Gints Aksiks savu uzņēmumu Ax Group izveidoja, saskāries ar problēmu, ka Latvijā trūkst labu limuzīnu šoferu. Tagad uzņēmums piedāvā pārvadājumus arī ar lētākiem ekonomiskās klases auto, taču viņš joprojām rūpējas, lai vadītājiem būtu labas manieres
Uz sarunu Gints Aksiks mūs aicina Rīgas lidostas privāto lidojumu terminālī, kur atrodas arī uzņēmuma birojs. Ārpusē stāv pāris Rolls-Royce markas automašīnu, viena no tām ir antīka. Tās gan, kā Gints atzīst, šodien te ir speciāli fotosesijai un paredzētas vairāk kāzām nekā regulāriem pasažieru transfēriem no lidostas uz viesnīcu, kas veido lielāko daļu no Ginta biznesa, kuru gan viņš nemitīgi cenšas paplašināt.
«Uz luksusa automašīnām cilvēkiem patīk skatīties, un tās labi izskatās reklāmās. Taču mēs nodarbojamies ar dažādiem nestandarta pasažieru pārvadājumiem vispār. Mūsu izaugsme kļuva strauja, kad, pielāgojoties tirgum pēc pandēmijas, sākām piedāvāt ekonomiskās klases transfērus, kuros izmantojam busiņus,» viņš stāsta, kad apmetamies uz sarunu kādā tukšā un plašā uzgaidāmajā telpā un darbiniece uniformā mums pienes kafiju un konfektes.
Intervijai Gints piekritis ar prieku, jo viņam ir, ar ko palepoties. Pirms deviņiem gadiem paša nodibinātajam uzņēmumam, kas cieši saistīts ar tūrisma nozari, ne tikai izdevās pārdzīvot pandēmiju, bet arī uzņemt pēc tās visai ievērojamu izaugsmes tempu, ik gadu dubultojot apgrozījumu. Pērn tas jau pārsniedzis 600 tūkstošus eiro, nopelnot gandrīz 60 tūkstošus.
«Tā ir auto noma ar šoferi. Var arī teikt, ka esam biznesa klases taksis,» viņš stāsta. «Mūsu šoferis sagaida lidostā ar šiltīti, uz kuras ir klienta vārds, palīdz ar bagāžu, atver durvis. Mēs piedāvājam pakalpojumu, kas ir kvalitatīvāks par to, ko piedāvā taksisti, un par fiksētu cenu. Mums ir izdevies šo virzienu tik veiksmīgi attīstīt lielā mērā nesakārtotā taksometru pakalpojumu tirgus un ļoti augsto cenu dēļ no lidostas uz centru Rīgā.»
Nerunāt lieku
Uzņēmējdarbību vecāki Gintam iemācījuši jau bērnībā. Sešu gadu vecumā viņš sācis pārdot, bet septiņos jau maksājis savam draugam divus latus dienā, lai tas viņam palīdz, Gints stāsta. Taču pēc skolas beigšanas viņš Latvijas Universitātē studēja diplomātiju, plānoja arī karjeru šajā sfērā un savulaik pusgadu nostrādājis praksē Ārlietu ministrijā.
Līdz šai biznesa idejai viņš nonācis daļēji apstākļu sakritības dēļ. Ginta vecākiem savulaik piederējis uzņēmums, kas nodarbojies ar luksusa klases tūrisma pakalpojumiem, piemēram, privātu lidojumu un dažādu valdības pasākumu organizēšanu. Uzņēmuma darbībā iezīmējusies tāda problēma, ka Latvijā nav pietiekami kvalitatīvu transporta pakalpojumu. Automašīnas bijušas labas, taču trūcis šoferu, kas būtu pienācīgi mācīti strādāt ar smalkajiem klientiem, tāpēc, palīdzot vecākiem, Gintam nereti nācies sēsties pie stūres. Arī vēlāk savā uzņēmumā viņš ļoti daudz pats braucis un savus darbiniekus arvien uzsvērti dēvē par kolēģiem.
«Tikai pēdējo gadu vairs nebraucu, jo ir daudz citu pienākumu, taču joprojām pats mācu kolēģus. Viņiem pie mums ir jāapgūst etiķete, bieži vien jānokārto drošības pārbaudes, ja viņi strādā ar vēstniecībām, daļai arī gidu kursi, lai nav kā ar parastu taksi, kad klients, braucot uz pilsētu, dzird, ka miljons iedzīvotāju, bet atceļā jau trīs miljoni,» Gints pasmejas. «Svarīgi arī nerunāt lieki. Šīs lietas jāapgūst visiem, jo pie mums visi kolēģi rotē — nav tā, ka viens brauc tikai ar luksusa auto un cits ar busiņu. Visi uzvalkos. Maršruti jāiemācās no galvas — ja Londonā taksists var visas adreses apgūt, tad mazajā Rīgā, domāju, nav problēma iegaumēt piecas viesnīcas un divus aviācijas termināļus.»
Ax Group šoferi savos braucienos parasti necenšas vest klientu pa tuvāko vai ātrāko ceļu, bet brauc pa galvenajiem, dodot iespēju apskatīt pilsētu, Gints stāsta. Gadījumos, ja no šiem maršrutiem jānovirzās vai klients vēlas nokļūt galā pēc iespējas ātrāk, šoferis, protams, varot apskatīties navigācijā, taču arī tad telefons tiekot nolikts līdzās, nevis piestiprināts pie vējstikla, jo tas vienkārši neizskatās profesionāli, viņš saka. Taču tad sarunā atgriežamies 2017. gadā.
«Tā braucot talkā vecākiem un to visu darot, man, zaļknābim, radās ideja pamēģināt to kā savu biznesu. Pastrādāju, sapelnīju naudu un drīz iegādājos savu pirmo mašīnu, S-Class 220 mersedesu,» Gints stāsta. «Taču jāatzīst, ka tas sanāca lielākais ieberziens manā uzņēmējdarbībā. Likās, ka būs forši, apkalpošu luksusa klases klientus. Taču tolaik nebiju izpratis visu šī biznesa matemātiku. Cik maksās serviss un remonts, daudzās cenu nianses tirgū. Turklāt es jau nevaru iet pie partneriem, piemēram, viesnīcām, un teikt, ka man ir tikai viena automašīna. Lai flote, ko viņiem varu piedāvāt, būtu reprezentabla, sākumā nācās pirkt ārpakalpojumus no citām transfēra kompānijām.»
Klientu kultūra mainās
«Biju iedomājies, ka šis būs foršs luksusa segmenta bizness, kurā uzreiz varēšu strādāt, taču realitāte izrādījās pavisam citāda. Lai dabūtu klientu, man nereti bija gads jāsēž un jāgaida, kamēr konkurenti pieļauj kļūdu un tad es varu nākt un palīdzēt. Tā katrs objekts pa gadam nāca klāt,» viņš turpina. «Arī cenas šajā tirgū bija izkropļotas. Joprojām ir cilvēki, kas piedāvā transfēra pakalpojumus par 10—15 eiro. Un tad atnāku es un piedāvāju šo pakalpojumu par simt eiro. Taču, visu aprēķinot, šāda summa veidojas.»
Gints atzīst, ka sācis savu biznesu brīdī, kad mainījusies ģeopolitiskā situācija un līdz ar to arī klientu loks un kulturālās preferences. Pirms tam klienti, kas izmantoja transfērus, bija galvenokārt no postpadomju zemēm, kur svarīgi ir tieši luksusa klases pakalpojumi un automašīnas. Taču kopš Krievijas iebrukuma Krimā to īpatsvars arvien samazinājies, bet vietā nākušajiem rietumniekiem ārišķības šķiet mazāk svarīgas. Viņi labprātāk izvēlas nevis limuzīnu, bet neuzkrītošu busiņu, kurā ērti satilpt ģimenei ar mantām, uzņēmējs stāsta. Taču, protams, ir arī tādi, kas vēlas luksusa automašīnas, vai arī, ja klients ir vēstniecība, tādu pieprasa etiķete.
Aptvēris šīs patiesības, Gints neilgi pirms pandēmijas sācis piedāvāt arī ekonomiskās klases transfērus, taču 2020. gada pavasarī viss apstājās. Pirmie signāli bijuši jūtami jau februārī, kad pēkšņi pazuduši klienti no Ķīnas, bet martā jau tika slēgtas robežas un sākās mājsēde. Tas bijis diezgan nopietns trieciens jaunajam uzņēmējam, kurš tobrīd jau bija izveidojis nelielu autoparku, līzingā iegādājoties spēkratus. Lielāko daļu no tā nācies pārdot, bet pašam paralēli strādāt mārketingā Rīgas Centrāltirgū. Darbinieki aizgājuši strādāt uz citu uzņēmumu, bet Gints, nevēlēdamies pavisam zaudēt savu biznesu, turpinājis pieņemt pasūtījumus, kad tādi bijuši, un pats pircis transfēru kā ārpakalpojumu.
«Vienojāmies, ka es viņiem sūtu klientus, iekasēju starpnieka maksu, bet viņi strādā pēc maniem treniņiem, sekojot maniem nosacījumiem, un viss notiek ar manu zīmolu,» viņš saka. «Kad pandēmija beidzās un apjomi atkal sāka augt, es pārņēmu visu atpakaļ savā kontrolē. Tagad mums ir pavisam 30 savu spēkratu, vairums no tiem busiņi. Taču dažkārt nepietiek pat ar tiem. Tad pērkam ārpakalpojumu. Tāpat darām, ja mums pasūta autobusu, jo viesnīcām un tūrisma firmām ir ērtāk pasūtīt visus transportlīdzekļus vienam uzņēmumam. Mēs arī cenšamies to piedāvāt. Esam braukuši ekskursijās pa visu Baltiju.»
Starp uzņēmuma pastāvīgajiem klientiem ir arī aviokompānijas, kurām ik dienu nepieciešams aizvest pilotus uz viesnīcu un atpakaļ, kā arī uzņēmumi, kuriem darbiniekus Ax Group nogādā uz darbu un izvadā pa mājām. Tiek piedāvāti arī vienkārši labi mācīta šofera pakalpojumi.
Kāzām veci auto
Uzņēmumam, kas nodarbojas ar šādu pakalpojumu sniegšanu, gadās arī visai eks-centriski klienti. Bijis gadījums, ka klients pieprasījis, lai viņam ar S klases mersedesu atved cigarešu tabakas papīriņus no Rīgas centra uz Pinķiem. Daži vēlas, lai viņiem ar limuzīnu piegādā ēdienu. Ir bijis gadījums, ka pie mums atbraukusi uzstāties skatuves zvaigzne, noīrējusi auto piektdienas vakaram braucienam uz restorānu un turpinājusi vizināties līdz svētdienai, sarīkojot automašīnā ballīti.
«Ja maksā, mēs, protams, nesūdzamies. Uztaisām vairākas maiņas šoferiem un braucam, kamēr klients vēlas,» Gints pasmejas. «Pats reiz vedu cilvēkus no Rīgas uz Monako, viņiem esot bail lidot. Mēs, divi šoferi, braucām; viņi divi, šķiet, noballējušies, busiņā gulēja. Gadās dažādi interesanti klienti. Nesen nogādājām cilvēku uz slimnīcu Drēzdenē, veselības problēmu dēļ viņš nevarēja lidot. Izņēmām auto krēslus, ielikām matraci, līdzi brauca ārsts.»
Kad pirms trim gadiem Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā, bijis liels pieprasījums no kaimiņvalsts pilsoņiem, kuri vēlējās to pamest. Tolaik uzņēmuma auto vēl braukuši arī pāri Krievijas robežai, veduši cilvēkus ar visiem mājdzīvniekiem, suņiem, kaķiem un papagaiļiem. Pieprasījums pēc šī pakalpojuma tolaik bijis tik liels, ka atsvēris tūrisma plūsmas pārtrūkšanu šajā virzienā.
Taču uzņēmuma lielākie klienti esot dažādi citi uzņēmēji, pirmām kārtām viesnīcas, kurām tas nodrošina transfēra pakalpojumus. Arī Ginta darbs pēdējā gada laikā esot ļoti saistīts ne tikai ar savu kolēģu šoferu, bet arī viesnīcu reģistratoru mācīšanu.
«Situācija taksometru tirgū ir tāda, ka brauciens no lidostas līdz viesnīcai var izmaksāt 150 eiro. Kad tā notiek, klients, protams, saprot, ka ir piemuļķots, un bieži izgāž savas negācijas uz viesnīcu, sūdzas par numuriņa kvalitāti utt.» Gints pasmaida. «Mums šī situācija ir izdevīga, jo vairo viesnīcu ieinteresētību ar mums sadarboties. Dažreiz cilvēkam reģistratūrā šķiet neērti piedāvāt mūsu pakalpojumu, kas maksās 50 vai 100, vai 150 eiro. Taču mans darbs ir mācīt viņus, ka klients jau zina, ka iegūs kvalitatīvu pakalpojumu. Esam izveidojuši bonusu sistēmu reģistratūru darbiniekiem. Tā mums izdodas augt.»
Gints pastāvīgi cenšas attīstīties jaunos tirgus segmentos, tāpēc iegādājies arī 1985. un 1989. gada Rolls-Royce spēkratus, kuru restaurācija prasījusi pusotru gadu, bet tagad tie gatavi, un pavasarī viņš reklamēs tos kā īpaši kāzām piemērotus, jo viņš ievērojis, ka šādiem pasākumiem cilvēki labprātāk izvēlas interesantus, nevis jaunus auto.
Savus auto, arī tos, ar kuriem apkalpo klientus ikdienā, viņš iegādājas mazlietotus un pielāgo industrijas prasībām. Viņam Latvijā esot zināmi pieci seši autoservisi, katrs labs savā specialitātē, vienā savedīs kārtībā elektrību, otrā pāršūs ādu, cits vislabāk apkopj dzinēju, viņš stāsta. Arī tās esot ļoti vērtīgas zināšanas, kas palīdz uzņēmumam strādāt ar peļņu.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Patīk mašīnas un komunikācija ar cilvēkiem.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Uzņēmos kredītsaistības un iegādājos automašīnas, pirms spēju nodrošināt tām darba apjomu.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Vienmēr meklēt veidus, kā paplašināt savu biznesu.»
Bijis gadījums, ka klients pieprasījis, lai viņam ar S klases mersedesu atved cigarešu tabakas papīriņus no Rīgas centra uz Pinķiem
Pagaidām nav neviena komentāra