Inovācijas, kas mainīs būvniecības nozari

«Zaļais» betons, 3D dizains, izolācijas materiāli no skaidām un ražošanas atkritumu otrā dzīve. Kādus inovatīvus risinājumus šodien īsteno Latvijas būvniecības uzņēmumi

Būvniecības nozarē notiek revolūcija — lielā mērā par to jāpateicas inovācijām, kas uzlabo būvdarbu efektivitāti un kvalitāti. Jaunas tehnoloģijas top ne tikai stingro zaļā kursa prasību, bet arī aizvien pieaugošās konkurences dēļ. Tajā pašā laikā tieši zaļais kurss ir tas, kas sākotnēji uzlicis augstu latiņu inovatīvām ambīcijām. Ilgtspējīga būvniecība ir nozares tendence gan Eiropā, gan Latvijā.

Tikai pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka jautājums par ilgtspējīgām inovācijām būvniecības nozarē ir vienkārši atbildams, saka Māris Šinka, Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks. Taču tā nebūt nav. «Ir uzņēmumi, un tādu ir daudz, kas ievieš tehnoloģijas, ar kurām samazināt emisijas, piemēram, ēku būvniecībā vai jaunu būvmateriālu izstrādē. Taču neaizmirsīsim, ka ir arī inovācijas, kas palīdz uzņemt un akumulēt CO₂ emisijas, tā ir atsevišķa kategorija. Un ir arī jautājums par savākto emisiju pārstrādi, ar ko mēs tuvojamies aprites ekonomikai, kad faktiski nav atkritumu, bet ir nepārtraukts ražošanas cikls,» saka Šinka. «Zaļās» iniciatīvas ir ļoti daudzveidīgas, un nākotnē varētu pat veicināt jaunu tautsaimniecības nozaru rašanos. 

Betona astronauts

Dažādi inovatīvi produkti jau ir izstrādāti arī universitātes iekšienē. Piemēram, pagājušajā gadā sadarbībā ar starptautiskiem partneriem no Polijas un Francijas un Baltijā vienīgo fibrolīta jeb koka ēveļskaidu plātņu ražotāju Cewood Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieki attīstīja inovatīvus būvizstrādājumus gandrīz nulles enerģijas ēkām, izmantojot tikai koksnes būvmateriālu ražošanas atlikumus un blakusproduktus.

Atlikumi, kas uzņēmumā rodas ražošanas procesā, ir dažādi — ēveļskaidas, slīpputekļi un plātņu atgriezumi. No tiem iespējams iegūt izejvielas jaunu būvmateriālu izgatavošanai. Zinātnieki laboratorijā eksperimentēja, izgatavojot gan dabīgo šķiedru kompozītmateriālu paraugus no izejvielām, kas iegūtas tikai no ražošanas atlikumiem un blakusproduktiem, gan tādus, kas papildināti ar citām dabīgām izejvielām, piemēram, kaņepju spaļiem.

Pagājušā gada sākumā tika atrasts arī inovatīvs risinājums jauniem siltumizolācijas un skaņas izolācijas produktiem. Pētnieki izveidoja jaunu šķidrā putuplasta sastāvu tikai no atkārtoti izmantotiem materiāliem. Tajā skaitā ģipša saistvielu, kas iegūta no ģipškartona būvniecības atkritumiem. Jauniegūtais materiāls laboratorijā salīdzināts ar būvniecībā plaši izmantoto šķidrā putuplasta materiālu, kas veidots ar cementa saistvielu.

Visbeidzot, vēl viens jauninājums, ko var novērtēt ikviens, jo tas izstādīts pie Rīgas Tehniskās universitātes centrālās ēkas Ķīpsalā, — betona astronauts LabLabs, kas izgatavots, izmantojot 3D druku. Skulpturāli elementi ir labs veids, ar ko sākt 3D betona iepazīšanu, jo tie uzskatāmi parāda tehnoloģijas iespējas izdrukāt salīdzinoši sarežģītas ģeometriskas formas ar mazu materiāla patēriņu un videi draudzīgi.

Īsāk sakot, šodien būvniecībā ir daudz inovāciju, taču līdz ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu rodas arī problēmas, saka Diāna Bajāre, Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta tenūrprofesore.

