Nesalaužamas

Pirmā priecīgā glezna pēdējo trīs gadu laikā, rādot krāsaino, pašas radīto bildi ar dvīņumāsu Annu bērnībā, saka ukrainiete Katerina Ribakova (21). Māsas kopā ar mammu Svitlanu un mazo māsiņu Uļjanu (12) Latvijā nokļuva pirms trim gadiem, bēgot no kara šausmām Ukrainā

Man, lūdzu, augļu tēju, skaidrā latviešu valodā saka Katja. Valodu apguvusi pašmācības ceļā, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā. Pašlaik viņa ir pirmspēdējā kursā. «Valodas zināšana ir elementāra cieņa pret valsti, kura mūs uzņēmusi,» viņa paskaidro. Aņa gājusi kursos un cenšas runāt latviski, tomēr vēl mazliet kautrējas. Problēmas sagādājot garumzīmes, kuru lietojumu viņa joprojām nav sapratusi, tāpēc dažkārt tās saka uz dullo. Viņa Latvijas Universitātē studē starptautiskā kursā, teorētiski varētu iztikt ar angļu valodu. Taču abas saprot — līdzīgi kā Ukrainā, arī Latvijā valodas jautājums ir svarīgs, tāpēc cenšas.