Ir pieprasījuma atklājis datus par maksāto e-talonu sistēmas uzturētājam Rīgas karte (RK). Pēdējo desmit gadu laikā šīs summas arvien augušas, no 13 miljoniem 2009. gadā līdz gandrīz 28 miljoniem pērn.

Taču pavisam dīvaini ir tas, ka pašvaldības uzņēmuma sniegtie skaitļi ir daudz lielāki nekā RK publiskajos gada pārskatos norādītie ieņēmumi. Šī nesakritība desmit gadu laikā ir 21,6 miljoni eiro pēc PVN atrēķināšanas.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.