Politika un zinātne

Politika un zinātne ir dažreiz nesavienojami. Pamācību varam gūt no īpatnēju notikumu virknes ASV pirms 128 gadiem.

Kā zināms, riņķa līnijas garums attiecībā pret tās diametru ir matemātiska konstante, nosaukta grieķu alfabēta sešpadsmitā burta vārdā par “pī” (jeb π). Pī ir iracionāls, bezgalīgs skaitlis, kura vērtība ir aptuveni 3,14159265.

Būtu taču ērtāk, ja pī vērtība sanāktu vienkāršāka. Lauku ārsts un amatiermatemātiķis Edvīns Gudvins 19. gadsimta beigās bija daudz piestrādājis pie šī jautājuma un kļūdaini konstatējis, ka pī “īstā” vērtība ir patiešām daudz vienkāršāka. Viņš sagatavoja likumprojektu, un pierunāja vietējo deputātu Teileru Rekordu to iesniegt ASV štata Indiānas Ģenerālajā asamblejā – divpalātu parlamenta apakšpalātā.

Indiānas štata Ģenerālās asamblejas 1897. gada likumprojekts nr. 246 (House Bill No. 246) ir amatiermatemātisks samurgojums, par kuru daudzi deputāti atklāti teica, ka to nesaprotot. Likumprojekta kodols bija noteikums, ka “diametra un apkārtmēra attiecība ir piecas ceturtdaļas pret četrām”, tātad pī vērtība ir precīzi 3,2. Gudvins likuma pieņemšanas gadījumā bija piedāvājis atļaut tikai Indiānas štatam šo “jauno matemātisko patiesību” lietot bez maksas. Citiem štatiem būšot jāmaksā autoratlīdzība.

Likumprojektu apstiprināja Izglītības komiteja, un 1897. gada 5. februārī Indiānas pārstāvju palāta to vienbalsīgi pieņēma – 67 balsis “par” un neviena “pret”.

Laimīgā kārtā tobrīd parlamenta ēkā atradās Perdū universitātes Matemātikas departamenta vadītājs, profesors Klarenss Valdo, kurš ar šausmām bija noklausījies daļu debašu. Tajā pašā vakarā viņš centās apgaismot senatorus par likumprojektu.

Par spīti profesora pūlēm, likumprojekts 11. februārī tika iesniegts Indiānas štata Senātā, kas to nodeva Atturības komitejai izvērtēšanai. Jau nākamajā dienā komiteja ziņoja par atbalstu likumprojektam, un senatori par to debatēja otrajā lasījumā. Pēc debatēm Senāts nolēma tomēr atlikt likumprojekta tālāko virzīšanu uz nenoteiktu laiku.

Senatori, kuri bija pret likumprojektu, nenorādīja uz tā kļūdām, bet tikai uzsvēra, ka tas nav tiesību akta priekšmets. Diemžēl vēl šobaltdien ir mēģinājumi ar likuma spēku noteikt lietas, kuras nemaz nav tiesību aktu priekšmeti.

Dienas kārtā ir likts jautājums par cilvēka dzimumu. Bioloģiskā patiesība ir tāda, ka, kaut lielākai daļai cilvēku var nešaubīgi noteikt dzimumu, tomēr aptuveni 1,7% ir dzimuši ar neatbilstību starp bioloģisko dzimumu noteicošiem kritērijiem, proti: dzimuma hromosomu skaits un tips; dzimumdziedzeru veids – olnīcas vai sēklinieki; dzimuma hormoni; iekšējā reproduktīvā sistēma (piemēram, dzemde sievietēm); ārējie dzimumorgāni. Pastāv arī hermafrodīti, kuriem ir gan vīriešu, gan sieviešu dzimumorgāni.

Jāatceras, ka arī baznīca atzina dzimuma neskaidrības iespēju. Tā sauktais Corpus Juris Canonici (Kanonisko tiesību kopums) bija spēkā Romas katoļu baznīcā līdz 1918. gadam, kad to atvietoja pāvesta Benedikta XV izsludinātais Codex Iuris Canonici (Kanonisko tiesību kodekss).

Corpus Juris Canonici pirmā grāmata ir 12. gadsimtā sakopotā Decretum Gratiani, kurā noteikts: “Tas, vai hermafrodīts var būt testamenta liecinieks, ir atkarīgs no tā, kurš dzimums dominē” (“Hermafroditus an ad testamentum adhiberi possit, qualitas sexus incalescentis ostendit.”*).

Ja dažās kultūrās ir bijusi prakse šādus cilvēkus dēvēt par necilvēkiem un ātri iznīcināt, šodien nedrīkstam atkārtot Indiānas parlamenta kļūdu, likumdošanā cenšoties noteikt zinātnisku patiesību vai nepatiesību.

Protams, nākamais jautājums ir cilvēka dzimuma identitāte, par kuru ir dzirdētas tādas runas, ka dažreiz liekas, ka pazudis vesels saprāts. Bet par to citreiz.

 

Autors ir laikraksta Latvietis redaktors

* Decretum Gratiani, C. 4, q. 2 et 3, c. 3