Tradicionālie mediji nudien nav “uz viļņa”. Vai izturēties pret tiem kā saudzējamu vērtību vai kā izzūdošu sugu nedaudzu globālu sociālo mediju platformu kontrolētā pasaulē?
Ieskatīsimies situācijā. Jauno jeb sociālo mediju patēriņam liela daļa cilvēku Latvijā atvēl vairāk laika nekā tradicionālajiem medijiem. Tradicionālo mediju arī kļūst mazāk, īpaši laikrakstu. Interneta ziņu portāli, kas pirms 25 gadiem bija jaunie mediji, tagad pieskaitāmi pie tradicionālajiem. Influenceru, sociālo mediju aktīvistu izteikumiem ir pat lielāka auditorija nekā žurnālistiem un medijiem. Tradicionālo mediju darbību Latvijā regulē vairāki īpaši likumi, bet tie neregulē sociālo mediju darbību, organizāciju, dažādu privātpersonu un amatpersonu izplatīto saturu.
Mērķtiecīgi sagrozītas un nepatiesas informācijas sociālajos medijos kļūst vairāk, un tā tiek piegādāta arvien lielākos apjomos. Vārda brīvības princips aizsargā kā patiesību, tā arī melus. Sarežģīts laiks.
Varētu šķist, ka medijiem un to jaunajiem konkurentiem nav vienlīdzīgi spēles noteikumi, – vienus saista regulācija, otri bauda daudz lielāku brīvību. Tā ir. Turklāt lielākajai daļai tradicionālo mediju Latvijā saistošs ir arī brīvprātīgs pašregulācijas mehānisms – biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” Ētikas kodekss, kura ievērošanu pārrauga biedrības Ētikas padome. Tomēr ik pa laikam atskan mudinājumi pēc vēl lielākas mediju regulācijas, mediju satura kontroles, mediju vainošana netīkamas, tātad nepareizas informācijas izplatīšanā. Krīzes situācijās tas ir saprotams. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā, kad bailes par veselību, dzīvību un arī rūpes par līdzcilvēkiem bija priekšplānā, sabiedrībā bija arī augsts atbalsts cīņai pret dezinformāciju – aptaujātie Latvijas iedzīvotāji par vispiemērotāko pretlīdzekli viltus ziņu izplatīšanai atzina stingrāku kontroli un bargākus sodus.
Kopš 2018. gada Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir iestrādāta pretrunīgi vērtēta norma, kas nosaka, ka mediju pienākumu ir faktus un notikumus raidījumos atspoguļot ne vien kā iepriekš – godīgi un objektīvi, bet arī ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti. Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kas uzrauga elektroniskos medijus, arī izmanto šā likuma normas – piemēram, lai bloķētu Latvijā piekļuvi Krievijas impērisma ideoloģiju nesošajiem medijiem. Taču šīs normas īstenošana un sodu piemērošana par vietējo mediju izplatīto saturu ir diskutabla un riskanta. Kad gandrīz pirms diviem gadiem mediju uzraugs vērsa šo likuma normu pret portālu TVNET saistībā ar vārda “deportācijas” lietošanu, konstatējot, ka žurnālisti intervējot ir pauduši neprecīzu informāciju bez pienācīgas neitralitātes, mediju vidē tas tika uztverts kā cenzūras un varas pašmērķīgas izmantošanas gadījums – nesamērīgs, nedemokrātisks un birokrātisks lēmums. Tam var piekrist kaut vai no tāda aspekta vien, ka tas pats likuma pants, uz kuru savā lēmumā atsaucās mediju uzraugs, paredz, ka medija izplatītajai informācijai jāatbilst vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem, taču uzraugs pirms sava lēmuma pieņemšanas pat nevērsās Ētikas padomē pēc tās atzinuma, bet steidzās medijam uzlikt naudas sodu. Norma par pienācīgu precizitāti un neitralitāti ir parocīga interpretācijām, un tā nonāk pretrunā ar situācijām, kad neitralitāte, izsakoties filosofes un Ētikas padomes locekles Skaidrītes Lasmanes vārdiem, ir amorāla.
Manuprāt, tradicionālie mediji Latvijā ir pietiekami regulēti, un to darbībā arī nav sistēmisku nepilnību. Pārkāpumi gadās, bet tie ir risināmi ar mediju pašregulācijas mehānismu vai sabiedrībai paužot viedokli. Piemēram, raidījums Bez Tabu tradicionāli iesaistās samilzušu, bieži sadzīvisku un sociālu problēmu un konfliktu atspoguļošanā. Gada laikā ēterā iziet vairāk nekā 900 šī raidījuma sižetu. Skaidrs, ka daudzas no sižetos iesaistītajām pusēm nebūs apmierinātas ar savu attēlojumu, apšaubīs žurnālistu rīcības ētiskumu. Tomēr 2024. gadā Ētikas padome tikai vienā gadījumā konstatēja, ka minētā raidījuma sižeta gatavošanā ticis pārkāpts Ētikas kodekss. Visticamāk, pie vainas bija paviršība. Līdzīgas situācijas Latvijā pagājušajā gadījumā gadījušās arī citiem medijiem – radio, interneta portāliem, kad dzīšanās pēc klikšķiem vai iespējamās sensācijas aizmiglojušas izpratni par rūpību un atbildību. Taču tie tik un tā ir nedaudzi gadījumi starp tūkstošiem publikāciju un sižetu, ko gada laikā gatavojuši vairāk nekā 50 mediji visā Latvijā.
To rāda arī dati. 2024. gadā Ētikas padome skatīja 43 iesniegumus par mediju darbu. 13 gadījumos – kad Ētikas padomē vērsās cilvēki vai organizācijas, kas jutās tieši aizskarti ar sižetu vai publikāciju, tika gatavoti plašāki atzinumi. Ētikas kodeksa pārkāpums tika konstatēts četros atzinumos. Mediji saņēma dzelteno kartīti no pašu nozares. Šādu aizrādījumu medijs nereti izjūt daudz sāpīgāk, nekā tiesvedības sekas. Mediji līdzīgi izjūt sabiedrības šūmēšanos.
Cūku komiksa gadījumā nebija vajadzīgs ne Ētikas padomes atzinums, ne likuma pārstāvju iejaukšanās, lai medijam jau pēc dažām stundām būtu skaidrs, ka kaut kas ir nogājis greizi pašu mājās.
Kļūdas un nepilnības ir neatņemama daļa ikviena medija darbā, tādas gadās arī visrespektablākajās redakcijās valstīs ar daudz senākām žurnālistikas tradīcijām.
Godaprāts, cieņa, iejūtība un citi tikumi žurnālistam nav iemācāmi ar sodiem un pārmērīgu regulēšanu. Ir efektīvāki veidi, kā rūpēties, lai Latvijas cilvēkiem būtu pieejama kvalitatīva, uzticama, daudzveidīga informācija. Jaudīgākie politiķi un amatpersonas varētu parādīt savas spējas un varēšanu globālā arēnā, panākot drošāku, labvēlīgāku un uzticamāku vidi sociālajos medijos, samazinot tajā naida, agresijas un melu klātbūtni, mazinot lietotāju atkarību. Vai panākot, ka daļa naudas, ko šo globālo platformu īpašnieki saņem no Latvijas reklāmdevējiem rādot lietotājiem Latvijas cilvēku ievietoto saturu, atgriežas Latvijas budžetā nodokļa veidā. Vai globālie milži nebūtu cienīgi pretinieki mūsu politiskajiem atlētiem?
Mazāk fantastisks, ikdienai tuvāks veids, kā veicināt pieprasījumu pēc kvalitatīva mediju satura, ir sekmēt sabiedrības nobriešanu, attīstot pašorganizēšanās un pašregulācijas kultūru, vērstu uz ētikas normu iedzīvināšanu ikdienā. Ne vien mediju nozarē. Mediju pašregulācija Latvijā pastāv tikai piecus gadus, un Ētikas kodeksa ievērošana jau kļūst par normu lielākajai daļai Latvijas mediju. Nozares pašregulācijas normu ievērošana pašlaik arī ir viena no retajām mediju priekšrocībām izdzīvošanā, jo tas ir viens no kritērijiem konkursos par valsts atbalsta piešķiršanu medijiem.
Pašregulācijas potenciālam ir piemēri arī citās nozarēs. Nesen daļai cilvēku neizpratni radīja Valsts policijas atteikums sākt kriminālprocesu pret ārstu Edgaru Medni par viņa izteikumiem sociālajos medijos. Rakstot par no difterijas miruša bērna nāvi, kura vecāki tam bija lieguši vakcināciju, Mednis bērna nāvē būtībā vainoja Bērnu slimnīcas ārstus. Manuprāt, tas, ka Medņa izteikumus beigu beigās izskatīja nevis policija, bet Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisija bija daudz jēgpilnāk. Tieši pēc Ētikas komisijas rekomendācijas biedrības Sertifikācijas padome nolēma Mednim anulēt ārsta sertifikātu. Tagad tā vietā, lai pasaulei stāstītu, kā Latvijā policija un tiesa ierobežo viņa vārda brīvību, Mednis var skaidrot, kāpēc paši ārsti viņu vairs neuzskata par šai profesijai derīgu. Izrādījās, jautājums ir atrisināms arī bez policijas, prokuratūras un tiesāšanās.
Ētikas normu ieviešanai pašregulācijas ceļā nav jāaprobežojas ar tradicionālajām profesijām – advokātiem, ārstiem, tiesnešiem. Gada nogalē soli atbildīgas komunikācijas virzienā spēra Ādažu novada pašvaldība, savā Ētikas kodeksā paredzot, ka Ādažu novada deputātiem būs jāatklāj, kad viņi pauž pārbaudītu informāciju un kad savu pieņēmumu. Deputātiem tiek saglabātas tiesības brīvi izteikties un paust savu personīgo viedokli. Taču, ja deputātu rīcībā nav patiesas informācijas, tad savās uzstāšanās un paziņojumos viņiem tas jānorāda kā savs pieņēmums. Pašvaldības vēlme politiķu darbā ienest tādas normas kā godprātību, objektivitāti, atklātību, atbildību ir apsveicamas. Gribas ticēt tam, ka, jo vairāk ētikas principi caurvīs mūsu katra profesionālo ikdienu un privāto dzīvi, jo vairāk spēsim lepoties ar sevi, cienīt citus un izdarīt labākas izvēles.
Autore ir biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekle
Pagaidām nav neviena komentāra