Slaidiņš: Ukraiņu fronte nav sabrukusi

Karš nav izkarojams ar baltiem cimdiem, saka majors Jānis Slaidiņš, kad tiekamies 9. decembrī. Krievijas okupācijas armijas trumpis Ukrainā joprojām ir augsts uzbrukuma temps, bet tam nav kvalitātes, «tur ir bars», kas jādzen uz priekšu.

Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava teica, ka Krievijas diktators Putins ir devis rīkojumu līdz gada beigām izsist ukraiņu spēkus no Kurskas apgabala un pārņemt visu Doneckas, Luhanskas apgabalu. Taču diez vai tas izdosies.

Aktīvas kaujas notiek Donbasā un Kurskā. Novembris Ukrainai bijis lielāko zaudējumu mēnesis kopš 2022. gada pavasara, aplēsuši britu izlūki. Tad krievi Ukrainas austrumos sagrāba vairāk nekā 2300 kvadrātkilometru Ukrainas zemes. Tiesa, salīdzinājumā ar 2023. gadu, kad krievi kontrolēja 17,4% Ukrainas teritorijas, šogad tie ir 17,9%.

Slaidiņš pirms mēneša bijis Ukrainā un izjutis, ka kaujas garā ir liels pagurums. Tāpat kā okupantiem, arī ukraiņiem ir vajadzīga uzvara, lai celtu kaujas garu, kā tas bija pēc ukraiņu iebrukuma Kurskas apgablā. No Rietumiem ukraiņi gaida vairāk palīdzības, un lielākais pārmetums ir — kāpēc viss tiek vilkts tik ilgi?

Taču mūsu sarunu sākam ar Bašara al Asada režīma krišanu Sīrijā. To balstīja Krievija ar savu armiju.

 

Kā notikumi Sīrijā var ietekmēt karu Ukrainā?

Sīrijas notikumi rāda, ka Krievija nebija spējīga atbalstīt Asada režīmu. 2015. gadā Krievija sāka būtiski sniegt atbalstu Sīrijai, bet redzam, ka 11 dienās tas viss sabruka kā kāršu namiņš. Kad 2021. gadā ASV izveda armiju no Afganistānas, tas iedeva Krievijas prezidentam Putinam pārliecību, ka ASV nav spējīga kaut ko globāli mainīt, ja viņš sāks uzbrukumu Ukrainā. Tagad redzam, ka notikumi Sīrijā ir spieduši Krieviju pamest šo valsti. Galvenais — viņiem vairs nav bāzes flotes Vidusjūrā un arī aviācijas bāzes. Tā krieviem bija vienīgais atbalsta punkts Vidusjūrā.

Vai viņi šos spēkus var likt lietā Ukrainā?

Tur nebija lielu spēku — aviācija, flote. Skaidrs, ka aviācija pastiprinās turpmākos triecienus Ukrainā, bet Melnajā jūrā viņi nevar ieiet, turki ir slēguši Bofora jūras šaurumu. Gaisa spēkus ir vienkāršāk pārdislocēt.

Kāds bijis šis gads Ukrainas karā? Novembris Ukrainai nesis lielus zaudējumus austrumos. Cik vērtīgas bijušas iegūtās teritorijas krieviem, ja tās pārsvarā esot lauksaimniecības zemes?

Ja paskatāmies uz visu frontes līniju, vispirms jāsaka, ka ukraiņu fronte nav sabrukusi. Un tas ir galvenais. Krievi pagājušā gada oktobrī sāka šo uzbrukumu un ir likumsakarīgi, ka ieņēmuši kādu teritoriju, kas atbilst apmēram Ņujorkas pilsētas lielumam. Bet tas arī ir viss. Taču ko tas viņiem ir maksājis!

Arī ukraiņu operācija Kurskā ieviesa zināmas korekcijas Krievijas bruņoto spēku plānos — viņiem uz Kursku nācās pārdislocēt spēkus, un tie nav mazi, šobrīd apmēram 50 — 60 tūkstoši karavīru. Nedrīkstam aizmirst arī ziemeļkorejiešus, kuri tika pārdislocēti uz Kurskas reģionu. Izskatās, ka viņi pagaidām kaujās vēl īsti nav piedalījušies. Iespējams, atrodas otrajā aizsardzības līnijā un izpilda kādus citus uzdevumus vai veic apmācību. Frontē Ukrainas spēkiem ar viņiem vēl nav bijusi darīšana.

Sakāt, ka Ņujorkas lieluma teritorijas ieņemšana nav liels zaudējums. Ieņemtajā teritorijā ir maz pilsētu.

Pilsētas visas tiek noslaucītas no zemes virsmas. Vērtīgākā pilsēta, ko krievi ir ieguvuši, ir Vuhledara. Tajā frontes sektorā tas bija ukraiņu cietoksnis, kas diemžēl tika atdots. Redzam, ka krievi raujas tālāk uz ziemeļiem. Ja viņiem tur būs panākumi, viņi var ieiet Zaporižjes apgabalā. Tas pašlaik ir bīstamākais.

Frontes centrālā daļa — Donbass, Pokrovska turas, Kurahove arī joprojām turas, tāpat kā ziemeļos Harkivas apgabala fronte. Tā ka gada laikā pie šāda uzbrukuma ar milzīgu gaisa atbalstu un tehnikas pārsvaru, es neteiktu, ka tas būtu vērā ņemams panākums. Arī Krievijas propagandas raidījumos vairs nav eiforijas, ka mēs tūlīt visu ieņemsim. Palikusi tikai mutes bravūra Krievijas iekšējām vajadzībām — dot triecienus Eiropas pilsētām, mēs aiziesim līdz okeānam…

No lielākiem notikumiem vēl jāpiemin Krievijas ballistiskās raķetes šaušana uz Ukrainas teritoriju, uz Dņipro. Tā gan vairāk bija psiholoģiska operācija un krievu propagandas izgudrojums. Tā patiesībā ir uzlabota krievu RS 26 Rubež raķete, bet tiek dēvēta par Orešņik, lai atstātu lielāku iespaidu.

Pieminējāt Zaporižju. Ko nozīmē tas, ka krievi tagad tiecas tajā virzienā?

Tas nozīmē, ka viņi var ieiet Zaporižjas apgabalā. Līdz pilsētai ir ļoti tāls ceļš, bet, skatoties uz Ukrainas karti, tas atkal būs kāds gabaliņš no teritorijas. Krievi Luhansku kontrolē par 98%, Donecku — tuvu pie 80%, zem viņu kontroles ir drusku Hersonas apgabals, Kinburnas kāpa, nedaudz ieņemts Harkivas apgabals. Ja būs Zaporižjas apgabals, protams, tas var nākotnē atstāt iespaidu uz iespējamām teritoriālām pārrunām, par ko pašlaik ļoti daudz runā — tūlīt, tūlīt varētu sākties šādas sarunas. Taču tur vēl ir daudz jautājumu, un atbildes īsti nav. Krievijas nodomi ir pilnībā skaidri — tie ir četri Ukrainas apgabali, ko viņi ir iekļāvuši savā sastāvā, un Putins pie tā pieturas. Jāsaprot, ka viņam kaut kas ir jāpasniedz Krievijas tautai — ar ko šī operācija ir beigusies. Ja paskatās, kas notiek Krievijas informācijas telpā, denacifikācija un demilitarizācija ir nolikta malā. Pašreizējie uzsvari ir sliktā Amerika, kas gatavojās iebrukumam, tas notika ar ukraiņu rokām, mēs aizstāvamies un esam no šī cietēji. Bet tas ir vajadzīgs tikai, lai sagatavotu tautu, jo īstas uzvaras taču viņiem nav! Ir ieņemtas teritorijas, bet nav uzvaras.

Atgriežoties pie novembra, briti aplēsuši, ka frontē dienā vidēji krīt 1500 krievu karavīru. 28. novembrī tie bija 2000 karavīri. 

Kauju intensitāte katru dienu mainās. Vienu dienu ir ap 200 sadursmēm, citu mazāk. Skaidrs, ka, metot kaujās maksimālus resursus, krievi mēģina uzlauzt ukraiņu fronti. Pašlaik galveno kauju smagumu nes tieši kājnieku vienības. Krievi karo ar mazām trieciengrupām, pārņēmuši ķeizariskās Vācijas Pirmā pasaules kara praksi. Tā viņi gūst panākumus, virzās uz priekšu pa drusciņai. Bez kaujas tehnikas atbalsta tas ir ļoti grūti. Taču kaujas tehniku pašreizējos apstākļos ir grūti iesaistīt — to nevar noslēpt, tiklīdz sapulcējas izejas pozīcijās, otrai pusei tas jau ir zināms. Uzreiz ir virsū artilērijas uguns vai droni. Apstiprinātie zaudējumi krieviem ir milzīgi. Un tā ir tikai zināmā daļa.

Tiek minēts, ka krievi kopš kara sākuma zaudējuši vairāk nekā 753 tūkstošus karavīru.

Tas ir aptuvens skaitlis. Jāņem vērā gan kritušie, gan ievainotie, gan bezvēsts pazudušie. Zaudējumi ir lieli. Kāpēc krievi ir spiesti pacelt karavīriem algas? Tās ir kosmiskas Krievijas līmenim, 28 — 29 tūkstoši eiro vienreizējais atbalsts, ko saņem karavīrs. Tāpēc jau viņi iet karot. 

Zelenskis nule nosauca, ka ukraiņiem krituši 43 000.

Skaidrs, ka arī Ukrainai zaudējumi ir lielāki. Kāds ārzemju izdevums bija aprēķinājis, ka tie ir tuvu pie 100 tūkstošiem. Trīs gadus ildzis karš, Krievija izmanto pietiekami lielu uguns jaudu, skaidrs, ka zaudējumi ir pieauguši. Skaitās, ka 35 000 ir bezvēsts pazudušo.

Kas šajā gadā bija Ukrainas lielākie panākumi?

Vispirms, ka fronte nav sabrukusi. Kaut kur tā liecas, bet Krievijas puse nedabūja pārrāvumu, lai varētu iziet operatīvos plašumos un aplenkt lielas ukraiņu spēku vienības. Otrs — Kurskas operācija. Lai arī Ukrainas bruņoto spēku virspavēlniekam pārmeta, ka tur ir iesaistītas labākās vienības, kas tiek upurētas, redzam, ka tas tormēr ir atmaksājies. Tikpat labi krievi varēja uzbrukt Sumiem, paplašināt fronti. Un varēja spēkus mest arī Donbasā, lai gūtu panākumus. 60 tūkstoši krievu karavīru nav mazs skaitlis, turklāt ar milzīgu daudzumu kaujas tehnikas. Tagad šī tehnika ir pamatīgi nokurināta — paskatoties pierādāmos zaudējumus, krievu tehnikas zaudējumi ir 1:4. Kritušo Kurskā krievu pusē varētu būt septiņi astoņi tūkstoši. Ukrainas pusē, pēc ģenerāļa Sirska teiktā, ir uz pusi mazāki zaudējumi, tātad tuvu pie trīs tūkstošiem.

Kas tagad notiek Kurskas apgabalā? Vai ukraiņi lēni atkāpjas?

Tā nevar teikt, jo tur nav frontes līnijas. Tur notiek mobilais karš — kaut ko atdod, kaut ko paņem. Kaujas darbība visu laiku ir kustībā, tas ir pilnīgi atšķirīgs kaujas lauks nekā Donbasā. Tur ir mežains, ierobežots skaits ceļu, pa kuriem pārvietoties. Par tiem arī notiek galvenās kaujas.

Liels zaudējums ukraiņiem oktobrī bija Vuhledara. Kopš aprīļa jau notiek virzība uz Pokrovsku. Kuri decembrī ir karstie punkti frontē?

Tā noteikti ir Kupjanska Harkivas apgabalā. Ziemeļos no Kupjanskas krievi tika pāri upei Oskilai, izveidoja priekštilta pozīciju un jau bija ieskrējuši pašā pilsētā, apejot ukraiņu vienības. Ukraiņi tur iesaistīja pamatīgus spēkus, lai likvidētu šo priekštilta pozīciju, kas arī izdevās. Ejot pa frontes līniju uz leju, uz dienvidiem, Limaņas sektors, Sivirskas fronte stagnē. Časivjara — Krievijas spēki ir tikuši pāri Siverskijdonecas—Donbasa kanālam. Ieķērušies pilsētā, pašlaik notiek kaujas par to. Uz dienvidiem tālāk ir Torecka, kur krieviem ir panākumi — izskatās, ka Ukrainas spēkus viņi ir izspieduši no pilsētas centra. Notiek smagas ielu kaujas. Tālāk uz dienvidiem ir Pokrovska. Vai Krievijas spēki līdz gada beigām to ieņems? Visticamāk, nē, jo pēdējās darbības rāda, ka viņi necenšas frontāli uzbrukt, bet mēģina ielenkt Pokrovsku. 

Vēl tālāk ir Kurahove, kuras krišanu paredzēja jau oktobrī, bet tā joprojām turas, Krievijas spēki nespēj salauzt atbalsta punktus.

Pie Vuhledaras apdzīvotā vieta Velika Novosilka ir otra svarīgākā šajā frontes sektorā. Ja tā tiek ieņemta, tad krievi ir iegājuši Zaporižjas apgabalā. Tur pašlaik notiek šaha spēle — kurš kuru, bet labi ir tas, ka pašreizējie laikapstākļi uzbrucējiem nav pateicīgi. Arī aizsardzībai, protams, sasalstošs lietus atstāj iespaidu uz dronu darbību, izlūkošanu un novērošanu. Laikapstākļi nedod priekšrocības nevienai pusei.

Sen nav dzirdēts par Krimu. Kas tur notiek?

Krimā ik pa brīdim kāds Ukrainas drons atlido un dod triecienu. Ja salīdzina ar vasaru, šobrīd Krimā ir daudz klusāks. Krievi dara visu, lai nosargātu Krimas tiltu, tiek būvēti pretgaisa aizsardzības torņi. Taču ir aktīvi jūras droni — pavisam nesen, pagājušajā nedēļā, bija jūras kauja starp Ukrainas drošības dienesta jūras droniem un Krievijas gaisa spēkiem. Taču Krimas tilts vēl turas, un tā sagraušanai nepietiek ar ATACMS raķetēm. Tur jābūt kombinētam triecienam — gan ar raķetēm, gan no jūras, bet tas šobrīd ir ļoti grūti izdarāms.

Kur ATACMS raķešu sistēmas tiek izmantotas? Vai ukraiņiem to pietiek?

Neviens nezina, cik ukraiņiem to ir. Skaidrs, ka šo raķešu daudzums ir ierobežots. Ja būtu daudz, mēs ik pa brīdim par to dzirdētu. Pašlaik ir tikai divi apstiprināti gadījumi triecieniem pa Krievijas teritoriju.

Artilērija kara gaitā vairs neesot izšķirīgais ierocis. Tagad tās esot planējošās bumbas un droni. The Wall Street Journal raksta, ka šogad septembrī, oktobrī un novembrī Krievija uz Ukrainu raidījusi 6000 dronu un raķetes. Krievijas izmantoto dronu skaits ir pieaudzis no 379 februārī līdz 2576 novembrī.

Jāskatās, kas tie par droniem. Ja runā par Shahed vai krievu valodā Geraņ-2, tas ir domāts Ukrainas dziļumam. Aviācijas bumbas lido gan dziļumā, gan pa Ukrainas aizsardzības pozīcijām, bet artilērija atbalsta kājnieku uzbrukumus. 

Skaidrs, ka Ukrainas veiksmīgie triecieni pa Krievijas munīcijas noliktavām lika pagarināt krieviem apgādes ķēdes. Ziemeļkorejieši dod savas artilērijas sistēmas krieviem ar netipisku kalibru — 170 mm, kas nav Krievijas bruņotajiem spēkiem. Tas liecina, ka krieviem ir problēmas gan ar munīciju, gan artilērijas sistēmām.

Artilēriju izmanto abas puses, un labi, ka Ukrainai izdevies izlīdzināt krievu pārsvaru, kas bija pavasarī, kad iezīmējās attiecība 1:7 vai 1:8. Tagad tā ir 1:2.

Bet kurš var dronus izskaitīt? Tur ir divu veidu droni — vieni domāti tāliem triecieniem, kas var aizlidot līdz 2000 km, tādi ir arī Ukrainai, un frontes līnijā FPV droni. Tie šobrīd ir galvenie, kas palīdz Ukrainas spēkiem atvairīt uzbrucējus. Lidojoša artilērija. Trieciena efekts ir mazāks nekā no artilērijas, bet lielākā daļa kaujas tehnikas tiek iznīcinata tieši ar šiem droniem.

Tikai 33 mēnešus pēc kara sākuma Baidena administrācija deva atļauju triecieniem pa mērķiem Krievijā, kamēr krievi mērķtiecīgi šāva uz visu Ukrainā. Kā vērtējat prezidenta Baidena administrācijas rīcību? Kas bija lielākās kļūdas?

ASV bija viens no Ukrainas drošības garantiem pēc 1994. gada Budapeštas memoranda parakstīšanas. Protams, ASV vajadzēja Ukrainai sniegt daudz būtiskāku atbalstu, nevis pa drusciņai, pa drusciņai. Gribu teikt, ka Baidena administrācija nenodarbojas ar labdarību. Baidens tikās ar jaunievēlēto prezidentu Trampu, un tas ir arī Trampa jaunās administrācijas lēmums — sniegt Ukrainai pašlaik visu atbalstu. Bija arī ziņa, ka abas administrācijas strādā kopīgi. Tramps daudzko pirms tam sarunāja, bet jāsaprot, ka šis karš viņam būs mantojumā un nāksies izdarīt secinājumus. Tramps mīl amerikāņu naftu, viņš noteikti negribēs, ka krievi tirgo savu lēto naftu un gāzi. Pašlaik ASV gūst labu peļņu, tāpat kā no bruņošanās. Ar šo karu tikai no militārās rūpniecības vien viņi ir nopelnījuši vairāk nekā 40 miljardus dolāru. Palīdzību Ukrainai ASV dod no armijas krājumiem, bet tie ir jāpapildina, un tad rūpnīcas sāk ražot. Tā ka ar labdarību neviens tur nenodarbojas.

Trampam nepatīk, ja kāds viņam norāda, kas jādara. Domāju, ka Krievija labi apzinās, ka nevarēs Trampam pārdot ideju, lai noņem sankcijas uz naftu un gāzi. Skaidrs arī, ka Krievija, lai neizskatītos smieklīga, neatkāpsies no saviem principiem — pašlaik Krievijai nav cita varianta kā turpināt karot. Mēs varam gaidīt tikai Krievijas stratēģisko sakāvi, tad tā vairs nebūs bīstama.

Kāds varētu būt nākamais gads? Vai miera sarunas ir iespējamas?

Sarunas notiek visu laiku. Ja konfliktu iesaldē, novelk demarkācijas līnijas, kādam tās būs jāapsargā, jānodrošina miera operācijas. To šobrīd ir grūti iedomāties. Zelenskis bija gatavs kaut kam piekāpties, ja pārējā Ukrainas daļa tiek uzņemta NATO. Redzam, ka tas nenotiek. Ukrainai pašlaik īsti nav variantu, jo tā ir paziņojusi — taisnīgs miers bez okupācijas, un tie ir milzīgi izaicinājumi. Pašlaik cerības ir uz 20. janvāri [Trampa stāšanās amatā] — tad mainīšoties kaut kas. Nemainīsies nekas!

Cik ilgi šādā gadījumā Ukraina var izturēt?

Izturēt var. Galvenais, lai pienāk Rietumu palīdzība. Viņiem ir arī mobilizācijas resurss. Ar to gan iet kā pa kalniem, bet fronte turas. Jāskatās, kas notiek informatīvajā telpā, kur krievi iegulda milzīgu naudu, rada ticamus rakstus, kas tiek iepludināti Rietumu medijos. Pēdējais bija par 150 tūkstošiem ukraiņu dezertieru, kas nozīmē 40 brigādes. Ja tā būtu, frontē vairs nebūtu, kam karot. Tādā gadījumā krievi jau būtu pie Kijivas. Diemžēl tas tiek publicēts un pārpublicēts, arī Latvijas medijos, lai tādā veidā Krievija mēģinātu graut ukraiņu pretošanās garu. Šīs psiholoģiskās operācijas ir vērstas, lai radītu iekšējo nestabilitāti.

Spriežot pēc pašreizējām aktivitātēm, karadarbībā līdz martam nekas nemainīsies. Krieviem vajag gūt kādu acīm redzamu panākumu, jo tie nokostie mazie cepuma gabaliņi nav īsta uzvara. Viņiem vajag kaut ko lielāku.