«Runa ir par to, cik mūsu sabiedrība ir gatava pieņemt šos inovatīvos risinājumus,» viņa saka. «Jūs varat izdomāt kaut ko ļoti labu, bet, ja sabiedrība to neakceptēs, tā būs ļoti liela problēma. Ņemsim vienkāršu piemēru. Visi saprot, ka ir jātaupa enerģija, ka tas var novest pie CO₂ emisiju samazināšanās. Bet, ja cilvēki nebūs gatavi to darīt, nebūs nekāda rezultāta,» viņa stāsta. «Vai arī aprites ekonomika. Ir iespējams ne tikai nojaukt vecās mājas, bet, piemēram, kaut ko no būvmateriāliem izmantot citas ēkas būvniecībai. Jā, Latvijā šis jautājums varbūt nešķiet pārāk aktuāls. Bet tas ir aktuāls, piemēram, Ukrainā, kur notiek karš, vai Turcijā, kur bieži ir zemestrīces. Ja jums jautātu — vēlaties jaunus logus vai esat gatavi lietotiem logiem? Daudzi cilvēki uzreiz atbildēs, ka jauni logi ir labāki. Tāpēc runa ir arī par sabiedrības izglītošanu. Un šajā ziņā mēs esam pašā ceļa sākumā.» 

Tomēr jau tagad Rīgas Tehniskajai universitātei ir gana daudz projektu kopā ar Latvijas uzņēmumiem. Daudzējādā ziņā tas noticis Eiropas Savienības fondu finansējuma dēļ, kas vērsts uz konkrētiem mērķiem — energoefektivitāti un ilgtspējīgu attīstību.

Turklāt zaļais kurss nebūt nav vienīgais iemesls inovācijām. Tehnoloģiskie uzlabojumi vajadzīgi, lai palīdzētu, piemēram, automatizēt procesus vai uzlabotu ražošanas digitalizāciju, vai ieviestu modernu darba laika uzskaites sistēmu būvlaukumos.

«Inovācijas var būt saistītas arī, piemēram, ar robotizāciju,» skaidro Māris Šinka. «Tas ir īpaši aktuāli šobrīd, kad darbaspēks noveco un viesstrādnieku ievešanai ir savas robežas. Bet, protams, viss ir atkarīgs ne tikai no uzņēmuma vajadzībām, bet arī no tā, cik liels tas ir. Parasti, ja uzņēmums ir liels, tas noteikti ieguldīs naudu inovācijās, jo eksporta tirgi to pieprasa un jebkura nopietna attīstība balstās uz inovācijām. Bet, protams, tas prasa arī izmaksas, kas dažkārt ir diezgan lielas.»

Visbiežāk tomēr uzņēmumi vēršas pie universitātes, lai rastu kādu pielietojumu ražošanas atkritumiem. Galu galā, to utilizācija ne tikai rada nelabvēlīgu ietekmi uz apkārtējo vidi, bet arī paģēr ievērojamus finansiālus izdevumus. Savukārt gudra atkritumu pārstrāde palielina visa ražošanas cikla efektivitāti. Pašlaik pētnieki šajā jomā sadarbojas ar Valmieras Stikla šķiedru.

Tiesa, ir arī gadījumi, kad universitātes spēki kopā ar uzņēmumiem strādā pie zinātniskiem projektiem. Tomēr tas nereti ir daudz ilgāks un sarežģītāks ceļš, no kura nevar gaidīt ātrus rezultātus. Daudzējādā ziņā tāpēc, ka būvniecība ir stingri reglamentēta nozare.

«Ņemsim par piemēru 3D druku,» saka Diāna Bajāre. «Betons, kas drukāts ar 3D printeri, atšķiras no parastā betona. No vienas puses, ar printeri mājas var uzbūvēt ļoti ātri, taču, kamēr nav izstrādāti standarti un noteikumi, to nedrīkst darīt. Jā, šobrīd ar to aktīvi nodarbojas pasaules labākās laboratorijas, kas veic visdažādākos testus, pētot, kā «drukātais» betons uzvedas dažādos apstākļos, taču pilnībā būvēt no tā joprojām nav iespējams. Patiesībā visi noteikumi šāda veida betonam ir jāizstrādā no nulles. Grūti teikt, cik ilgs laiks vēl būs nepieciešams, ņemot vērā, ka pētījumi sākās jau 2018. gadā.»

Citiem vārdiem sakot, izdomāt var visu ko, bet tas, kā inovāciju vēlāk sertificēt un kā izgatavot produktu, kas pastāvēs ne tikai kā prototips, bet tiks aktīvi izmantots būvniecībā, ir jautājumi, pie kuriem pašlaik strādā nozares spožākie prāti.

Tomēr, lai gan būvniecības nozarē jaunu tehnoloģiju ieviešana patiesi norit salīdzinoši lēni, jo pakalpojumu pieprasījums ir ciklisks, bet konkurence ir augsta, tas netraucē Latvijas būvniecības uzņēmumiem ieviest inovācijas. Kādi ir šie uzņēmumi un kādas inovācijas ievieš?

«Sākumā bija liela problēma»

Tā vismaz apgalvo Jānis Ošlejs, uzņēmējs un ekonomists, SIA Primekss valdes priekšsēdētājs, stāstot par to, kā viņa dibinātajā uzņēmumā sākts attīstīt inovācijas. Primekss nodarbojas ar augstas stiprības betona ražošanu. Tas neapšaubāmi ir inovatīvs produkts, turklāt tehnoloģija nepārtraukti tiek uzlabota.

Taču sākotnēji 1997. gadā dibinātais uzņēmums bija necils izturīgu, Somijā ražotu polimēra epoksīda grīdas pārklājumu ieklājējs. Pirmos sešus mēnešus viss bija kārtībā. Līdz brīdim, kad parādījās problēma.

«Man sāka zvanīt klienti un sūdzēties, ka pārklājums plaisā un lobās,» sarunā stāsta Ošlejs. Izrādījās, ka pie vainas ir nevis pārklājums, bet gan betons, uz kura pārklājums tiek likts. Taču betonētāji tikai plātīja rokas un novēla vainu uz citiem. «Tā nu mums pašiem nācās sākt betonēt, lai izgatavotu drošu pamatni epoksīda pārklājumiem.» Uzņēmums izvēlējās pārņemt pasaules tobrīd vadošo beļģu tehnoloģiju un uzsākt eksportu Baltijas un Skandināvijas valstīs.

Taču arī šai tehnoloģijai bija trūkumi. Tāpēc Eiropas Savienības pro­grammā Eureka, sadarbojoties ar starptautiskiem pētniekiem un zi­nātniekiem no Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes, Primekss izstrādāja unikālu produktu — PrīmX,  bezšuvju, zemas CO₂ emisijas un augstas veiktspējas betona tehnoloģiju.

Problēmas ar to gan vēl nebeidzās. Ja betonu vēlas ieklāt labi un ātri, ir jāatrisina daudz nianšu. «Tas ir kā pankūku cepšana svētdienas rītā — bērniem uzcept viegli, bet pamēģiniet ātri un labā, vienmērīgā kvalitātē uzcept pulkam!» Tāpēc Primekss turpināja investēt izpētes centrā, un tagad tas jau ir lielāks nekā Rīgas Tehniskajā universitātē un ir lielākais privātais betona pētījumu centrs Centrāleiropā.

Tajā ir izstrādāta  virkne patentētu, jaunu produktu, pēdējais — ūdensnecaurlaidīgs, pašatjaunojošs betons visur, kur vajag ūdensdrošas konstrukcijas. Tam nepieciešamo unikālo komponenšu ražošanai pagājušajā gadā pierīgā tika atvērta Primeksa jaunā betona piedevu ražotne, kuras izveidē ir ieguldīti 1,5 miljoni eiro.

Kāpēc tomēr inovatīvi produkti ne vienmēr tiek plaši izmantoti? Vai tāpēc, ka tie ir dārgāki? Jānis Ošlejs atjoko, ka labs inženieris ir tas, kurš par dolāru var izdarīt to pašu, ko parasts par diviem dolāriem. Inovācijām ir jābūt ekonomiski izdevīgām! «Piemēram, izmantojot mūsu betonu, praktiski nav nepieciešama armatūra, kas arī ir ietaupījums gan finanšu līdzekļu, gan būvniecības laika ziņā.»

Vai šodien ir vajadzīgs pētniecības centrs, ja viss labais jau ir izgudrots? Uzņēmējs stāsta, ka izaicinājumi, kas rada inovācijas, parādās nepārtraukti. Tagad viens no tādiem ir arī klimata pārmaiņas.

Ir zināms, ka betons un cements ir materiāli, kas piesārņo apkārtējo vidi. Tie rada gandrīz 8% no pasaulē kopumā saražotā CO₂ emisiju apjoma atmosfērā. Turklāt betons ir visplašāk izmantotais resurss pēc ūdens, un galvenā problēma ir tieši tā pārāk bieža izmantošana.

Pasaulē ik gadu tiek saražoti un izlieti 30 miljardi tonnu betona. Līdz ar to arī materiāla radīto siltumnīc­efekta gāzu emisiju apjoms ir milzīgs — tas ir pat lielāks nekā no civilās aviācijas.

«Mūsu visjaunākais produkts Prīm­X Pure klientam dod iespēju ieklāt oglekļa negatīvas betona konstrukcijas, piesaistot oglekli, nevis izmetot to atmosfērā,» jaunāko sava uzņēmuma inovāciju izceļ Ošlejs. «Pasaulē turpinās pētījumi par betona kā oglekļa dioksīda piesaistītāja potenciālu. Mūsdienās šī ir viena no daudzsološākajām inovāciju jomām.»

Nevis sadedzināt, bet izolēt

Ražošanas pārpalikumu atkārtota izmantošana šodien ir viens no populārākajiem inovāciju iemesliem dažādās būvniecības nozarēs. Kokapstrāde nav izņēmums. Ceļā uz bezatkritumu ražošanas ciklu ir arī Krustpils pagasta kokapstrādes uzņēmums SIA AmberBirch.

2019. gada decembrī uzņēmums atklāja bērza saplākšņa ražotni. Un pagājušā gada beigās paziņoja, ka plāno ieguldīt vēl 40 miljonus eiro finiera ražošanas jaudu dubultošanā. Turklāt plānots ražot augstas kvalitātes finiera produkciju un dažādot sortimentu, iekļaujot arī siltumizolācijas materiālus, kas tapuši no bērzu skaidām. 

AS AmberStone Group, kas ir uzņēmuma vienīgais īpašnieks, valdes loceklis Kārlis Kavass tur rokās divus materiālu prototipus. Viens no tiem ir blīvāks, otrs — irdenāks. Taču abus var izmantot ēku siltināšanai, un tie ir vienlīdz ekoloģiski. Tas, ka materiāli ir videi draudzīgi, ir būtiski, jo pieprasījums pēc tāda pieaug gan Latvijā, gan Eiropā kopumā, jo mērķis ir panākt, lai būvniecības nozare vispār neradītu piesārņojumu, saka Kavass. Tas nozīmētu, ka arī katram celtniecībā izmantotam materiālam jābūt klimatneitrālam.

«Produktu — kokskaidu izolācijas materiālu — nevar saukt par pilnīgi jaunu un unikālu,» saka Kavass. «Jau daudzus gadus līdzās tradicionālajiem ēku izolācijas materiāliem, piemēram, minerālvatei, tiek izmantoti arī dabīgie izolatori. Taču tie ir izgatavoti no skujkokiem. Bērza koksnes izolācija ir jaunums Latvijā un Baltijā, un pat Skandināvijā.»

Kāpēc radās ideja par jaunā produkta ražošanu? Kavass stāsta, ka finiera ražošanas specifika ir tāda, ka cikla beigās paliek pāri daudz šķeldas. Daļu no tās uzņēmums sadedzina savā katlumājā un daļu pārdod citiem kurināšanai. «Mūsu šķelda ir tik laba, ka sadedzināt to ir neprāts — žēl. Tāpēc mēs gribam ražot siltumizolācijas paneļus no bērza. Nu jau kādus trīs gadus mēs sadarbojamies ar vienu itāļu tehnoloģiju kompāniju, cītīgi strādājam, testējam, lai varētu ražot bērza siltumizolāciju,» stāsta uzņēmuma valdes loceklis. Viņš piebilst, ka Eiropā šķeldu vairs neuzskata par videi draudzīgu kurināmo, arī tāpēc bija jāmeklē citi tās izmantošanas veidi.

Pašlaik bērza šķeldas siltumizolācijas paneļu ražošanas projekts ir testēšanas stadijā, tālāk sekos visi saskaņošanas darbi, iekārtu uzstādīšana, un tikai 2027. gadā bērza šķeldas izolācijas paneļu līnija varēs sākt darbu.

Uzņēmuma vadītājs uzskata, ka koksnes otrreizēja izmantošana būtiski samazina būvniecības atkritumu daudzumu un būvmateriālu ražošanas nozares negatīvo ietekmi uz vidi, ļauj ilgtspējīgi un racionāli izmantot vietējos resursus, samazinot to noglabāšanu atkritumu poligonos. Iecerēts, ka jaunie būvizstrādājumi būs ekonomiski izdevīgi, energoefektīvi, ekoloģiski un ar zemu enerģijas intensitāti.

Runājot par «zaļās» siltumizolācijas ekonomiskajiem ieguvumiem un potenciālo pieprasījumu, Kavass ir pārliecināts, ka ļoti svarīgs jaunā produkta raksturlielums ir cena. Ja tā būs daudz augstāka nekā tradicionālajiem materiāliem, piemēram, minerālvatei, grūti gaidīt lielu pieprasījumu. Tomēr ar konkurētspējīgu cenu uzņēmums cer iekarot vismaz Baltijas un Skandināvijas tirgu.

Kā «noķert tīklā» CO₂?

Vienu no vērienīgākajiem inovāciju projektiem nozarē šogad plāno īstenot būvmateriālu ražotājs Schwenk Latvija. 

Uzņēmums iecerējis ieguldīt aptuveni 500 miljonus eiro cementa ražotnes dekarbonizācijā Brocēnos, stāsta Schwenk Latvija valdes priekšsēdētājs un Schwenk Ziemeļeiropas izpilddirektors Reinholds Šneiders. 

Ne tikai betons, bet arī cements ir klimatam nedraudzīgs materiāls. Tas rada vairāk CO₂ izmešu nekā visas pasaules kravas automašīnas kopā. Iemesls slēpjas ķīmisko procesu būtībā. Piemēram, divas trešdaļas siltumnīc­efekta gāzu, kas tiek emitētas atmo­sfērā cementa ražošanas laikā, rodas, sadedzinot kaļķakmeni un pēc tam veidojot klinkeru — cementa galveno komponentu. Pēc Eiropas Cementa asociācijas (European Cement Association) datiem, viena tonna šī būvmateriāla «saražo» vismaz pustonnu CO₂. 

Lai padarītu savus produktus videi draudzīgākus, daudzi uzņēmumi samazina klinkera apjomu cementa maisījumā.

Schwenk nolēma spert soli tālāk. Šogad uzņēmumam piederošajā Brocēnu cementa rūpnīcā ekspluatācijā tiks nodota Norvēģijas ražotāja Capsol Technologies izstrādātā samazināta izmēra oglekļa uztveršanas rūpnīca CapsolGo. Tā testa režīmā darbosies no pavasara līdz decembrim, uztverot aptuveni divas tonnas CO₂ dienā.

Pēc izmēģinājuma laikā iegūto datu apstrādes un turpmākiem pētījumiem ir plānots, ka pilnvērtīgs oglekļa uztveršanas process Brocēnos tiks sākts 2030. gadā. Paredzams, ka ar šo tehnoloģiju varēs uzņemt aptuveni 800 000 tonnu CO₂ gadā.

Reinholds Šneiders uzsver, ka pāreja uz videi draudzīgu ražošanu ir Schwenk Latvija prioritāte. 

«Turklāt mums nav svarīgi, kādi normatīvi nāk no augšas. Daudzi šodien saka, ka Eiropas uzņemto zaļo kursu vajadzētu pat atvieglot un kāpēc vispār ieguldīt sarežģītos inovatīvos risinājumos? Taču, kā rāda mūsu pieredze, skandināvu klienti vēlas būvēt ar videi draudzīgiem materiāliem neatkarīgi no vadlīnijām un noteikumiem. Tāpēc mēs jau pirms pieciem gadiem sākām dekarbonizācijas darbus savā cementa rūpnīcā Brocēnos. Varam teikt, ka pēdējo 14 gadu laikā CO₂ emisijas no cementa ražošanas Latvijā ir samazinājušās par vairāk nekā trešdaļu. Mūsu plāns ir līdz 2045. gadam kļūt par pilnībā klimatneitrālu uzņēmumu.»

Tomēr nepietiek ar oglekļa dioksīda pēdas nospieduma «notveršanu», ir svarīgi, ko ar to darīt tālāk. Visprimitīvākais veids ir to uzglabāt, tomēr to nevarētu dēvēt par aprites ekonomiku. Labākais variants ir pārvērst CO₂ sašķidrinātā stāvoklī un pārstrādāt par kaut ko noderīgu. Piemēram, izmantot to aviācijas degvielas ražošanā, taču pagaidām Eiropas Savienības līmenī šī ideja tiek uztverta skeptiski.

Jebkurā gadījumā izaicinājumu netrūks, atzīst Reinholds Šneiders. Ja oglekļa uztveršanas projekts pēc testa perioda izrādīsies efektīvs, neizbēgami radīsies jautājums par īpašas infrastruktūras izveidi, kas ļaus efektīvi uzglabāt un transportēt sašķidrinātā CO₂ atkritumus. Tas ir ne tikai uzņēmuma, bet arī vietējās pašvaldības uzdevums.

Arī Klimata un enerģētikas ministrija šobrīd strādā, lai sāktu izpēti par CO₂ noglabāšanas iespējām Latvijā, kā arī pie nākotnes izmaiņām normatīvajā regulējumā.

Par to sāka runāt pirms dažiem gadiem, kad tapa informatīvais ziņojums Latvijas stratēģijas klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam.

Tajā jau minēts, ka ideja par CO₂ pārstrādāšanu vai noglabāšanu sašķidrinātā veidā ir laba un pelnījusi padziļinātu izpēti. Tomēr dokumentā ir arī šāds skaidrojums: «Līdz šim, nosakot potenciālās ģeoloģiskās uzglabāšanas vietas Latvijā un veicot izmaksu modelēšanu, tika secināts, ka CO₂ uzglabāšanas vietu izveides efektivitāte ir pārāk zema un šāds risinājums šobrīd nebūtu ekonomiski pamatots.»

Tātad potenciāls ir, tomēr rezultāti vēl ir pārāk maz pētīti. Lai pilnībā izmantotu šādu tehnoloģiju potenciālu, iespējams, būtu vajadzīgi ne tikai aizvien lielāki pētnieku pūliņi, bet arī vērienīgāki ieguldījumi inovācijās.

No ekovates līdz… sēnēm 

Tomēr aina nebūtu pilnīga, ja nepieminētu citus Latvijas uzņēmumu piemērus, kuros inovācijas un zaļā politika jau ir kļuvusi par normu. Piemēram, sauso būvmateriālu maisījumu ražotāja Sakret vadītājs Andris Vanags stāsta, ka mūsdienās veiksmīga uzņēmuma darbība nav iedomājama bez ieguldījumiem inovāci­jās. Uzņēmums katru gadu aptuveni 15—20% no peļņas novirza pētniecībai un attīstībai, kā arī savas laboratorijas uzturēšanai. «Lai samazinātu CO₂ pēdas nospiedumu produktos, vienlaikus saglabājot to veiktspēju, mēs ražošanas procesā cementu daļēji aizstājam ar pelniem, kas rodas kā atkritumu produkts elektroenerģijas ražošanā, sadedzinot degslānekli Igaunijā,» skaidro Vanags. Tomēr ir pierādīts, ka slānekļa ieguves apjoms pasaulē arvien samazinās, tāpēc būs jāmeklē cita dabai draudzīgāka piedeva.

«Tas tikai pierāda, ka inovācijas nav kaut kas tāds, ko var vienreiz izdomāt un par to aizmirst. Inovācija ir nepārtraukts process. Kaut kas var neizdoties, dažas inovācijas var palikt neizmantotas, bet neviens uzņēmums nestrādā bez izmēģinājumiem un kļūdām,» viņš secina. 

Un ko jūs domājat par ideju ražot skaņas izolācijas paneļus no sēņu micēlija? Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka tas nu gan reiz ir pārspīlējums. Taču tieši šāds projekts pagājušajā gadā ieguva visvairāk balsu biznesa ideju konkursā Swedbank Biznesa skices.

Kā tas izskatītos? Micēlija akustiskie paneļi ir no sēņu sakņu struktūras veidoti dizaina elementi, kas nodrošina skaņas slāpēšanu. Tie ir videi un cilvēkiem draudzīgi, jo veidoti no organiskiem materiāliem un pilnībā sadalās dabā. Micēlija akustiskie paneļi ir bioloģiski, tie ir ērti kompostējami, un tiem ir neitrāls CO₂ nospiedums.

Arī makulatūras pārstrādātājs Balticfloc ir veiksmīgi sācis darboties zaļās būvniecības nišā. Uzņēmums specializējas dažādu materiālu ražošanā. Viens no tiem ir ekovate — dabīgs, elpojošs un efektīvs siltumizolācijas materiāls, kas iegūts no dabīgas celulozes šķiedras, pārstrādājot makulatūru. Uzņēmums uzsver, ka nemitīgi apgūst jaunas tehnoloģijas un veic pētnieciskos darbus novatorisku produktu radīšanai. Balticfloc sadarbojas ar pētniecības institūtiem Latvijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Vācijā un Somijā, testējot ražoto produkciju un izstrādājot oriģinālus, videi draudzīgus produktus.

Jau 2021. gadā pazīstamais būvniecības uzņēmums YIT, kam ir pārstāvniecība arī Latvijā, apņēmās līdz 2030. gadam samazināt absolūtās 1. un 2. jomas emisijas par 90%, salīdzinot ar 2019. gada bāzes līmeni. Pirmās kategorijas emisijas ir tiešās siltumnīc­efekta gāzu emisijas no avotiem, kas ir uzņēmuma īpašumā vai kontrolē. Otrā kategorija attiecas uz netiešajām emisijām, kas rodas, piemēram, izmantojot elektroenerģiju, apkuri un dzesēšanu uzņēmuma darbībā.

Galvenie pasākumi emisiju samazināšanai ietver pāreju uz klimat­neitrāliem enerģijas avotiem apkures un dzesēšanas iekārtām un pašu īpašumiem, zema oglekļa satura būvmateriālu, piemēram, betona un tērauda, izmantošanu, kā arī emisiju samazināšanu pabeigtu dzīvokļu un uzņēmumu telpu ekspluatācijas laikā. 

Tie visi ir piemēri, kas liek domāt, ka idejas par ilgtspējīgu būvniecību jau tagad darbojas ne tikai uz papīra, bet arī reālajā dzīvē.

Uzziņai

Eiropas Savienība apņēmīgi ievieš ilgtspējas principus arī būvniecībā. Nosprausts mērķis līdz 2050. gadam padarīt klimatneitrālu visu ēku fondu, bet visām jaunajām ēkām jau no 2030. gada jābūt bezemisiju.

Eiropas Savienības Ēku energoveiktspējas direktīva (EPBD) nosaka ne tikai jaunas prasības attiecībā uz ēku energoefektivitāti un renovāciju, tā paredz arī to, ka līdz 2028. gadam visām ēkām, kuru platība pārsniedz 1000 kvadrātmetru, būs jāveic ēkas dzīves cikla jeb globālās sasilšanas potenciāla novērtējums, bet no 2030. gada šī prasība būs piemērojama visām jaunajām ēkām.

Direktīva arī pieprasa dalībvalstu valdībām līdz 2027. gadam izstrādāt Nacionālos ēku renovāciju plānus, kas kalpotu par ceļvežiem progresīvām oglekļa robežvērtībām jaunām ēkām, lai sasniegtu klimatneitralitātes mērķi 2050. gadā.

Latvijas Būvniecības likumā noteikts, ka ir jāievēro ilgtspējīgas būvniecības princips, saskaņā ar kuru būvniecības procesā tiek radīta kvalitatīva dzīves vide pašreizējām un nākamajām paaudzēm.

Latvijas siltumnīcefekta gāzu emisiju bilancē lielu daļu veido oglekļa bagātu izejvielu apdedzināšana vai kausēšana cementa, kaļķa, ķieģeļu, dzelzs un stikla izstrādājumu ražošanā. Šo izstrādājumu ražošanā tiek izmantotas tādas vietējās izejvielas kā dolomīts, kaļķakmens vai māls, no kura apdedzināšanas iegūst nepieciešamo rūpniecisko produkciju. Dzelzs izstrādājumu ražošanā gala produkcijas bagātināšanai ar oglekli izmanto arī metāllūžņus un karburizatorus.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem