Ticot uzvarai.* «Mūsu ieroči ir mūsos»

Par okupantu gūstā nonākuša ukraiņu karavīra atbrīvošanu cīnās arī viņa studiju laika draudzene

Kad 2022. gada maijā Mariupoles tērauda kombinātu Azovstaļ atstāja pēdējie okupantu ielenktie pilsētas aizstāvji, vairākās fotogrāfijās bija redzams kāds vīrietis ar iesirmu bārdu — tas ir 52 gadus vecais bataljona Azov kaujinieks Hennadijs Harčenko. Tagad viņš ir ieslodzīts Krievijā, jo pērn novembrī tiesa viņam par Mariupoles aizstāvēšanu piesprieda 25 gadu cietumsodu.

Kopumā gūstā Krievijā joprojām atrodas vairāk nekā 700 Azovstaļ aizstāvju. Par viņu atbrīvošanu aktīvi aģitē Hennadija studiju gadu draudzene Oksana Hurska, kas ir viena no sabiedriskās organizācijas Women of Steel (Tērauda sievietes) dibinātājām. Oksana bieži rīko mītiņus gan Eiropas valstīs, gan arī ASV un Kanādā. Lai gan starp Ukrainu un Krieviju regulāri notiek gūstekņu apmaiņa, krievi no šiem sarakstiem apzināti svītro tieši Azov karavīrus. «Ja tu esi azovietis, tas krievu acīs ir kā spriedums,» saka aktīviste.

Tipisks intelektuālis

No Zaporižjas nākušo Hennadiju un viņa cīņu biedrus Krievijas propaganda sauc par fašistiem, turpretī Oksana savu draugu raksturo kā «tipisku intelektuāli». Abi iepazinās 90. gadu sākumā Zaporižjas Universitātes Vēstures fakultātē. Hennadijs vienlaikus ieguva divus diplomus — gan vēstures skolotāja, gan angļu valodas tulkotāja. Vēlāk pabeidza arī ekonomikas studijas. Par vēsturnieku viņš strādāja Ukrainas kazaku kultūrvēsturiskajā rezervātā Hortyca, kas izveidots uz salas Dņipras upē. Pēc tam pievērsās privātajam biznesam, nodarbojoties ar mārketingu.

«Viņa interešu loks ir ārkārtīgi plašs: vēsture, literatūra, svešvalodas, politika, arheoloģija, uzņēmējdarbība, sports. Hennadijs profesionāli nodarbojās ar handbolu,» stāsta Oksana.

2013. gada nogalē Hennadijs iesaistījās Pašcieņas revolūcijā, bet nākamajā gadā, kad Krievija sagrāba Krimu un izprovocēja militāru konfliktu Doneckas un Luhanskas apgabalā, tolaik 42 gadus vecais vīrietis trīs reizes devās uz armijas iesaukuma punktu, taču vienmēr saņēma atteikumu. Tikai ar ceturto piegājienu viņu pieņēma 55. artilērijas brigādē. Par šo laiku viņš sarakstījis grāmatu Artilērista dienasgrāmata.

2016. gadā viņš atvaļinājās no Ukrainas bruņotajiem spēkiem un uz īsu brīdi atgriezās civilista dzīvē, atkal pievēršoties uzņēmējdarbībai. «Domāju, ka viņš kā vēsturnieks uzmanīgi sekoja procesiem, tāpēc atkal atgriezās armijā,» Oksana skaidro, kāpēc 2019. gadā Hennadijs pievienojās bataljonam Azov.

Atstāj Kijivu. Nekavējoties!

Kad 2022. gada sākumā sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, Hennadijs ar savu vienību bija dislocēts Mariupolē. Martā bijā jābeidzas viņa dienesta līgumam, taču liktenis atkal visu apgrieza kājām gaisā. Agrā 24. februāra rītā viņš atsūtīja īsziņu Oksanai, lai viņa nekavējoties pamet galvaspilsētu, jo var sākties tās bombardēšana. Drauga pārliecināta, Oksana aizbrauca pie meitas uz Kanādu. Plānoja tur palikt līdz vasarai un tad atgriezties dzimtenē.

Martā Hennadijs ar viņu sazinājās tikai dažas reizes — mierināja sievieti un rakstīja, ka pašam klājas labi. Pievienoja smaidiņu vai sirsniņu, atceras Oksana. Tas vismaz nozīmēja, ka viņš joprojām ir dzīvs. 

Oksana uzmanīgi sekoja ziņām no Mariupoles. No 15. aprīļa līdz 16. maijam Hennadijs rakstīja gandrīz katru dienu — vairākas īsziņas parasti pienāca vienlaikus, kad viņam kauju starplaikā bija iespējams notvert Starlink interneta sakarus. «Mūsu saraksti esmu pārlasījusi tūkstošiem reižu, visu zinu no galvas,» stāsta Oksana.

Aplenktais Hennadijs un viņa cīņu biedri padevās 2022. gada 17. maijā. Šajā dienā arī Oksanas dzīve mainījās, viņa sāka nemitīgu cīņu par sava drauga atbrīvošanu.

Angļu valoda cietumā

Pēc maija vidus līdz pat 2022. gada beigām no Hennadija pienāca trīs īsziņas. Vienreiz gūsteknim atļāva piezvanīt mammai viņas 75. dzimšanas dienā. Īpaša bija arī paša Hennadija 50. dzimšanas diena, jo ieslodzījuma biedri viņam katrs uzdāvināja pa ietaupītam maizes gabaliņam — nežēlīgos apstākļos turētajiem gūstekņiem tas bija īsts dārgums. Šo stāstu Oksana uzzinājusi no citiem karavīriem, kuri pēc apmaiņas ir atgriezušies mājās. Vēl viņa uzzināja, ka Hennadijs saviem bēdu brāļiem cietumā māca angļu valodu, lai vismaz kaut kā nodarbinātu prātu. Bez grāmatām, bez piezīmju kladēm — tikai no galvas.

«Vislielākais pārdzīvojums bija tad, kad krievi sabombardēja gūstekņu nometni Oleņivkā,» 2022. gada jūliju atceras Oksana. «Nevarēju nomierināties, kamēr ievainoto sarakstos neatradu Hennadiju. Vēlāk redzēju fotogrāfiju, kurā viņu grūti pazīt. Drausmīgi zaudējis svaru. Kā skals vai 14 gadus vecs zēns. Nekas no kādreiz staltā un izskatīgā vīrieša. Viņa bikses turēja savilkta aukla, džemperis izskatījās trīs izmērus par lielu. Acis un vaigi iekrituši.»

Spīdzināšana

No Oleņivkas, kas atrodas okupantu kontrolētajā Doneckas apgabala daļā, gūstekņus pārveda uz Taganrogu Krievijā. Pratināšanās prasīts par Hennadija tetovējumiem — rūnām un Melno sauli uz elkoņa. «Pratinātāji kaut ko sāka muldēt par nacismu, lai gan Melno sauli patiesībā izdomāja krievu literāte Blavatska. Tad sāka tirdīt, kāpēc viņš nav pareizticīgais. Hennadijs paskaidroja, ka ir kazaks. Pēc tam pratinātāji sāka ņirgāties — ja reiz azovieši ir tik drosmīgi, kāpēc viņi padevās un necīnījās līdz galam? Hennadijs atbildēja: «Mēs turpinām cīnīties!» Uz jautājumu, «kur tad ir jūsu ieroči», viņš esot atbildējis: «Mūsos!»»

Pati Oksana Ukrainā atgriezās pagājušā gada vasarā. Sāka rūpīgāk vākt informāciju, tikās ar diviem karavīriem, kas kopā ar Hennadiju bija atradušies pagaidu ieslodzījuma vietā Horļivkā Doneckas apgabalā. «Man nācās ilgi komunicēt, kamēr viņi beidzot sāka man uzticēties un izstāstīt visu patiesību par to, ko piedzīvojuši nebrīvē,» stāsta sieviete.

Horļivkā Azovstaļ aizstāvji tika turēti tā sauktajā «bedrē» — šaurā un mitrā kamerā. Pastaigas bija retums, maltītes trīs reizes mazākas nekā citiem ieslodzītajiem. Vēl arī spīdzināšana un pazemošana. Viena cietumsargu maiņa esot bijuši īpaši sadisti, kas katru vakaru izvēlējās vienu upuri savai izklaidei — visu nakti sita ar pudeli un mietiem, spīdzināja ar elektrošoka pistoli. Neliešus īpaši sajūsminājis tā sauktais «delfīns», kad ieslodzītā seju pārklāj ar lupatu un uz tās lej ūdeni, radot slīkšanai līdzīgas mokas.

«Puiši stāstīja, ka Hennadijs tika sists visbiežāk, jo viņš ir visvecākais vīrietis, kas piedzimis Padomju Savienības laikos, bet neesot iemīļojis padomju valsti. Tā vietā kļuvis par audzinātāju jauniem nacistiem,» tā uzskatījuši cietuma sargi.

Visu šo informāciju Oksana nodevusi Ukrainas Militārās izlūkošanas pārvaldei.

Vairākus desmitus reižu viņa noskatījusies arī Hennadija «atzīšanos» tiesā Krievijā. «Mani visvairāk pārsteidza viņa izskats un balss. Uz viņu nav iespējams skatīties bez asarām,» saka sieviete.

Karagūstekņu apmaiņas koordinācijas štābs esot mierinājis Oksanu, ka notiesātā statuss neietekmē iespējamo apmaiņu — gluži pretēji, tas pat var nedaudz uzlabot situāciju. Tāpēc viņa nenogurstoši turpina rakstīt starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām un ir personīgi tikusies ar Nobela Miera prēmijas laureāti ukraiņu aktīvisti Oleksandru Matvijčuku, kuras vadītā organizācija konsultē karagūstekņu radiniekus. Oksana nosūtījusi vēstuli arī Romas pāvestam. «Es neatkāpšos! Dievs palīdz apņēmīgajiem!»

Bataljona Azov karavīrs Hennadijs Harčenko.
Foto — Scanpix

* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu