Pērn pieņemti grozījumi Pacientu tiesību likumā attiecās uz pacientiem medicīniskajās iestādēs, kuri nepārvalda valsts valodu, bet kur medicīniskais personāls nepārvalda pacienta valodu – tas lielāko tiesu attiecināts uz krievu valodu. Grozījumi paredz – ja pacientam būtu nepieciešama tulkošana valsts valodā, nodrošināt tulkošanu ar kaimiņa, radinieka, drauga, Google translate vai mākslīgā intelekta palīdzību. Ja lieto tulka pakalpojumus, tos apmaksā pats pacients.
Likuma grozījums tika pieņemts pēc bažām, ko izteica jauno ārstu organizācijas, norādot – tagad ir jauni kvalificēti ārsti, kuri nepārzina krievu valodu. Tulkošana var būt nepieciešama arī saskarē ar citām valodām, kuru ārsts nepārvalda, un arī saistībā ar jebkādu medicīnas pakalpojumu sniegšanu pacientiem, ne tikai ārstiem.
Diemžēl, ja šis solis it kā atrisina vienu problēmu (jauno ārstu krievu valodas nezināšanu), tas var radīt citas nopietnākas problēmas.
Ja ģimene vai draugi apņemas “tulkot” pacientam, citu valstu pieredze liecina, ka
- tie tulko nepilnīgi vai pat nepareizi;
- bieži uzņemas nevis tulka, bet drīzāk aizstāvju vai advokātu lomu;
- netulko iespējami sliktas vai neērtas ziņas;
- nesaprot elementāru medicīnas vai farmakoloģijas terminoloģiju;
- un visas šīs nepilnības ir lielākas, ja tie, kuri tulko, ir bērni.
Vēl svarīgāk, tulkot atļaujot neprofesionāliem cilvēkiem vai bērniem, var rasties pamatīgas ētiskas problēmas medicīnas personālam – ir bīstami balstīt pacienta izmeklēšanu un diagnozi uz nepietiekamu tulkojumu un aptuvenu saziņu. Sliktākos gadījumos tas var novest pie konflikta situācijām ne tikai ar pacientu. Kopumā var rasties iespaids, ka ārstēšana ir pavirša, bez detalizētas izpētes un savstarpējās sapratnes. Tas pats attiecas uz Google translate vai citu lietotņu izmantošanu. Šīm ierīcēm ir nopietni ierobežojumi gan lietošanas pieejamībai, gan saturiskai uzticamībai. Piemēram, viens ieteikums, ko ir piešķirt datorplanšetes tam medicīnas personālam, kas nesaprot krieviski, lai tulkotu ar mašīntulkošanas programu. Tomēr planšetes pašas nerunā, un iesaistīt rakstīšanā slimus un bieži vien vecus pacientus būtu neefektīva un pat katastofāla pieeja.
Jāpiemin, ka tulku jautājums pastāv arī tiesu sistēmā krimināltiesas jomā, kur, sekojot ES norādījumiem, izmanto profesionālus tulkus un izdevumus sedz pati tiesa, nevis tiesājamā puse.
No tulkošanas viedokļa skatoties, vienīgais veids, kā novērst profesionālas un ētiskas problēmas, ko var izraisīt nepiemērota tulkošanas pieeja, ir izveidot profesionālu un apmācītu tulku skaitu, kuri tad spētu veikt profesionālu tulku pakalpojumus, vispirms medicīnā, bet arī citās jomās, kur darbinieki nepārvalda krievu valodu. Ir jābūt arī uzņēmībai no medicīnas iestāžu puses šādus tulkus algot – svarīgāk būtu šādus tulkus ieviest lielākajās medicīnas iestādēs, kur praksē mācās dažāds medicīnas personāls. Mūsu sabiedrībā un iestādēs šī būs vēl ilgstoša vajadzība.
Diemžēl pašlaik Latvijā nav nevienas iestādes, kura sagatavotu profesionālus tulkus dažādu nozaru vajadzībām.
Latvijas Universitāte nesen slēgusi tulku un tulkotāju sagatavošanas programmas, aizbildinoties ar finansiāliem apsvērumiem. Turklāt šo programmu profils bija tulku un tulkotāju sagatavošana darbam ES institūcijās. Latvijā līdz šim nav bijušas programmas, kas specializējas kontakttulkošanas (liaison/community/dialogue interpreting) profesionāļu sagatavošanā. Šādas programmas atrodamas daudzu citu valstu universitāšu darba kārtībā. Ventspils universitātē un RTU ir programmas tulkošanā un valodas tehnoloģijā, bet tās vairāk sliecas uz rakstiskās tulkošanas tehnoloģiju.
Rīgas Stradiņa universitāte gatavo lielu saitu dažādu medicīnas profesionāļu, bet ar tulkošanu nav nodarbojusies. Nav izpētīts, vai būtu interese tulkošanas programmai kādā medicīnas fakultātē, vai starptautiskās politikas un sabiedrības studijās.
Kaut kur būtu jāatrod vispiemērotākā iestāde šādu profesionālu tulku – vidutāju – sagatavošanai, pielāgojot mācību saturu medicīnas sfēras specifikai vai arī paplašinot tvērumu ar juridisko un citām jomām. Tulku sagatavošanas programmas kā atsevišķus moduļus varētu integrēt jau esošajās programmās. Latvijā ir potenciāli mācībspēki, kuri spētu izstrādāt šādu moduli.
Lielākā problēma: latvieši vadošos posteņos, kuri paši pārvalda krievu valodu
Kāpēc esam nonākuši pie nejēdzīgā Pacientu tiesību likuma grozījuma un tā izraisītajām sekām? Galvenais iemesls mēdz būt komisks: lielākā problēma ir paši latvieši, kuri atrodas vadošos posteņos – universitātes un slimnīcas vadībā, Ministru kabinetā -, kuri pārvalda krievu valodu. Jāmin, ka tagad 30+ gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas ar retiem izņēmumiem visi šie vadītāji joprojām pārvalda krievu valodu un viņiem nav ne mazākās jēgas par jaunajiem profesionāļiem, kuri nepārvalda šo valodu, bet vēlas strādāt savā profesijā valsts valodā. No šiem vadītājiem tad par šo jautājumu nāk arī tādas īsas replikas:
- kā jūs varēt domāt pieteikties darbam 1.slimnīcā bez krievu valodas!?
- paprasi taču māsiņai – viņa pārtulkos!
- paņem planšeti!
- nemeklē darbu tur!
- lai pats pacients atrod tulku!
Visas šīs replikas ir dzirdētas vai nu no Jauno ārstu savienības pieredzes vai citur saklausītas. Tādas lētas replikas liecina, ka nespēj redzēt problēmas būtību. Šādas replikas patīk tiem, kuri pārvalda krievu valodu, jo viņi tūlīt uz krievu valodu var pārslēgties vajadzīgos (un bieži nevajadzīgos) gadījumos, problēmu nav.
Piemēram, Rīgas Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons LTV raidījumā Viens pret vienu pērn septembrī, kad viņam prasīja par šo likuma grozījumu, asi atbildēja, ka reglamenti ir un tulki arī. Bet reglaments ir tikai šis nejēdzīgais likuma grozījums, un tulku kā nav, tā nav.
Jautājums gan nav tikai par tulku ieviešanu. Valsts valodas likums nosaka, ka profesionāļiem, kuriem ir sakars ar publiku, it sevišķi publiskajā sektorā, jāprot valsts valodu attiecīgajā līmenī atbilstoši saviem profesionālajiem pienākumiem. Kopš neatkarības atgūšanas viens liels un pozitīvs solis, kas paveikts Latvijā, ir, ka šāda situācija ir kopumā nodrošināta – tagad ir grūti atrast kādu profesionāli atbildīgā amatā, kurš neprastu valsts valodu. Tas ir milzīgs panākums, par ko Latvijai vajadzētu būt lepnai. Bet tagad, vai valsts valodas sfērā nav arī vajadzība noteikt, ka katrs profesionālis spētu paveikt savu darbu, lietojot valsts valodu? Situācijā, kad vēl ap 10% no Latvijas iedzīvotājiem pietiekami neprot valsts valodu (tomēr lielāks procents atrodas medicīniskā aprūpē, it sevišķi vecāku cilvēku grupā), medicīnas personālam jāspēj apkalpot arī šo ļaužu grupu efektīvi un ētiski, ko var nodrošināt tikai ar profesionāliem tulkiem.
Autors ir starptautiski atzīts autors gan tulkošanas, gan valodas politikā, ieskaitot Baltijas valodu politiku
Pagaidām nav neviena komentāra