Nabagais brālis

Pirms trim gadiem Valsts policijā trūka katrs piektais, bet nu jau katrs ceturtais darbinieks. Dramatiskākā ir situācija ar reaģējošajiem policistiem, kuri pirmie ierodas nozieguma vietā. Kāpēc policisti atstāj dienestu, un kā to apturēt?

Pie padomju laikos celtās autoelektroaparātu rūpnīcas ēkas ieejas pirmo pamanu zemē nokritušu ķieģeli, pēc tam lielu uzrakstu «Policija». Šeit, bijušajā Brasas iecirknī, atrodas policijas Rīgas Ziemeļu pārvalde. Pēc 2022. gadā aizsāktās strukturālās reformas tajā apvienoti agrākie Teikas, Brasas un Ziemeļu policijas iecirkņi.

Kāpjot uz otro stāvu, kurā strādā Kriminālpolicijas biroja nodaļa, skaidri redzams, ka remonta šeit nav bijis sen. Ik pa laikam nestrādā kanalizācija vai elektrība «izsit korķus», sarunā neslēpj nodaļas priekšnieka vietniece Janīna Rotberga. «Mēs zvanām, piesakām, mums remontē,» viņa saka. «Ir kā ir, darbiniekus jau tas īsti nebiedē, mums laikam pierasts,» viņa piebilst. Kad intervijas vidū viņa nodrebinās, es saprotu, kas par lietu, — ir oktobra vidus, taču ēkā vēl nav pieslēgta apkure. Taču Janīna ir optimiste un smejoties teic, ka «šodien solīja pieslēgt».

Rotberga ikdienā vada izmeklētāju darbu nodaļā. No 45 štatā paredzētajiem viņai ir tikai 16 izmeklētāji. Vēl sešas kolēģes ir bērnu kopšanas atvaļinājumā. Noprotu, ka uz kopējā fona viņas nodaļa skaitās daudzmaz labi nokomplektēta.

«Mēs lāpāmies»

Pašlaik Valsts policijā trūkst ceturtā daļa jeb 1551 darbinieks. Visvairāk — 31% — trūkst reaģējošajā sastāvā, kuri pirmie izbrauc fiksēt noziegumus. Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, saukdams līdz 1. oktobrim apkopotos datus, drūmu ainu iezīmē arī citās pozīcijās. Trūkst 28% izmeklētāju un 23% operatīvo darbinieku jeb tā saukto «neredzamo cilvēku,» kas kriminālprocesa laikā meklē vainīgos, veic aizturēšanas. Lielākais darbinieku trūkums ir Rīgas reģionā, vidēji ap 40%.

Darbinieku trūkums ir problēma jau gadiem. 2014. gads bija pēdējais, kad vairāk cilvēku sāka darbu policijā, nekā atstāja. Kopš tā laika no dienesta aizgājušo ir daudz vairāk. Piemērs — 2022. gadā dienestu atstāja 574 darbinieki, bet vietā nāca tikai 191. Šā gada deviņos mēnešos aizgājuši 343 darbinieki. Kā biežākos iemeslus policisti atvaļinoties min trīs: slodzi, darba vidi un atalgojumu.

Varbūt aiz šīs statistikas par milzīgo policistu trūkumu patiesībā slēpjas veci, reālajai situācijai neatbilstoši dati? Ruks kliedē šādas bažas. Pirms sešiem gadiem Eiropas Komisijas īstenotā Strukturālo reformu atbalsta programmā ārvalstu eksperti, izvērtējot iedzīvotāju daudzumu, izmeklējamo lietu apjomu un citus kritērijus, aplēsuši nepieciešamo policistu skaitu.

Realitātē gan darbinieku skaits tālu atpaliek. Ruks stāsta, ka šogad virsstundās kolēģiem samaksātas vairāk nekā 400 cilvēku darba stundas. «Tas nozīmē, ka četrsimt cilvēku ir tas minimums, ko vajadzētu vitāli šobrīd, lai mēs vispār varētu daudzmaz brīvi elpot,» viņš saka, taču faktiskais vakanču skaits ir trīs reizes lielāks.

«Ja man kāds saka šobrīd samazināties vēl vairāk, es neredzu, kur. Mēs strādājam nenormālos darba apstākļos, vēl robežsargiem ejam palīgā,» Ruks atgādina. Policijas priekšnieks pārslodzi sauc par apburto loku — jo mazāk cilvēku, jo vairāk darba, līdz ar to lielāka pārslodze palikušajiem, risks pārdegt un aiziet no dienesta.

Ruks iezīmē vēl vienu tendenci — dienestā gandrīz puse ir sieviešu un ar gadiem šis skaits turpina palielināties. Arī no jaunuzņemtajiem kadetiem tuvu pie 60% ir sievietes. Šie skaitļi Ruku dara bažīgu, jo, lai arī intelektuālā ziņā atšķirību nav, atsevišķus uzdevumus vīriešiem tomēr ir vieglāk izpildīt. Piemēram, braucot uz izsaukumiem, policisti nekad nezina, kas galā sagaidīs. «Nedēļā ap desmit uzbrukumu vai pretošanās ar vardarbības izpausmēm ir mūsu reālā situācija,» viņš saka un neslēpj, ka šajos uzbrukumos cieš arī policistes.

Arī Janīna Rotberga no Ziemeļu pārvaldes atzīst, ka izmeklētājas emocionālāk reaģē uz vardarbīgiem noziegumiem pret bērniem, slepkavībām. «Tāpēc priecājos, ka manā nodaļā ir arī viens izmeklētājs vīrietis,» viņa saka.

Pilns seifs

Viens no reformas mērķiem bijis izlīdzināt slodzi, jo dažādos iecirkņos aizpildīto darbavietu skaits atšķīrās. Piemēram, Rotberga pirms reformas strādāja Teikas iecirknī, kur bijusi gandrīz unikāla situācija — darbinieki ne tikai noturējušies, bet viņu skaits pat palielinājies. Turpretī Brasas iecirknī to trūcis. 

Pēc reformas, apvienojot Ziemeļu pārvaldē trīs iecirkņus, slodze ir palielinājusies un daži darbinieki to nespēj izturēt.

Gada laikā no viņas vadītā kolektīva aizgājuši četri izmeklētāji un divi operatīvie darbinieki. Godīgi atzinušies, ka jūtas izdeguši. «Ļoti laba darbiniece — saprot, iedziļinās, grib attīstīties, bet saka, ka apjoms ir tāds, ka nevar paspēt,» Rotberga stāsta par izmeklētāju, kura pārgājusi uz Galveno kriminālpolicijas pārvaldi. Tur lietas ir sarežģītākas, bet skaits mazāks, tāpēc ir vairāk laika iedziļināties.

«Mūsu gadījumā tu sāc katru dienu ar jauniem procesiem,» Rotberga saka. Tāpēc lielai daļai darbinieku esot nepabeigtības sajūta. Viņas nodaļā izmeklētājam ir vidēji 300 aktīvu kriminālprocesu. Ja kāds darbinieks ilgstoši slimo vai dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, lietas sadala uz pārējiem.

Ruks skaidro, ka pēc aprēķiniem un veiktā izvērtējuma viena izmeklētāja lietvedībā jābūt ne vairāk par 50 kriminālprocesiem. «Tas ir normāli, tas ir darāms,» viņš saka.

Lai uz šo mērķi virzītos, pēdējo trīs gadu laikā veiktas izmaiņas Kriminālprocesa likumā, kas ļauj strupceļā nonākušu lietu apturēt vai izbeigt, bet, atklājoties jauniem apstākļiem, atkal atjaunot. Tas ļāvis izmeklētājiem lielu daļu veco lietu izbeigt un strādāt ar tām, kurās procesuālās darbības jāveic aktīvi, nevis ķeksīša pēc.

Dienā, kad apmeklēju nodaļu, vecākā izmeklētāja Līga Volka jau paspējusi pieņemt lēmumus par divu kriminālprocesu izbeigšanu. Nodarītais kaitējums bijis maznozīmīgs — vienā pusaudzis no veikala nozadzis bulciņu un higiēnas preces, otrā bijis sadzīvisks kautiņš, bet nav skaidrs, kurš to sācis pirmais. Vietā todien Volka saņēma četras jaunas lietas.

«Slodze ir nenormāli liela, un ne vienmēr sanāk laiks lietas, kuras domās esmu jau izbeigusi, arī izbeigt,» saka Volka, kas policijā strādā jau divpadsmito gadu. Dažkārt vienu lēmumu par lietas izbeigšanu rakstot pat nedēļu. «Parakstu, kad ir laiks, tad pievēršos atkal steidzamākām lietām.» Kopumā zādzības, piesavināšanās, krāpšanas nelielā apmērā veido lielāko policijā reģistrēto noziegumu skaitu. Pērn no gandrīz 33 tūkstošiem reģistrēto noziegumu 21 tūkstotis bija tieši tādi.

Līgai Volkai izmeklēšanā nodoti aptuveni 180 kriminālprocesu — mazāk nekā vidēji, jo viņa strādā ar smagākiem noziegumiem, arī lietām, kurās no seksuālas vardarbības cietuši bērni. Trāpoties arī pa kādai nosacīti vieglākai lietai. Blakus skapim, kurā viņa glabā savā pārziņā esošās krimināllietas, stāv krietni pilnāks kolēģes skapis ar aptuveni 300 aktīviem kriminālprocesiem. Uz citu kabinetu fona šis izceļas ar lillā sienām, atjaunotu grīdas segumu. Izrādās, izmeklētājas telpu izremontējušas par saviem līdzekļiem.

Citā kabinetā pamanu stūrī sakrautas autoriepas un kastes. Tie ir lietiskie pierādījumi, kuru glabāšanai nav atsevišķas telpas. Nav arī atsevišķas nopratināšanas telpas. Izmeklētāji sēž kabinetos pa diviem un sadala laikus, kurā dienā katrs uzaicinās savus nopratināmos cilvēkus.

Pārslodzi Rīgā mēģināts risināt, pārdalot kriminālprocesus mazāk noslogotiem reģioniem. Policijas priekšnieks sauc skaitļus, kas rāda uzlabojumu. 2020. gadā, kad viņš stājies amatā, policijas lietvedībā bijis ap 160 tūkstošiem kriminālprocesu. No tiem lielākā daļa Rīgas reģionam — 122 tūkstoši. Šobrīd valstī kopumā ir mazāk par 100 tūkstošiem aktīvu kriminālprocesu, no tiem Rīgā — ap 65 tūkstošiem.

Izmeklētāju darbu izdevies būtiski atvieglot, ieviešot izmeklētāja palīga profesiju. Šobrīd palīgu esot ap 140 — apmēram tik, cik nepieciešams. Šos cilvēkus policijā pieņem uz darba līguma pamata, lai veiktu dažādas tehniskas funkcijas — kopēt, skenēt, taisīt lietu sarakstus, ievadīt datus sistēmā. Agrāk to visu darīja izmeklētāji, kuriem nu ir vairāk laika tiešajam izmeklēšanas darbam. Rotbergas kolektīvā izdevies aizpildīt astoņas no 10 palīga vietām. Turklāt divi no palīgiem esot arī topošie izmeklētāji. «Paveicās,» viņa neslēpj prieku un saberzē nosalušās rokas.

Ir sākta arī e-krimināllietas ieviešana. Mērķis ir līdz 2026. gada vidum panākt, lai «dokumentu migrācija notiktu pa ķēdīti pie konkrētās institūcijas, kas virza procesu», Ruks stāsta. Pagaidām ne prokurors, ne tiesa nevar vienotā elektroniskā sistēmā apskatīt krimināllietas materiālus, policija lietas prokuroram un tiesai ved fiziski, kaut kas tiek sūtīts arī e-pastā.

«Skaidrs, ka e-lieta nevar darboties, ja trūkst sākumposma, bet valsts neatrada tai brīdī līdzekļus,» Ruks stāsta par ačgārno pieeju, ka vispirms informatīvās sistēmas izveidoja  prokuratūrai un tiesai, nevis policijai. «Šobrīd, paldies Dievam, visi ledi sakustējušies, viss notiek,» Ruks saka. Tikmēr šobrīd policijas pusē visi krimināllietu materiāli tiek dublēti papīra un elektroniskā veidā — lai pēc tam, kad sistēma būs gatava, pāreja notiktu raiti.

Ilgstoša netaisnība

Nākamā gada budžetā iekšlietu resora darbiniekiem, arī policistiem, paredzēts pacelt algas. Pielikums būs 300 eiro pirms nodokļu nomaksas un plus vidēji 10% no atlīdzības, ko policists saņēmis šogad. Vidēji darbiniekam ar 1500 eiro mēnešalgu tie varētu būt papildu 300 eiro uz rokas. «Vienlaikus vienmēr paliks tas pats jautājums, kāpēc ir bagātais brālis par drošību un kāpēc ir nabagais brālis, kuru gadiem tur pusbadā,» saka Ruks.

Salīdzinājumam Ruks min, ka Nacionālo bruņoto spēku karavīrs, jau sākot dienestu, saņem 1400 eiro uz rokas, plus dažādas piemaksas. Savukārt policijā tikko strādāt sākušam inspektoram alga ir 1500 pirms nodokļu nomaksas. Strādājot virsstundas un nakts stundās, labākajā gadījumā var nopelnīt 1,2 slodžu samaksu.

«Tā ir ilgstoša netaisnība,» Ruks saka. Viņaprāt, ir pēdējais brīdis policistu atalgojumu tuvināt aizsardzības spēku atalgojumam. «Nav žēl karavīriem, bet, ja noliekam mūsu infrastruktūru blakus, kas visus šos vairāk nekā 30 gadus kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi, nevaram sagaidīt ļoti motivētu, priecīgu policistu ikdienā, kurš ir pārkrauts ar darbiem nenormālā slodzē,» viņš saka. «Mums sava veida cīņa notiek ikdienā. Tā nav nekāda pastaiga, mūsu cilvēkiem uzbrūk, nonākam pat līdz šaušanai, darbs ir bīstams,» atgādina Ruks.

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV), kurš jomu agrāk vadījis ilgus gadus, skaidro — atšķirība starp armijas un iekšlietu darbiniekiem agrāk nav bijusi, taču, kopš aizsardzība saņem arvien lielāku fiksētu daļu no IKP, tā var rēķināties ar stabilu finansējumu. Savukārt iekšlietu sistēmai gadu no gada jākonkurē ar visām pārējām vajadzībām valstī. «Pašlaik valdība ir konceptuāli apzinājusies, ka turpināt uz priekšu tā vairs nevar un ir mērķis iet uz atalgojuma izlīdzināšanu,» saka Kozlovskis. «Nesaku, ka varēsim novilkt vienādības zīmi, bet atrāviens pašlaik ir par lielu tieši sociālajās garantijās un piemaksās,» saka ministrs, norādot uz mājokļu un citām kompensācijām, kas pienākas militāristiem. Mērķis būtu sasniegt samērīgu līdzsvaru starp abām nozarēm, lai materiālie apsvērumi neizmaina jauniešu karjeras izvēli.

Rotberga atzīst, ka atalgojums ir jāceļ, bet vislielākā problēma ir pārslodze. «Alga bija vēl mazāka pirms dažiem gadiem, un cilvēki nepameta darbu ar vārdiem, ka alga ir maza. Pārsvarā viņus var nosaukt par patriotiem, kas te strādā.»

Cīņa par cilvēkiem

Šķidrās policistu rindas policijā papildina brīvlīguma cilvēki. Viņi veic atbalsta funkcijas — grāmatveži, juristi, tulki. Pašlaik policijā ir 1138 šādi darbinieki.

Viņus kopā ar policistiem iesaista arī infrastruktūras objektu apsargāšanā. «Tie ir arī mūsu vecie kolēģi jau ar pieredzi,» Ruks stāsta. Pretēji policistiem, kas ir amatpersonas ar speciālām dienesta pakāpēm, šiem darbiniekiem nav jākārto fiziskie normatīvi, kas atsevišķās jomās nemaz nav nepieciešams. Kā piemēru Ruks min Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldi, kurā izdevies darbā pieņemt speciālistus ar specifiskām zināšanām IT jomā, turklāt ar iespēju nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu.

Tomēr ar brīvlīguma darbiniekiem nevar aizlāpīt tukšās vietas reaģēšanā un izmeklēšanā. Lai atjaunotu policistu rindas, Valsts policija kardināli mainījusi izglītības sistēmu un personāla rekrutēšanas politiku. Pirms diviem gadiem izveidots mūsdienīgs Izmeklētāju mācību centrs, kurā augstā līmenī, pat piesaistot mācībspēkus no ASV Federālā izmeklēšanas biroja, tiek celta policistu kvalifikācija. Jaunu izmeklētāju piesaistei izveidota Iekšējās drošības akadēmija — Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes un Valsts policijas koledžas apvienība. Izveidota bakalaura un maģistra programma pirmstiesas izmeklēšanas speciālistu sagatavošanai, kurā valsts finansētās studijās var mācīties par izmeklētāju. Programmā šobrīd studē ap 200 jauniešu.

Jautājums, kas jāatrisina līdz viņu studiju beigām 2027. gadā, — sakārtot likumu bāzi, lai šie speciālisti var kļūt par izmeklētājiem arī bez speciālās dienesta pakāpes un attiecīgo fizisko prasību kārtošanas, veselības pārbaudēm, kā tas ir šobrīd. «Pretējā gadījumā mani māc bažas, ka valsts būs ieguldījusi līdzekļus jauniešos, bet būs spiesta pateikt, ka viņi dienestam neder, jo nespēj noskriet krosu noteiktā laikā.»

«Raugoties nākotnē, izmeklētāju darbs ir vairāk saistīts nevis ar reaģēšanu notikuma vietā, aizturot un pielietojot dienesta ieroci vai citus speclīdzekļus, bet ar kriminālprocesu vadīšanu,» Ruks saka.

Valsts policija aktīvi, arī sociālajos tīklos, uzrunā cilvēkus ar augstāko izglītību — juristus, ekonomistus, vadības speciālistus. Viņiem Valsts policijas koledžā izveidota speciāla programma — trīs mēnešu intensīvais kurss, kura laikā cilvēks apgūst pamatiemaņas policijas darbā. Šiem kandidātiem jākārto sporta pārbaudījumi, veselības pārbaudes. Visu nokārtojot, pēc trīs mēnešiem var sākt dienestu policijā. Katram vēl uz gadu nodrošina mentoru — policijas darbinieku, kas ievirza ikdienas darbā. Pēdējo trīs gadu laikā programmā uzņemto skaits pieaudzis, vidēji ik gadu ap 100 cilvēku.

Tāpat pēdējos divos gados policija no iekšējiem resursiem atradusi iespēju izdienas pensijas vecumu sasniegušajiem, kuri turpina darbu, piešķirt 270 eiro piemaksu pie algas. «Mums šie cilvēki ir vajadzīgi,» Ruks uzsver. Tā pērn dienestu pagarināja 170 izdienas pensijas vecumu sasniegušie, kamēr 135 devās pensijā.

Ruks arī labi saprot, ka dzimstība Latvijā mazinās un cilvēku trūkst visās nozarēs. Tāpēc kā vienu no risinājumiem redz arī izdienas pensijas vecuma palielināšanu nākotnē. Šobrīd tas ir 50 gadi ar iespēju dienestu pagarināt līdz 60 gadiem. Tomēr vecuma latiņas celšana būtu jāvērtē, skatoties uz amatu grupām, ne visos gadījumos šis būtu risinājums. Speciālo uzdevumu vienībā tas nav reāli, bet «kabineta cilvēks» varētu arī dienestu turpināt. «Jādomā, bet tajā pašā laikā dodot cilvēkam arī sajūtu, ka viņa darbs tiek novērtēts,» Ruks saka. «Es gribētu piecos gados šo salauzt un panākt, ka nostabilizējas kolektīvs,» Ruks nospraudis mērķi apturēt darbinieku aizplūšanu. «Tad arī pārslodze pazudīs.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem