Psiholoģe Svitlana Kominko ir sēru eksperte, kura palīdz tautiešiem atgūties pēc smagiem personīgiem zaudējumiem nežēlīgā kara apstākļos
Ar Svitlanu Kominko (55) tiekos Karpatu pakājē līdzās gleznainajam Sineviras ezeram, kas ir lielākais kalnu ezers Ukrainā. Taču viņa ir steidzīga, jo vēlas pēc iespējas vairāk laika veltīt palīdzībai karā kritušo vai gūstā nonākušo karavīru sievām un mātēm. Svitlana kopā ar kolēģi uz Karpatiem atvedusi 14 sievietes, lai īpašā atpūtas un psiholoģiskās palīdzības programmā palīdzētu tikt galā ar bēdām. Speciāliste ir pārliecināta, ka ukraiņiem daudz biežāk ir jārunā par saviem pārdzīvojumiem, lai mācītos ar tiem sadzīvot. Jo šīs emocijas nekur nepazudīs arī pēc kara beigām, tāpēc tās nedrīkst pagaidām vienkārši pastumt malā.
Svitlanas dzimtā vieta ir Ukrainas rietumu pilsēta Ternopiļa. Psiholoģiju viņa studējusi Kijivā, Maskavā un, saņemot Junior Fulbright stipendiju, jaunas prasmes apguvusi arī Džordža Vašingtona Universitātē ASV galvaspilsētā. Vēlāk citā amerikāņu augstskolā ieguvusi maģistra grādu. Bet 2005. gadā pārcēlusies uz Kanādu, kur strādā par pasniedzēju Vankūveras Valsts universitātē.
Kopš 2014. gada viņa vada sabiedrisko organizāciju Maple Hope Foundation, kas jau kopš Pašcieņas revolūcijas laika palīdz ukraiņiem tikt galā ar emocionālām traumām. Īpaši aktuāli tas kļuva pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā. «Kopš 2022. gada 24. februāra mēs esam ziedojuši Ukrainai un atbalstījuši uz Kanādu atbēgušos ukraiņus aptuveni 27 miljonu Kanādas dolāru apmērā,» stāsta Svitlana. «Šajā vizītē uz Ukrainu mēs atvedām 230 plaušu ventilēšanas aparātus slimnīcām, kuras aprūpē ievainotos. To vērtība ir gandrīz pieci miljoni dolāru.»
Pirmais Svitlanas organizētais brīvprātīgo projekts bija palīdzība bērniem, kuru vecāki bija nošauti Pašcieņas revolūcijas protestos no 2013. gada decembra līdz 2014. gada februārim. Vankūverā tika noorganizēts rehabilitācijas kurss, uz kuru ieradās gan varas iestāžu nogalināto, gan ievainoto aktīvistu bērni. Pēc tam Svitlana pati astoņus mēnešus pavadīja Ukrainā, kur kā brīvprātīga psiholoģe strādāja ar ievainotajiem karavīriem Kijivas un Ļvivas slimnīcās. Sanāca tā, ka smagā krīzē nonāca arī viņa pati, jo viena gada laikā zaudēja trīs tuviniekus un to smagi pārdzīvoja.
Tagad viņa stāsta, ka šī traģiskā pieredze viņu mainījusi un attīstījusi gan kā personību, gan kā psiholoģi. Atguvusies pēc savām sērām, viņa pabeidza īpašu programmu, kas māca palīdzēt lielus zaudējumus un nodevību piedzīvojušiem cilvēkiem. Šo programmu izstrādājis amerikānis Deivids Kaslers, kas ir pasaules guru šajā jomā. Tieši viņš Svitlanai Kominko izsniedza sēru ekspertes sertifikātu. Šīs prasmes speciāliste tagad liek lietā Ukrainā, jo ir sajūta, ka valsts līmenī šāda palīdzība pagaidām netiek sniegta.
Svitlana uzskata, ka ukraiņi kā sabiedrība tagad piedzīvo lielu kolektīvu traumu, bet ne visi to apzinās. Vieni cenšas apslāpēt šīs iekšējās sēras, citi kļūst noslēgti un nevis dzīvo, bet gan tikai eksistē.
Psiholoģe atceras savu vecmāmiņu, kura Otrā pasaules kara laikā vienā dienā zaudēja vecāko dēlu, vīru un māju. Visu atlikušo mūžu viņa dzīvoja dziļā emocionālā sasalumā un tā arī nespēja pilnībā atgūties no psiholoģiskās traumas. Taču tagad Svitlana zina — bēdas ir jāapzinās un jāizdzīvo, lai pēc tam emocionāli varētu atdzimt no jauna.
Svitlana uzskata, ka visefektīvākais veids ir grupu terapija. Sievu, māšu, māsu kopiena var palīdzēt apzināties, ka neesi viena, ka pasaulē ir cilvēki ar līdzīgiem pārdzīvojumiem un sajūtām. Šāds savstarpējs atbalsts ir ļoti svarīgs. Protams, nepieciešama arī psihologa palīdzība, lai palīdzētu izskaidrot cilvēkiem, kas ar viņiem notiek.
«Tagad mūsu grupā ir divu dēlu māte. Viens no viņiem dienēja Azov pulkā un gāja bojā, bet otrs dēls pievienojās armijai, lai cīnītos sava brāļa vārdā,» stāsta Svitlana par programmas dalībniecēm Karpatos. «Mums ir arī sieviete, kura viena gada laikā zaudēja savu brāli un vīru. Vēl ir sieviete, kura kopā ar vīru astoņus mēnešus tika turēta gūstā, un tajā laikā viņu dēls tika nogalināts. Kad mēs runājam par to, kas viņām sniedz mierinājumu, viņas piemin cieņu pret saviem bērniem un saviem vīriem. Viņām ir ļoti svarīgi, lai tas netiktu aizmirsts, lai šo zaudējumu pamanītu arī citi un šie upuri nebūtu velti. Tāpēc ir svarīgi strādāt ar skumjām un to uztveri ne tikai individuāli, bet visas sabiedrības kontekstā.»
Programmas laikā 14 sievietēm bija individuālas konsultācijas ar psihologu, viņas apmeklēja īpašas elpošanas nodarbības, piedalījās mākslas terapijā, devās ekskursijās Karpatu kalnos, bet galvenais — daudz runāja savā starpā un dalījās ar saviem personīgajiem stāstiem. Svitlana uzskata, ka viņas lielākais sasniegums ir pirmie smaidi šo sieviešu sejās.
«Mūsu nākamais mērķis ir mācīt arī citas sievietes, kuras vēlas nodarboties ar sēru psiholoģiju. Vispirms tās, kuras pašas ir piedzīvojušas zaudējumu, kurām ir šāda pieredze. Jo mēs vēlamies, lai katrā Ukrainas pilsētā būtu mācīti cilvēki, kuri zina, kā tikt galā ar zaudējumu — tā veidotos saliņas, kurās cilvēki var sanākt kopā un palīdzēt cits citam. Tas ir ambiciozs mērķis, bet mēs patiešām vēlamies to īstenot,» saka psiholoģe.
Ukraiņu sievietes, kas uzaicinātas uz atpūtas un psiholoģiskās palīdzības nometni Karpatos.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra