Dzīve traucas bobā

Liepājas teātra izrāde Latviešu raķetes — dokumentāls varoņeposs par Latvijas bobsleja dzimšanu

Sportam un teātrim ir daudz kopīga. Un runa nav tikai par to, ka abi ir uz skatītāju vērsti performances veidi. Modernais sports, tāpat kā māksla, rada un apliecina vērtības, izcīna ideoloģiskas cīņas, veido identitātes. Un tieši par to ir Regnāra Vaivara jaunā izrāde Liepājas teātrī Latviešu raķetes.

Izrāde sociālajos tīklos tika asprātīgi reklamēta kā pasākums, uz kuru iet vīri, dāmas paņemot līdzi. Tāpēc sāksim ar «vīrišķīgāko» iestudējuma daļu — sporta vēsturi. Stāsts ir par bobsleju Latvijā — no pirmsākumiem līdz pirmajām nacionālajām uzvarām — un balstās intervijās ar cilvēkiem, kas šajā procesā bijuši iesaistīti. 80. gadu sākumā olimpiskajās spēlēs PSRS zaudēja medaļu līderes pozīciju, un atklājās, ka šis pazemojums noticis tāpēc, ka PSRS nebija bobsleja izlases, tātad — arī medaļu bobsleja kategorijās. To vajadzēja labot, īsajā starplaikā starp divām olimpiskajām spēlēm radot Padomju Savienībā vēl neeksistējošu sporta veidu un sagatavojot medaļniekus. Un tā uz skatuves uznāk treneris Rolands Upatnieks, kas apņemas izdarīt neizdarāmo — bariņu vieglatlētu četros gados padarīt par izciliem bobslejistiem. Latvijai šis sižeta pagrieziens ir īpaši «garšīgs», jo tikpat neiedomājamā kārtā pretendenti, ko Upatnieks nolasa, gandrīz visi ir latvieši.

Izrāde ielīgojas palēnām. Tas varbūt nav precīzākais apzīmējums, jo pirmais Latviešu raķešu cēliens aizrit trakā ritmā, bet īsti vēl nevar noķert, par ko ir stāsts. Lai gan skatīties ir ļoti interesanti. Regnārs Vaivars savās labākajās izrādēs — un Latviešu raķetes pie tādām pieder — ir asprātīgs, rotaļīgs režisors, un arī Liepājas iestudējums ir piesātināts ar teatrāliem jociņiem, trikiem, paradoksiem, metaforām… Turklāt ļoti piesaista izrādes vizuālie aspekti, kas Vaivara autordarbu (teksts, režija, horeogrāfija) ietver elegantā vienkāršībā. 

Scenogrāfs Valters Kristbergs strādā ar pamatkrāsām — balts, sarkans, melns, izmantojot to simboliskās nozīmes — un nedaudziem objektiem, kas nemitīgi transformējas. Nevaru nepieminēt arī brīnišķīgās lelles, kas izrādē iemieso «svešā» tēlu. Izrādes kostīmu māksliniece Madara Botmane ansambli ietērpusi treniņtērpos, kas it kā nepieļauj lielu māksliniecisku brīvību. Un tomēr pižiks Mārtiņa Kalitas atveidotā Upatnieka galvā izskatās drīzāk pēc Lāčplēša ausīm, nevis padomju pilsonim ierasta aksesuāra, kādu redzam izrādē demonstrētajos dokumentālajos kadros.

Tomēr pa īstam, manuprāt, izrāde «izšauj» otrajā cēlienā. Pirmajā uzmanība ir centrēta uz Kalitas atveidoto Upatnieku. Aktieris izdara apbrīnojamu darbu, balansējot starp skaļu, agresīvu kliegšanu, kad treneris dresē savus audzēkņus, un lirisku klusinājumu pārdomu brīžos. Tomēr man īsti neizdevās uzķert varoņa motivāciju — kāpēc Upatnieks vispār dara kaut ko tik ekstrēmu, jau pašā iecerē vājprātīgu darbu. Tekstā ieskanas motīvi — pusmūža krīze, ātruma mīlestība, ilgas pēc kaut kā paliekoša, vai tas būtu bobs, dēls vai izlases panākumi… Bet kas īsti?

Otrajā cēlienā centrā nonāk izlases iekšējo procesu un attiecību paradoksi. Tas ir nevainojams ansambļa darbs, kurā katram ir dots brīdis uzspīdēt. Kā izrādes caurviju motīvs ar «sataisītu» balsi (kā padomju kinohroniku diktoriem) darbojas Sandis Pēcis (žurnālists Mairis Lācis), Kaspars Kārkliņš spēlē Mehāniķi, Armands Kaušelis — Treneri, komandas locekļu lomās Valts Skuja (Krustnesis), Kārlis Ērglis (Hudīnī), Hugo Puriņš (Mēmais), Kārlis Artejevs (Krievs), Artūrs Irbe (Tumbiņš).

Vaivars savu darbu ir nosaucis par dokumentālu varoņeposu, un tā arī ir — varoņi, protams, ir viegli «atšifrējami» cilvēki ar konkrētām biogrāfijām, bet vienlaikus arī metaforas, kas ļauj domāt par daudz plašākām tēmām.

Un te nu Vaivaram nemanāmi, it kā spēlējoties, ir izdevies piedāvāt skatītājam daudz — gan tematiski, gan mākslinieciski, gan emocionāli. Jā, izrāde ir par bobsleju, un droši vien tai īpašu garšu piešķir arī skatītāju zināšanas, ka šis sporta veids Latvijā, šķiet, patlaban izsīkst. Taču izrāde ir arī par mākslu. Par to, cik mežonīgi ātri paiet mirklis, kad esi zenītā. Par kopēju darbu, cīņu par un cīņu pret. Par nacionālo identitāti, lepnumu. Par padomju «sistēmu». Par to, kā atšķiras redzējums uz lietām, kad esi iekšā procesā, un pēc laika, ieraugot lielāku bildi. Par pieaugšanu. Par novecošanu. Droši vien katrs skatītājs atradīs ko mazliet citu, jo iespēju ir daudz. Tāpēc tas, ka skatītāji pēc izrādes sarīko stāvovācijas, patiešām ir vietā.

ooooc

Latviešu raķetes Liepājas teātrī. Nākamās izrādes 22. martā, 17. aprīlī. 14—22 €.