Kā mainījusies dzīve pierobežas pilsētā Čerņihivā? Lai gan fronte ir tuvu, vēl vairāk biedē vietējie okupantu pakalpiņi
Čerņihivas iedzīvotājiem satraukumu rada vairākas lietas: Krievijas robežas tuvums, Ukrainas Bruņoto spēku operācija salīdzinoši netālajā Kurskas apgabalā un gandrīz katru dienu piedzīvotās gaisa apšaudes. Tajā paša laikā dzīve pilsētā, kur pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma dzīvoja vairāk nekā 280 tūkstoši cilvēku, cenšas atgriezties ierastajās sliedēs — vismaz mobilo sakaru operatori norāda, ka tālruņu abonentu skaits atkal ir tāds pats kā pirms kara.
Pilsēta — cietoksnis
Kad Kremlis 2022. gada februārī bija iecerējis zibenīgi ieņemt Kijivu, okupanti uzskatīja Čerņihivu un tās reģionu par saviem «ziemeļu vārtiem» ceļā uz Ukrainas galvaspilsētu.
«Viņi bija ieplānojuši, ka automaģistrāle no robežkontroles punkta Novi Jariloviči uz Čerņihivu un tālāk uz Kijivu būs galvenā loģistikas artērija. Pašai Čerņihivai bija paredzēta loģistikas centra loma, no kurienes pa dzelzceļu un autoceļiem pāri Desnas upei tiktu transportēta militārā tehnika un munīcija,» skaidro militārais eksperts Mihails Žirohovs, kas vēl pirms 2022. gada pārcēlās uz Čerņihivu no dzimtās Doneckas.
Savukārt Ukrainas armijas ģenerālštābs nolēma, ka Čerņihivai jākļūst par pilsētu — cietoksni. «Tā ir taktika, kad ienaidnieka aizmugurē palikusi liela pilsēta spēj noturēties pret agresoriem pat tad, kad fronte jau pavirzījusies tālāk,» skaidro Žirohovs.
Jau pilna mēroga iebrukuma priekšvakarā Čerņihivā tika koncentrēts liels skaits ukraiņu karavīru, izveidotas ievērojamas munīcijas rezerves, bet pilsētas apkārtnē tika uzspridzināti tilti.
Krievi trīs reizes mēģināja ieņemt pilsētu un visas trīs reizes neveiksmīgi. Ukraiņi kapāja krievu armijas apgādes kolonnas, kas mēģināja virzīties uz dienvidiem. Un jau 2022. gada marta beigās okupantu karaspēks, piedzīvojot lielus zaudējumus, bija spiests atkāpties no Čerņihivas.
Simboliskais Epicentrs
«Kad es 2022. gada maija beigās atgriezos Čerņihivā, uz ielām gandrīz nebija cilvēku. Katru, ko gadījās satikt, es apskāvu, un mēs varējām norunāt pat stundu. Bieži vien šīs sarunas beidzās ar asarām,» stāsta Ļesja Fedorenko, vietējā laikraksta Pechera.info redaktore un agrāk populāra vietējā džeza festivāla Green Stage līdzorganizatore. Pēc izglītības viņa ir vēsturniece, taču atzīst — tikai šī kara laikā pati pilnībā aptvēra, ko nozīmē «pilsētas blokāde, humānā katastrofa un partizānu kustība».
Pēdējo divu gadu laikā Ļesja un viņas vīrs Andrijs jau pieraduši pie biežo Shahed kaujas dronu uzlidojumu trokšņa. «Mēs pat vairs nereaģējam uz šo mopēdam līdzīgo troksni aiz logiem. Mums vienkārši vairs nav spēka un ļoti gribētos, lai tas viss beidzas,» stāsta sieviete. Taču viņa nelolo ilūzijas — pat ja nākamgad tiktu panākta kaut kāda pamiera vienošanās, karš pēc būtības nebeigsies.
Lai gan fronte nemaz nav tik tālu, daudzi Čerņihivas iedzīvotāji tik un tā ir atgriezušies mājās un cenšas atjaunot savus cietušos mitekļus. «Mobilo sakaru operatoru dati liecina, ka 2022. gada aprīlī abonentu skaits bija sarucis līdz 87 tūkstošiem, bet jau 2023. gada februārī atkal pārsniedza 300 tūkstošus. Protams, tā nav precīza statistika, taču cilvēku atgriešanās tendence ir acīmredzama. Daļa no šiem cilvēkiem ir iekšēji pārvietotās personas no reģiona, kā arī Ukrainas austrumiem,» komentē neformālās apvienības Čerņihivas politiskais klubs vadītājs Aleksandrs Riss.
Kad runāju ar Ļesju Fedorenko, viņa savā telefonā sāk pāršķirstīt fotogrāfijas ar kara laikā nopostītajām ēkām un infrastruktūras objektiem pilsētas centrā. Daži no tiem ir jau atjaunoti, piemēram, futbola stadions. Savukārt centrālā pasta ēka, viesnīca Ukraina un vēsturiskā galvenās bibliotēkas ēka ir nomaskētas, kamēr būs vairāk naudas un sagatavoti to rekonstrukcijas projekti.
Ļesja stāsta, ka daudzi postījumi un privātmājas tiek atjaunotas par brīvprātīgo organizāciju un starptautisko donoru saziedoto naudu. Piemēram, ar ārvalstu ziedotāju palīdzību tika atjaunots un šoruden atklāts 600 metru garais tilts pār Desnas upi, kuru sabombardēja krievi. Tas ir viens no lielākajiem projektiem, kas kara gados realizēts Ukrainā — ar četrām braukšanas joslām, gājēju un veloceliņiem, troksni slāpējošām barjerām, satiksmes uzraudzības sistēmu un meteoroloģisko staciju.
«Netālu no Čerņihivas ir Kijinka, diezgan prestižs ciems. 2022. gadā tas bija gandrīz pilnībā izpostīts, bet tagad izskatās kā pirms kara,» lepojas Ļesja. Viņa parāda arī bēdīgi slavenos fotoattēlus ar sabombardēto būvmateriālu tirdzniecības veikalu Epicentr, ko krievi iznīcināja pilna mēroga iebrukuma ceturtajā dienā. Bet šā gada 9. novembrī tas atkal vēra durvis apmeklētājiem, turklāt tirdzniecības telpas ir paplašinātas par 50%.
Epicentr var uzskatīt par labu metaforu, kas apliecina — pilsēta atgūstas, tomēr ekonomiskā situācija patiesībā ir smaga. Sagrautās enerģētikas infrastruktūras dēļ vietējie uzņēmumi ir spiesti iegādāties ģeneratorus, un tas nav lēti. Naudas trūkst visiem. «Mēs ar vīru tagad spriežam, vai mums aiziet uz kafejnīcu, vai arī par to pašu naudu nopirkt divus kilogramus labas gaļas,» stāsta Ļesja. Pat tik salīdzinoši lētā pilsētā kā Čerņihiva pārtikas grozs divu cilvēku ģimenei vidēji izmaksā aptuveni 330 eiro mēnesī. (Minimālā alga ir palielināta līdz 8000 hrivņu jeb 182 eiro.)
Konflikts ar prezidentu
Čerņihivai, kas 2022. gadā nepadevās, tagad ir piešķirts Pilsētas varones goda nosaukums, bet mērs Vladislavs Atrošenko (55) apbalvots ar ordeni Par drosmi. «Kara sākumā mūsu mērs apsolīja, ka par iznīcinātu ienaidnieka tehniku un sagūstītu vai nogalinātu krievu karavīru maksās 300 dolārus,» stāsta Ļesja. Viņasprāt, Atrošenko piemita lieliskas spējas mobilizēt cilvēkus pilsētas aizsardzībai.
Bijušais uzņēmējs pilsētu vada kopš 2015. gada. 2020. gadā tika atkārtoti ievēlēts mēra amatā ar 79% balsu. Vietējie stāsta, ka viņa vadībā Čerņihiva uzplauka — pirms kara to uzskatīja par vienu no ekoloģiski vistīrākajām un vislabāk uzturētajām pilsētām ar plašu kultūras piedāvājumu. Nedēļas nogalēs šeit labprāt ieradās atpūsties daudzi kijivieši — ceļā no galvaspilsētas jāpavada tikai pusotra stunda.
Savukārt ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski pilsētas mēram ir saspīlētas attiecības, jo Atrošenko pirms 2019. gada vēlēšanām atteicās atbalstīt Zelenska kandidatūru, vēl vairāk — diezgan skeptiski izteicās par viņu kā politiķi.
2022. gadā valdība Kijivā atteicās izlaist Atrošenko no valsts, lai viņš varētu apmeklēt kādu starptautisku konferenci par pašpārvaldi. Savukārt 2023. gadā tiesa atstādināja Atrošenko no mēra amata pienākumu pildīšanas — viņam tika izvirzīta apsūdzība, ka mēra sieva pilna mēroga invāzijas sākumā no valsts izbrauca ar pašvaldībai piederošu auto.
Politikas analītiķi uzskata, ka šī atstādināšana drīzāk ir politiski motivēta, lai Čerņihivas mēra amatā Kijiva varētu iecelt «savu cilvēku». Šim nolūkam pilsētā tika izveidota militārā administrācija, kuru tagad vada Vladislavs Čauss — bijušais prezidenta Zelenska kancelejas darbinieks, kurš tagad Čerņihivā vada prezidenta dibinātās partijas Tautas kalps reģionālo biroju.
Piektā kolonna
Stāstot par pilsētu, Ļesja Fedorenko pievērš uzmanību vēl kādai simboliskai ēkai — Čerņihivas Drāmas teātrim. Pagājušā gada augustā tur bija paredzēts rīkot dronu ražotāju konferenci, taču pasākuma dienā notika raķešu uzbrukums. Žurnāliste ir pārliecināta, ka tik precīzs trieciens ar vadāmām raķetēm tika īstenots ar Čerņihivā strādājošo Krievijas «aģentu tīklu».
Tagad pilsētā izvietotajam militārajam kontingentam ir aizliegts valkāt formas tērpus. «Ja sastopat kādu karavīru armijas drēbēs, tas, visticamāk, ir tikai tranzītā,» skaidro Ļesja. Arī vairāki uzņēmumi, kas Čerņihivā montē bezpilota lidaparātus, darbojas slepenā režīmā — tiem regulāri jāmaina savu darbnīcu atrašanās vieta.
Savukārt Ukrainas drošības dienesti diezgan bieži aiztur «piektās kolonnas» pārstāvjus. Piemēram, 9. novembrī aizturēja Krievijas Galvenās militārās izlūkošanas pārvaldes GRU savervētu aģentu — 45 gadus vecu vietējo bezdarbnieku, «rašisma ideoloģijas atbalstītāju», kā skaidro Ukrainas drošības dienests SBU. Vīrietis jau agrāk ziņapmaiņas vietnē Telegram izplatījis dažādus prokrieviskus komentārus. Viņš saņēmis GRU rīkojumu aizdedzināt kādu ukraiņu armijas pikapu, kā arī vienu vietējo elektrības apakšstaciju. Turklāt viņš palīdzējis koriģēt ienaidnieka gaisa triecienus — šim nolūkam īrējis dzīvokļus ar skatu uz svarīgiem aizsardzības un civilajiem objektiem. «Visvairāk ienaidnieku interesēja Ukrainas Bruņoto spēku remonta bāzes un medicīnas centri, kuros ārstējās ievainotie karavīri,» presei pavēstīja SBU.
Tikmēr Ļesja Fedorenko par vienu no krievu ekspansijas galvenajiem balstiem uzskata Maskavas patriarhātam pakļauto pareizticīgo baznīcu, kurā esot daudz fanātiķu.
«Nesen biju ekskursijā uz Jeleckas Uspenska klosteri [Čerņihivā]. Protams, klostera vēsturi izstāsta ukraiņu valodā. Bet tad pie manis pienāk kāds apmeklētājs un saka: mēs esam krievu ļaudis, mēs esam gatavi kaut kapā gulties, aizstāvot šīs svētvietas,» stāsta Ļesja.
Bet vēl vairāk viņu pārsteidza pašas kaimiņš — trīsdesmitgadnieks, ar kuru kopā viņa slēpās pagrabā kara pirmajā mēnesī. «Puisis atkārto krievu propagandas vēsti, ka «ne viss ir tik viennozīmīgi»,» sievietes balsī dzirdamas skumjas. Tagad viņu mazāk biedē iespēja, ka krievi atkal varētu mēģināt ar militāru spēku ieņemt Čerņihivu, bet uztrauc, vai Ukraina nepārvērtīsies par nākamo Moldovu un Gruziju, kur Krievijas ietekme kļūst arvien spēcīgāka.
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra