Pelēkā zona

Daudzi kara bēgļu bērni turpina attālinātas mācības Ukrainas skolās un neapgūst latviešu valodu. Tiem, kas iet Latvijas skolās, bieži ir grūtības mācībās. Kāpēc trešajā kara gadā joprojām nav efektīva risinājuma, kā ukraiņu bērnus integrēt mūsu sabiedrībā?

Bioloģijas skolotājas Olenas Bordjugovas ģimene aizbēga no krievu okupētās Luhanskas un Latvijā dzīvo jau divus gadus. Meitu Mariju palaida latviešu skolā. Ģimene cerēja, ka desmitgadniece ātri ielauzīsies latviešu valodā, iejutīsies jaunajā vidē un atradīs draugus. Taču dzīvē viss izrādījies citādi. 

«Marija nevienu vārdu nesaprata, bet piektajā klasē uzreiz bija jāmācās latviešu valodā. Skaidrs, ka tas nebija iespējams,» atceras Olena. Nevarēdama mācībās tikt līdzi, uzcītīgā meitene nonāca psiholoģiskā diskomfortā. Valodas barjera neļāva satuvināties ar klasesbiedriem. «Meita jutās atstumta, noslēdzās sevī, vairs nevēlējās iet uz skolu.» Ar viņu strādājuši pat divi psihologi, bet tas nelīdzēja. No latviešu skolas dokumentus nācās izņemt.

Par laimi, Mariju uzņēma Rīgas Ukraiņu vidusskolā, kur tobrīd strādāja Olena. «Klase ir liela, viņa tobrīd bija trīsdesmit ceturtā, bet bija vismaz kaut kāds risinājums.» Mācības notika krievu valodā, jo uz viņas klasi vēl neattiecās jaunie likuma grozījumi, kas visās Latvijas skolās pakāpeniski trijos gados ievieš mācības tikai latviešu valodā. Šoruden Marija mācās septītajā klasē joprojām krieviski.

«Jā, meitai jāapgūst arī latviešu valoda, bet tas ir sarežģīti,» atzīst Olena. Galvenokārt tāpēc, ka klasē mācās bērni ar trim ļoti atšķirīgiem zināšanu līmeņiem. «Latvijas bērniem latviešu valoda paralēli krievu valodai ir dzimtā. Ir ukraiņu bērni, kuri Latvijā ieradās, kad Krievija anektēja Krimu. Un ir bērni, kuri, tāpat kā mēs, ieradās pirms diviem gadiem. Vai vēl trakāk — pirms dažiem mēnešiem.» Tas nozīmē, ka skolotājam latviešu valodas stundā mācīt ir gandrīz neiespējami, «jo līmeņi ir tik atšķirīgi, ka atrast kopsaucēju nevar». Diemžēl neesot padomāts, kā valodu mācīt atbilstoši katra līmenim.

Tāpēc ģimene izlēma, ka Marija mācīsies paralēli gan Rīgas skolā, gan attālināti Ukrainas skolā. «Slodze gan ir dubultīga, bet vismaz ir kāds risinājums, jo ticam un ceram, ka pēc iespējas ātri varēsim atgriezties dzimtenē,» saka Olena.

Marijas grūtību stāsts nav unikāls. Bēgot no kara, Latvijā gada sākumā bija apmetušies 24 tūkstoši Ukrainas iedzīvotāju, bērni ir aptuveni pusei no viņiem. Nesen veikts pētījums rāda, ka vismaz trešdaļa šo bērnu nav nekādā saskarē ar Latvijas izglītības sistēmu — viņi attālināti turpina skoloties Ukrainā vai nemācās nekur.

Valdība jūnijā virzīja uz Saeimu likuma grozījumus, kas no 1. septembra obligāti pieprasītu Ukrainas bēgļu bērniem apmeklēt skolu Latvijā, taču parlaments nevēlējās pārmaiņu sasteigt un atlika ieviešanu uz nākamo gadu. Tas nozīmē, ka tūkstoši ukraiņu bērnu nemācās latviešu valodu un turpina dzīvot «pelēkajā zonā».

Nav pat datu

«Ierodoties Latvijā, viens no svarīgākajiem jautājumiem kara bēgļiem bija par izglītību — kur mācīsies mūsu bērni? Daļa iekārtoja latviešu skolā, bet konstatēja — bērni nespēj adaptēties. Daļai jau uzreiz ļāva mācīties attālināti Ukrainas skolās. Redzam, ka neviens no šiem risinājumiem nav labs,» secina Ludmila Vakalo, kura kopā ar Olenu Bordjugovu izveidojusi Latvijas un Ukrainas izglītības, sporta un kultūras centru Volia. 

Ludmila atgādina, ka bērni Ukrainā piedzīvoja raķešu uzlidojumus un burtiski bēga no kara, tāpēc daudzi ir psiholoģiski nestabili. «It kā ar to vēl būtu par maz, viņi nonāca valstī, kurā viss ir svešs, un skolā, kur nesaprot ne vārda,» ārkārtējo situāciju raksturo Ludmila. Ir skolas, kurās bērni saņēmuši milzīgu atbalstu, pedagogi bijuši gatavi katru vārdu latviešu valodā izskaidrot un pat uzzīmēt. «Bet, būsim godīgi, cik daudz ir tādu skolu?»

Pēc pirmajiem pāris mēnešiem, kad bērniem ļāva jaunajā vidē adaptēties, turpmāk jau prasības bija kā jebkuram skolēnam. «Stundās viņi nevarēja atbildēt, jutās apmulsuši, dezorientēti. Ukrainā bērnu sekmes bija labas, bet te pēkšņi viņi ir pilnīgas nulles.» Arī vecāki palīdzēt nav varējuši — paši nezina latviešu valodu un ir aizņemti, gādājot ģimenei iztiku. Bērni izmisuši, vecāki arī. «Tāpēc daudzas ģimenes izlēma ļaut bērniem mācīties dzimtajā valodā attālināti.» Taču tālmācība der tikai tad, ja bērns ir motivēts un vecāki var pieslēgties un kontrolēt mācību norisi, vismaz sākumā. «Bet bērnam, kurš ir psiholoģiskā spriedzē, motivācijas nav. Vecākiem jāstrādā, laika palīdzēt nav. Arī tālmācības nodarbības raķešu uzlidojumu dēļ bieži ir saraustītas. Nu kāda tur izglītošanās?»

Ludmilu satrauc arī tas, ka tālmācībā iesaistītie skolēni visbiežāk paliek ieslēgti mājokļa četrās sienās, baidās no valodas barjeras un pat necenšas socializēties, cieš no depresijas. «Ik dienu saskaramies ar desmitiem šādu ģimeņu,» atzīst Volia pārstāve.

To apstiprina arī domnīcas Providus nesenais pētījums. Tajā konstatēts — aptuveni puse no ukraiņu bēgļu bērniem Latvijā neapmeklē skolu klātienē. Galvenais iemesls ir grūtības latviešu valodas apguvē. 

Apmaksātas ārpusskolas latviešu valodas mācības ir paredzētas tikai no 17 gadu vecuma, ja pabeigta vidusskola, bet skolās pedagogi bieži seko parastajai mācību programmai un nesniedz papildu valodas atbalstu.

Cik bērnu ir šajā pelēkajā zonā? Gada sākumā Izglītības ministrijas dati, kas iegūti aptaujā, rādīja — tikai attālināti Ukrainā mācās 4010 bērni. Pavasarī norādīts, ka šo bērnu skaits pārsniedz 1800. Tomēr precīzu datu valsts iestādēm nav. 

Providus pētījumā 30% no ukraiņiem, kuru mājsaimniecībā ir skolas vecuma bērni, atzīmēja, ka viņiem nav bijusi saskarsme ar Latvijas izglītības sistēmu. Tātad viņi mācās attālināti Ukrainas skolās vai nemācās vispār.

Esam nokavējuši?

«Divarpus gadus kopš brīža, kad sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, joprojām neesam atraduši veidu, kā pilnvērtīgi palīdzēt ukraiņu bērniem iemācīties latviešu valodu,» secina organizācijas Gribu palīdzēt bēgļiem valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala. Viņasprāt, vienīgais veids, kā šobrīd integrēt pelēkajā zonā iestrēgušos bērnus, ir organizēti mācīt viņiem latviešu valodu. «Esam nokavējuši vairākus gadus, lai darītu to centralizēti. Jā, šovasar notikušas vairāk nekā 30 vasaras nometnes, bet būsim godīgi — piecu dienu laikā nevar iemācīties valodu!»

Izglītības ministrija gan nedomā, ka būtu jāorganizē valodas kursi skolēniem. «Ministrijas uzdevums nav nodrošināt kursus, bet veidot politiku, kā bērnus integrēt, pārliecināties, ka viņi saņem kvalitatīvu izglītību,» saka valsts sekretāra vietniece Kristīne Niedre-Lathere. Viņasprāt, valodas mācīšana ir integrēta neformālos skolas pasākumos. Tiesa, ministrija atzīst problēmu — Latvijā nav pietiekams skaits pedagogu, kas latviešu valodu var mācīt kā svešvalodu.

Arī Valsts valodas aģentūra uzskata, ka galvenā problēma ir nevis piedāvājuma, bet gan pieprasījuma trūkums. Sabiedrības integrācijas fonds finansē valodas apguves pasākumus, arī aģentūras mājaslapā pieejami bezmaksas materiāli skolotājiem. Taču daudzas ukraiņu ģimenes kopš ierašanās Latvijā uzskatījušas, ka dzīvo te tikai «pagaidām» un valoda nav jāmācās, novērojusi metodiķe Ērika Pičukāne, kura ikdienā strādā ar ukraiņiem. «Runājot ar ukraiņu mammām, pēdējā laikā dzirdu, ka izlēmušas bērnu tomēr sūtīt skolā. Tikai jautājums, kā to izdarīt, ja bērns divus gadus pavadījis bez socializēšanās, noslēgtībā, mācoties tiešsaistē Ukrainas skolā? Atnākot uz kursiem, raud abi — gan mamma, gan bērns, jo piedzīvo gan psiholoģiskas grūtības, gan grūtības ar valodas apguvi.»

Dažādos projektos mācot ukraiņiem latviešu valodu, Pičukāne secina — labi var redzēt, kuras skolas nopietni pievērsušās valsts valodas apguvei un kuras izturas formāli. «Ir bērni, kas jau labi runā latviski, un ir tādi, kas knapi saprot, lai gan skolā valodas apguve it kā notiek.» Atbildība par to būtu jāuzņemas skolu direktoriem, jo līdzekļi šim nolūkam ir piešķirti — katram ukraiņu skolēnam, kas Latvijā ieradies pēc 2024. gada 1. janvāra, pienākas valsts atbalsts 50 eiro mācību līdzekļu iegādei un 257 eiro mācību procesa nodrošināšanai mēnesī. Pārējiem — 50% no šīs summas. 

Lāča pakalpojums

Kopumā Latvijas skolās pašlaik reģistrēti 1939 ukraiņu bērni. Kara bēgļi ir atraduši mājvietu daudzos novados, tāpēc bērni mācās visās Latvijas malās. Lielākajā daļā skolu — vairāk nekā 200 — ukraiņu audzēkņu skaits nepārsniedz piecus. Taču ir pārdesmit skolu, kurās mācās vairāk nekā 20 ukraiņu bērnu, dažās, galvenokārt Rīgas skolās, pat vairāk nekā simt.

Viena no lielākajām ukraiņu kopienām ārpus Rīgas ir Gulbenes novada Rankas pagastā — tās pamatskolā mācās 15 ukraiņu bērni. «Diemžēl ar latviešu valodas apguvi nesokas tik raiti, kā bija cerēts,» atzīst direktore Aiga Loseva. It īpaši vecāko klašu skolēniem «latviešu valodas zināšanas nav tik labas, kā vajadzētu — būtu nopietnāk jādomā par atbalstu ukraiņu bērniem valodas apguvē», uzsver direktore. 

Sarunvalodā kaut kā ielauzās katrs, bet ar priekšmetu apguvi nesokas. Ir grūti saprast fiziku, ķīmiju. Vecākajās klasēs pagaidām tādu gadījumu nav bijis, bet jaunākajās klasēs bijuši bērni, kas valodas nezināšanas dēļ atstāti uz otru gadu. «Tas ir vecāku atšķirīgās attieksmes dēļ. Ir vecāki, kuri seko līdzi bērna sekmēm, cenšas dažādi atbalstīt. Un ir tādi, kas uzskata — ai, gan jau kaut kā… Diemžēl bez atbalsta labu sekmju nebūs,» saka Loseva.

Tikai daļa ģimeņu ir pieņēmuši to, ka atgriezties Ukrainā tik drīz nebūs iespējams, tāpēc jāsaista dzīve ar Latviju. «Diemžēl tie ir reti gadījumi,» novērojusi direktore. Vairums tomēr cer uz atgriešanos dzimtenē, un bērni attālināti mācās Ukrainas skolās, tātad latviešu valodu neapgūst.

Skola ir iesaistījusies neformālās izglītības projektu konkursā un ieguvusi finansējumu ukraiņu bērnu mācīšanai, kas notiek praktiskās nodarbībās, piemēram, kokapstrādes vai sporta pulciņos. Neformālā vide palīdz skolēniem labāk iejusties, tomēr direktore ir pārliecināta — latviešu valodas apguvei jābūt mērķtiecīgākai, katram bērnam nosakot zināšanu līmeni un mācības piemērojot tam. Kā to reāli paveikt, viņai nav atbildes.

Valdībai bija risinājums — pelēko zonu no 1. septembra slēgt. Jūnijā Ministru kabinets akceptēja grozījumu projektu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, ka no šī mācību gada visiem bērniem obligātajā izglītības vecumā — no 1. līdz 9. klasei —, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss, ir pienākums iegūt obligāto izglītību Latvijā reģistrētā izglītības iestādē klātienē.

Tomēr pirms došanās vasaras brīvlaikā Saeima šo likumprojektu nepieņēma. «Tās bija jūnija beigas, bērniem, kas mācās tālmācībā Ukrainā, skolas gaitas būtu jāsāk jau septembrī. Būtu tikai cilvēcīgi ļaut dažus mēnešus tam sagatavoties,» skaidro Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas pārstāvis Jānis Skrastiņš (JV). Turklāt koalīcijas partneriem bijušas paplašinātas debates par šo tēmu. «Tāpēc neviens neņēma ļaunā, ka grozījumu skatīšana tika atlikta,» saka Skrastiņš. Deputāts prognozē, ka likuma izmaiņas apstiprinās līdz gada beigām un skolas apmeklējums būs obligāts no 2025. gada 1. septembra.

Direktore Loseva uzskata — vilcinoties ar šo lēmumu, ukraiņiem izdarīts lāča pakalpojums. «Brīdinājām ukraiņu vecākus, ka būs šāda obligāta prasība, un viņi jau sāka gatavoties. Bet nu vairs nekā, motivācijas atkal nav.» Ukraiņi cītīgi seko valsts prasībām un izpilda visu, kas noteikts ar likumu. «Tāpēc to, ka mācības klātienē nav obligātas, uztveru kā lielu trūkumu. Ja to noteiktu likums, valodas apguve būtu aktīvāka.»

Skolas direktore nobažījusies arī par zināšanu līmeni tiem skolēniem, kurus ģimenes sūta ukraiņu skolās tiešsaistē — dažkārt nodarbības ir tikai divas reizes nedēļā, dažkārt karadarbības dēļ pat tās tiek pārtrauktas. «Pagaidām bērni ir vecāku paspārnē, par nākotni nedomā. Taču to, kas iekavēts, vēlāk atgūt ir grūti. Ja karš ieilgs, kāda būs šo bērnu nākotne Latvijā?»

Arī Ādažu vidusskolā, kur šoruden mācās deviņi ukraiņu bērni, pieredze nav viendabīga un izšķiroša ir vecāku attieksme. Lielākā daļa bērnu labi runā latviešu valodā, arī mācības nesagādā grūtības, stāsta direktore Solvita Vasiļevska. Kāds devītās klases skolēns kārtojis eksāmenus, un viņa vārdu krājums pat bijis plašāks nekā daudziem skolēniem, kam latviešu valoda ir dzimtā. «Taču ir arī bērni, kam valodas apguve sagādā grūtības, kas nespēj tikt līdzi mācību vielai.» Šajā mācību gadā uz Ādažu vidusskolu pārnākšot kāds skolēns no kaimiņu skolas, kurš palicis uz otru gadu. Vecāki vaino šo skolu nepietiekamā atbalsta sniegšanā. Arī Vasiļevskai dažkārt nācies dzirdēt vecāku pārmetumus, ka skola bērnu slikti sagatavo, neizrāda pietiekamu atbalstu vai pat rada emocionālu traumu. Taču visbiežāk paši vecāki nav ieinteresēti latviešu valodas apguvē un neprasa to arī no bērniem, tad «rezultātu nav», saka direktore.

Izglītības ministrijai nav datu par ukraiņu skolēnu sekmēm ikdienā. Zināms tikai tas, ka centralizētajos eksāmenos 22 no 9. klases skolēniem un 16 no vidējās izglītības ieguvējiem nav nokārtojuši vienu vai vairākus eksāmenus.

Sava skola?

Viens no vecākiem, kas saskāries ar citu ukraiņu noraidošo attieksmi pret mācībām latviešu valodā, ir Serhijs Procenko. Viņš strādā Kuldīgas novadā par bēgļu koordinatoru, tāpēc labi zina tautiešu nostāju. «Daudzi baidās, ka, liekot mācīties latviski, tiek atņemta viņu identitāte. No vienas puses, tas ir saprotami — cilvēki aizbēguši no Krievijas uzspiestām kara šausmām, un viņiem šķiet, ka te viņus atkal kāds spiež. No otras puses, ja tu dzīvo Latvijā, valoda ir jāapgūst. Tā ir elementāra cieņa pret valsti, kurā mūs tik sirsnīgi uzņēmuši un atbalsta visos iespējamajos veidos.»

Diemžēl Serhijs vairākkārt dzirdējis nepatīkamus pieredzes stāstus — bērni skolā piedzīvojuši apcelšanu savas tautības dēļ. Tas gan biežāk tajos reģionos, kur daudz krievvalodīgo.

Serhija pieredze ir pozitīva. Šķirtā sieva ar abu meitām, vienpadsmit gadus vecām dvīnēm, ieradās Latvijā pirms diviem gadiem, un meitenes uzreiz sāka apmeklēt latviešu skolu. Šobrīd labi runā latviski, ar mācībām problēmu nav. Viena no meitām pat ir klases labāko skolēnu desmitniekā. «Taču pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka viņas vēl mazas, adaptēties bija vieglāk. Vecāko klašu skolēniem noteikti ir sarežģītāk.»

Liela nozīme ir ne tikai pedagogu, bet arī vecāku atbalstam. Tāpēc Serhijs uzsver, ka ukraiņu ģimenēm valstiskā līmenī vajadzētu izskaidrot — ja tās nedarīs visu iespējamo, lai bērni iejustos Latvijas izglītības sistēmā un apgūtu latviešu valodu, bērniem nebūs normālas nākotnes. Viņaprāt, jau sen bija jāpieņem lēmums par obligātu skolas apmeklējumu klātienē.

Kamēr valsts to skaidri nav pateikusi, paši ukraiņi meklē aplinkus risinājumus. Centra Volia pārstāve Ludmila Vakalo kopā ar citiem ukraiņu pedagogiem, kas šobrīd dzīvo Latvijā un nepietiekamu valodas zināšanu dēļ nevar strādāt skolās, nolēmusi dibināt Starptautisko skolu. Tajā mācības notiktu ukraiņu valodā, bet pēcstundu nodarbības — latviski. «Bērni iegūtu labu izglītību klātienē, socializētos un paralēli apgūtu arī latviešu valodu.» Telpas jau apsolījusi Rīgas dome, bet vēlmi sūtīt šajā skolā savus bērnus izteikuši vairāk nekā 600 ukraiņu. «Esam runājuši ar Izglītības ministriju, mums neviens nav pateicis «nē», bet arī pozitīvu atbildi vēl neesam saņēmuši,» stāsta Vakula. Skola īstenotu Ukrainā apstiprinātu mācību programmu un izsniegtu Ukrainas apstiprinātu dokumentu par izglītības iegūšanu.

Tomēr šāds risinājums neizskatās ticams, jo ministrijas pārstāve Niedre-Lathere norāda, ka skolas atvēršana iespējama tikai tad, ja izglītība notiek valsts valodā, bet ukraiņu valodā pēcstundu darbs. «Pēc mūsu valsts likumiem nevaram pieļaut, ka mūsu izglītības iestādē tiek izdots citas valsts izglītības dokuments.»

Ministrijas pārstāve atkārto — ir pilnīgi saprotama ukraiņu vēlme atgriezties dzimtenē, tāpēc latviešu valodas apguvi daudzi uztver kā slogu. Taču ir liels jautājums, uz kuru pašiem bēgļiem jāatbild, — vai un kad viņi tiešām spēs atgriezties Ukrainā?

Avots: Izglītības un zinātnes ministrija

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem