Karjeras konsultante Aļona Fedko stāsta, kāpēc negrib būt bēgles statusā un kā pāris pēdējo gadu laikā ir notikusi Ukrainas darba tirgus feminizācija
Paredzot, ka arī gaidāmajā ziemā būs elektrības pārrāvumi, daudzas ukraiņu sievietes ar bērniem apsver iespēju uz laiku pārcelties uz ārzemēm. Taču Kijivas iedzīvotāja Aļona Fedko (40) par to pat nedomā — pirms gada viņa pameta pagaidu dzīvesvietu saulainajā Spānijā un ar trīsgadīgo dēlu Vaņu atgriezās dzimtenē. «Kad tiku atpakaļ mājās, es it kā atdzīvojos,» stāsta Aļona. «Ārzemēs man bija sajūta, ka esmu iekšēji sasalusi, ka mana dzīve ir apstājusies. Ukrainā varu sevi realizēt, un tas liek man justies laimīgai, par spīti raķešu uzlidojumiem un elektrības pazušanai.» Kā karjeras konsultante viņa palīdz gan skolēniem, gan pieaugušajiem atrast savu sapņu darbu. Mācības Aļona rīko visā Ukrainā.
Viņa pati līdz pašreizējai profesijai izgājusi dažādus dzīves līkločus. Pēc skolas beigšanas sāka studēt angļu un čehu valodas filoloģiju. Pirmais darbs bija angļu valodas skolotāja un izklaides nodarbību vadīšana bērniem uz kruīzu kuģa. Pēc tam viņa sāka strādāt britu naftas kompānijas Shell filiālē par sekretāri, bet vēlāk kļuva par ģenerāldirektora asistenti un visbeidzot — par personāla nodaļas vadītāju. Pārgāja strādāt uz starptautisku agroķīmijas uzņēmumu. Aptuveni 27 gadu vecumā Aļona beidzot saprata, ka profesionāli viņu visvairāk interesē tieši personāla vadība.
Un tad nāca 2014. gads, kas viņai bija gan pilsonisks, gan profesionāls izaicinājums. Pēc Pašcieņas revolūcijas Aļona juta, ka komunikācija ar kolēģiem Krievijā, Baltkrievijā un Kazahstānā kļūst arvien saspringtāka. Vēl lielāka nesaprašanās sekoja pēc Krimas aneksijas un karadarbības sākšanās Donbasā. Aļona pieņēma lēmumu vadīt personāla projektus tikai Ukrainā. Personīgajā pasaules uzskatā pārmaiņas bija vēl lielākas — viņa nolēma atteikties no krievu valodas, pārejot tikai uz ukraiņu valodu un ar padziļinātu interesi sāka iepazīt savas valsts vēsturi.
Dažus gadus vēlāk saņēma darba piedāvājumu no kāda IT uzņēmuma, bet vienlaikus uzzināja, ka gaida bērnu. Tāpēc turpināja darbu kā neatkarīga konsultante.
2022. gada februārī, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, viņas dēlam bija pusotrs gads. Pirmajā naktī sprādzienus un uzlidojumus Aļona nemaz nedzirdēja, bet, pamostoties no rīta, redzēja desmitiem neatbildētu zvanu un īsziņu no savas mātes, kura mudināja pēc iespējas ātrāk pamest Kijivu. Sakrāvājusi somā tikai bērnam nepieciešamās mantas, Aļona devās uz savu vecāku mājām Brusiļivas ciemā, kas atrodas aptuveni 50 kilometru attālumā uz rietumiem no galvaspilsētas. Cerēja jau pēc dažām dienām atgriezties. Taču pa ceļam pati savām acīm redzēja uz Kijivu lidojošās krievu raķetes un pieņēma lēmumu braukt līdz pašam Aizkarpatu reģionam valsts rietumos, kur dzīvo vīra vecāki.
2022. gada rudenī Aļona aizbrauca apciemot savus draugus Spānijā. Kad plānoja doties mājup, ziņās redzēja, ka krievi sākuši uzbrukt Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai — gan Kijiva, gan daudzas citas pilsētas dienām ilgi bija spiestas dzīvot bez elektrības. Aļona nolēma palikt Spānijā ilgāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka draugi piedāvāja bezmaksas mājokli pie jūras.
Tieši par iespēju pavadīt laiku pie jūras viņa bija daudz sapņojusi, kad gaidīja bērnu. Tas šķita tik romantiski! Taču realitāte izrādījās citāda. «Es tur biju viena pati ar bērnu, nebija bērnudārza, nebija vecāku palīdzības. Turklāt iepriekš nekad nebiju iedomājusies, ka pati kļūšu par bēgli, gaidot pabalstu maksājumus. Es neesmu tāds cilvēks. Strādāt nebija iespējams, jo, tiklīdz bērns saslimst, visi plāni sabrūk,» stāsta Aļona.
Liels trieciens bija vīra nāve Ukrainā no pēkšņas slimības. Apsverot visus par un pret un sekojot savam emocionālajam stāvoklim, 2023. gada maijā Aļona nolēma atgriezties dzimtenē — nevis Kijivā, bet pie vecākiem Brusiļivā. Līdzās bija tuvinieki, nebija sprādzienu un gaisa trauksmes sirēnu, turklāt netālu darbojas liela saules enerģijas spēkstacija, kas nodrošina strāvu tad, ja tā pazūd valsts elektrotīklā. Katram gadījumam Aļonas vecāki bija nopirkuši arī ģeneratoru, izveidojuši pārtikas rezerves, lai būtu gatavi potenciāli skarbai ziemai.
Tagad vislielāko gandarījumu Aļonai dod tieši darbs — viņa konsultē vidusskolēnus, kuri vēlas pārdomāti izvēlēties, kurā augstskolā studēt. Paralēli palīdz cilvēkiem, kuri vēlas pilnveidoties savā profesijā, kā arī uzņēmumiem, kuri cenšas nodrošināt pēc iespējas labākus darba apstākļus saviem darbiniekiem.
Aļona stāsta, ka pirms kara Ukrainā «visi gribēja būt juristi, ekonomisti un IT speciālisti», bet tagad, kad liela daļa vīriešu dien armijā, ir sevišķi nepieciešami fiziska darba darītāji. «Jaunieši ar zelta rokām tiek burtiski izķerti, taču viņiem pašiem jāpārvar psiholoģiskā barjera par savas profesijas «prestižu».» Šogad pavasarī veiktā aptaujā trīs ceturtdaļas Ukrainas uzņēmumu sūdzējās par akūtu darba roku trūkumu.
Pasaules Bankas statistika liecina, ka pirms kara Ukrainā strādāja 47% sieviešu. Sākoties pilna mēroga iebrukumam, bēgļu gaitās uz ārvalstīm devās aptuveni 1,5 miljoni nodarbināto sieviešu, viņu īpatsvaru darba tirgū samazinot par 13%. Savukārt daudzi vīrieši ir devušies karot.
Piemēram, Ukrainas lielāko privāto enerģētikas kompāniju DTEK ir atstājuši 1000 vīriešu jeb piektā daļa no līdzšinējā darbaspēka. «Sieviešu palīdzība ir milzīga, jo vīrieši vairs nav pieejami,» avīzei The New York Times ir stāstījis DTEK piederošas ogļraktuves vadītāja vietnieks Serhijs Faraonovs. Viņi pēdējo mēnešu laikā ir pieņēmuši darbā 330 sievietes. Viena no viņām ir 21 gadu vecā Karina Jacina, kas pirms kara strādāja par auklīti, bet tagad pilda konveijera operatores pienākumus 400 metru dziļā pazemes tunelī pie Pavlohradas pilsētas valsts austrumos.
Tieši Karina un daudzas citas sievietes tagad pārveido Ukrainas darba tirgu, kurā tradicionāli dominējuši vīrieši un kurā, pēc ekspertu domām, aizvien valdīja no Padomju Savienības mantotie aizspriedumi. «Pastāvēja uzskats, ka sievietes ir otrā šķira un mazāk uzticamas darbinieces,» saka Kijivā bāzētā Ekonomiskās stratēģijas centra izpilddirektors Hļebs Višlinskis.
«Tagad notiek darba tirgus feminizācija. Ukraiņu sievietes masveidā apgūst klasiskās «vīriešu» profesijas,» saka arī Aļona Fedko. «Domāju, ka nākotnē sievietes pilnībā konkurēs ar vīriešiem.»
«Agrāk es nebiju iedomājusies, ka jelkad strādāšu raktuvē,» saka bijusī auklīte Karina Jacina, kura pati pieteicās uz konveijera operatores amatu.
Foto — The New York Times
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra