Visbiežāk grāmatas, kam cilvēki neredz pielietojumu, nākušas mantojumā. Kā zināt, kuras ir vērtīgas, un kur likt pārējās?
Vai šī grāmata ir vērtīga — to antikvariāta Gunas grāmatas īpašniecei Gunai Zelmenei jautā katru dienu. Viņa ir viena no retajām grāmatu ekspertēm Latvijā, kas spēj profesionāli novērtēt jebkuru izdevumu. Augstskolā mācījusies grāmatniecības vēsturi, stažējusies Amerikā, papildus apguvusi dabaszinības, mākslas un teātra vēsturi, režiju, ekonomiku.
Cilvēki manto īpašumus no vienas vecmāmiņas, no otras, bet padomju laikā daudzas grāmatas, piemēram, Latvijas Padomju enciklopēdijas sējumi, Apvāršņa sērija bija katrā ģimenē. Jaunie to visu negrib glabāt, novērojusi Zelmene. Ne tikai tāpēc, ka paši diez vai lasīs, bet arī tāpēc, ka mūsdienās cilvēki vairs nedzīvo 30—50 gadus vienā vietā, bet ir ļoti mobili — maina dzīvokļus, ceļo no valsts uz valsti.
Tajā pašā laikā arī neceļas roka grāmatu izmest atkritumos. Kāpēc tā? «Grāmata apvieno visus civilizācijas sasniegumus — sākot no tehnoloģijām, beidzot ar garīgām lietām. Tas zemapziņā rada sajūtu, ka nedrīkst iznīcināt,» uzskata Zelmene. Viņa iesaka meklēt ētiskus veidus, kā atbrīvoties no vairs nevajadzīgajām grāmatām.
Viens no risinājumiem ir piedāvāt antikvariātam. Kā zināt, ka izdevums ir pietiekami vērtīgs, lai to varētu pārdot? Grāmatas vērtība un cena ir divas dažādas lietas, norāda Zelmene. Cena var būt tikai trīs eiro, bet vērtība — atbilstoša kultūras kanonam. «Un tā ir bieži.»
Daudziem šķiet, ka naudas izteiksmē ļoti vērtīgas ir Bībeles. Gunas grāmatām katru nedēļu atnes pat vairākas. Taču īpašniece tās ne vienmēr pieņem — pircēju ir maz. «Es izvēlos grāmatas, ņemot vērā nākotnes potenciālu,» viņa paskaidro, «kāda biogrāfija tai būs tālāk? Vai tā atradīs sev citas mājas?»
Tātad pārdodot lielāka vērtība ir grāmatām, kurām paredzams labs pieprasījums. Ja mājās ir Blaumaņa kopotie raksti, visticamāk, tos būs grūti pārdot. Tādi ir gandrīz jebkurā padomju laikā veidotā mājas bibliotēkā. «Vērtīgs būs tas, kas ir ļoti rets.» Arī sens izdošanas gads vēl negarantē augstu vērtību. To pazemina arī tas, ja izdevums ir sliktā stāvoklī.
Taču pret enciklopēdijām un fundamentāliem darbiem, kas izdoti pirms Otrā pasaules kara, būtu jāizturas uzmanīgi, iesaka eksperte. Tās ir labu profesionāļu sastādītas grāmatas un noder joprojām, bet parasti izdotas nelielā tirāžā — dažos tūkstošos eksemplāru.
Tāpēc var mēģināt objektīvi novērtēt radinieku, no kura mājas bibliotēka mantota, — ar ko nodarbojās, kāds bija viņa statuss sabiedrībā, vai ar kaut ko atšķīrās no vispārējās kopienas. Ja, piemēram, galdnieks, zinātnieks, mūziķis vai filozofs, visticamāk, viņa bibliotēkā būs vērtīga nozares literatūra. Tai noiets ir labs. Lai pašam nebūtu jālauza galva un ja ir vēlme saņemt adekvātu grāmatas novērtējumu, Zelmene iesaka sastādīt sarakstu un nosūtīt to ekspertam pa e-pastu vai pārrunāt personīgi. «Citādi var izmest kaut ko ļoti vērtīgu.»
Kamēr sarunājamies, vīrietis brieduma gados antikvariāta dziļumā meklē Frēzētāja rokasgrāmatu. Atradis uzreiz arī nopērk. Bet, kad jau dodos prom, ienāk gotiskā stilā ģērbusies meitene un paziņo: «Es atnācu pēc Lāčplēša!»
Bibliotēka katrā ciemā
Pēc pensionēšanās režisors, producents un televīzijas raidījumu vadītājs Rolands Laķis ķēries pie grāmatu glābšanas, lai ciematos veidotu sabiedriskās bibliotēkas, un mācās par bibliotekāru. Sociālajos tīklos izplatot piedāvājumu savākt vairs nevajadzīgo literatūru, pusotra gada laikā viens pats izglābis jau simt tūkstošus grāmatu.
Plāns, ko ar tām iesākt, ir diezgan vienkāršs: «Es gribu, lai šīs grāmatas atgriežas katrā Latvijas ciemā — tādu mums ir apmēram 6200. Ļoti daudzos no tiem nekā vairs nav. Ne veikalu, ne skolu, tikai neliels skaits iedzīvotāju.» Laķis iecerējis izveidot jaunu bibliotēku sistēmu ar nosaukumu Grāmatu punkts, ko cilvēki uztur brīvprātīgi.
Noteikumi varētu paredzēt, ka grāmatu, kas paņemta, teiksim, Ziemupē, var nodot jebkurā citā punktā Latvijā. Soda naudas par to, ka nokavēts atdošanas termiņš, nebūtu. Bet grāmatas, kas iepatikušās tik ļoti, ka vairs negribas atdot, varētu atpirkt. «Nosacījumiem ir jābūt ļoti atvieglotiem, lai pēc iespējas vairāk veicinātu vēlmi lasīt,» Laķis stāsta. «Lasīšana attīsta prātu. Lasīšana attīsta iztēli. Lasīšana var dot cerību dzīvei.»
Latvijā jau tagad darbojas tā sauktie grāmatu apmaiņas punkti. Arī tajos tās pieejamas par brīvu. Ar ko jaunā bibliotēku sistēma atšķirsies? Laķis stāsta, ka sākumā pats nesis grāmatas uz šiem apmaiņas punktiem, bet drīz vien secinājis, ka daļa klientu tās ņem citiem mērķiem. «Avīzes vairs nav tik plaši pieejamas kā agrāk, bet plīti iekurināt vajag…» Par Grāmatu punktā esošajiem izdevumiem būtu atbildīgs kāds brīvprātīgais, kurš uzraudzītu apriti, pētītu pieprasījumu. Tas ļautu nodrošināt pakalpojuma kvalitāti.
Viens no impulsiem vākt citiem vairs nevajadzīgās grāmatas bijis novērojums slimnīcā. Pēc pārslimota Covid-19 ārstēdamies plaušu slimību centrā Sauriešos, Laķis secinājis, ka pacientiem pieejamo grāmatu klāsts ir ļoti mazs, tās ir nobružātas un ar vāju saturu. Tā radusies ideja ik pa laikam aizvest grāmatas slimnīcu minibibliotēkām. Tām piemērotāka, viņaprāt, ir viegla satura literatūra latviešu un krievu valodā. «Ja kādu grāmatu nepaspēj izlasīt, kamēr ārstējas slimnīcā, tad drīkst to paņemt līdzi uz mājām,» viņš piebilst.
Ar vēlmi atdot grāmatas pie Laķa visbiežāk vēršas cilvēki, kam miris radinieks, kurš mantojumā atstājis plašu mājas bibliotēku. Tādās reizēm atrodas pat pāris tūkstošu grāmatu. Visu savākto Laķis nogādā īrētā garāžā un pamazām sašķiro. 80% ir tādā stāvoklī, ka iespējams izmantot atkārtoti, pārējās nododamas makulatūrā. Jaunākās grāmatas ir aptuveni gadu vecas — cilvēki nopērk, izlasa un gatavi dot tālāk —, vecākās izdotas 19. gadsimtā. Par vienu no vērtīgākajām esot uzskatāma Ādolfa Hitlera Mana cīņa, kas ir arī viena no visbiežāk zagtajām bibliotēkās.
Darbs ir liels un prasa daudz resursu. «Tas ir ļoti dārgs hobijs,» viņš pasmaida. Lielākoties investīcijas nāk no paša budžeta — pensijas, bet atbalsta arī ģimene un draugi. Pagaidām darbojas viens, bet ir gatavs piesaistīt palīgus, ja vien kādam būtu interese. «Droši rakstiet man!»
Ko iesākt ar nevajadzīgām grāmatām?
Nozaru literatūru, kas piederējusi galdniekam, mūziķim vai citam profesionālim, var mēģināt novirzīt tuvāk patērētājiem — aiznest uz izglītības iestādēm, kur šos speciālistus māca.
Ja šķiet, ka grāmata ir unikāla, var nest arī uz bibliotēku vai muzeju.
Ziedot labdarības veikaliem. Svarīgi! Tur netiek pieņemtas populārākās padomju laikā izdotās grāmatu sērijas.
Krāšņas mākslas un foto grāmatas var atdot bērnudārziem, lai audzēkņi izmanto, radoši darbojoties.
Ja dzīvojat daudzstāvu namā, pa kādai kaudzītei ar grāmatām var nolikt uz palodzes.
Iespēja pārdzimt
Andris Ziemelis, SIA Eco Baltia vide direktors
Grāmatas ir derīgas pārstrādei, un no tām iespējams izgatavot jaunus produktus, piemēram, rakstāmpapīru, iepakojumu. Īpaša sagatavošana nav nepieciešama, tās var nodot arī ar vākiem.
Vairs nederīgās grāmatas var ievietot papīra iepakojumam un makulatūrai paredzētajos konteineros. Grāmatas var vest arī uz šķirošanas laukumiem, kas atrodas visā Latvijā. Informācija par tiem atrodama Latvijas Zaļā punkta interneta vietnē.
Ja grāmatas nepieciešams izvest no dzīvesvietas, tad atkarībā no adreses un apjoma tiek noteikta maksa par transporta pakalpojumiem.
Projektu atbalsta:
Pagaidām nav neviena komentāra