Kad gruzīns Sergo Markarjans pirmo reizi apmeklēja Ukrainu, viņš uzreiz esot sapratis, ka pārcelsies tur uz dzīvi. Viņam bija 21 gads — jaunais puisis bija ieradies meklēt darbu. Pirms tam bija aizbraucis uz Sočiem, taču trīs Krievijā nostrādātie mēneši šķita kā katorga. Savukārt Ukrainā viņu iepriecināja cilvēku laipnība un pozitīvā attieksme pret citu tautību cilvēkiem. Tagad viņš Ukrainā dzīvo jau 15 gadus.
Sergo vispirms nolēma izmēģināt laimi Kijivā. Laime tik tiešām negāja garām — strādājot par viesmīli kādā no galvaspilsētas kafejnīcām, viņš iemīlējās kolēģē, administratorē Svetlanā. Abi nodibināja ģimeni un vēlāk arī savu firmu.
Pirmā ēdinātava bija picērija, kuru vēlāk izdevās veiksmīgi pārdot. Pēc tam pāris Kijivas centrā atvēra krodziņu, taču saprata, ka vēlo stundu darbs viņiem tas tomēr nav piemērots, un arī šo biznesu pārdeva. «Tad vecāki nopirka Svetai rindu māju Irpiņā,» stāsta vīrs. «Bet mēs nolēmām iegādāties komerctelpas un atvērām kafejnīcu Džems. Pēc pāris gadiem durvis vēra arī otrais Džems — tas bija kaimiņos esošajā Bučā, uz kurieni pēc bērniņa piedzimšanas nolēmām pārcelties arī mēs. Tagad tā ir itāļu virtuves kafejnīca, un tās īpatnība ir tā, ka mēs viesus cienājam ar pašu ražotu ievārījumu.» Zemeņu un banānu, ērkšķogu, kazeņu, jāņogu, melleņu, plūmju un kardamona, ķiršu, kivi un ingvera, aveņu un mandarīnu.
Pagājušā gada 1. maijā Sergo un Svetlana plānoja Bučā atvērt gruzīnu restorānu ar 200 vietām un pat baseinu. Taču šo projektu apturēja karš. Sergo atceras, ka 24. februārī viņš kopā ar sievu un pavāriem apņēmīgi devās uz darbu. Pat sastrīdējās ar bārmeni, kurš paziņoja, ka nenāks. Taču, kad virs galvām sāka lidot iznīcinātāji un sprāga bumbas, Sergo pats devās uz Irpiņu, lai pieteiktos teritoriālās aizsardzības vienībā.
«Pie rekrutēšanas centra bija daudz cilvēku, gaidījām ieročus, bet man nepietika. Es ierosināju, ka mēs vismaz visus pabarosim savā kafejnīcā Bučā. Taču tad sākās tādas lietas, ka militāristiem pat nebija laika domāt par ēšanu. Tā mēs paši sākām piegādāt puišiem pārtiku un citas nepieciešamās lietas. Pēc tam izvadājām pirmās nepieciešamības preces uz bērnunamu, dzemdību namu, palīdzējām evakuēt cilvēkus no kaimiņpilsētas Vorzeļas un Irpiņas,» atceras Sergo. «Tad mūsu mājā trāpīja šāviņa atlūza, un es aizvedu Svetu ar bērnu uz Kijivu. Bet pats atgriezos Bučā, lai palīdzētu pilsētai, kā vien spēju.»
Kad marta sākumā kafejnīcas saimnieks veda autiņbiksītes un medikamentus bērniem, viņš iekūlās smagas kaujas epicentrā Vorzeļā. Tā bija viena no dienām, kad Kijivas apgabalā iebrauca liela Krievijas tehnikas kolonna un sāka brutāli šaut uz cilvēkiem ielās. Arī Sergo bija kāda snaipera mērķis, taču viņu paglāba tas, ka vīrietis vadīja automašīnu ar nolaistu galvu. Ar cauršautu priekšējo stiklu viņš bēga no ienaidnieka bruņutransportiera un nejauši nokļuva okupētajā zonā. Taču pat šajos apstākļos Sergo joprojām palīdzēja Ukrainas armijai — slēpjoties uz jumtiem un pagrabos, viņš kopā ar citiem partizāniem novēroja un nodeva precīzu informāciju artilērijai par krievu tehnikas pārvietošanos. Uzzinājis par oficiālo civiliedzīvotāju evakuāciju, Sergo 9. martā ar automašīnu, kurā bija sasēdinājis arī citas sievietes un bērnus, aizbēga pie savas ģimenes Kijivā.
«Protams, mēs bijām šokā, kad pēc krievu aizbēgšanas ieraudzījām, kas noticis Bučā. Viņi bija apmetušies arī mūsu mājā un kakājuši uz paklāja mūsu guļamistabā. Labi, ka vismaz nenodedzināja visu māju. Džema kafejnīca bija izlaupīta. Tur viņi bija čurājuši puķupodos, savukārt tualetes bija tīras. Izdzēruši visus alkohola krājumus, un tā bija daudz… Tas bija vienkārši neprāts. Bet pats svarīgākais bija tas, ka savus kaimiņus un paziņas es satiku dzīvus. Lai Dievs svētī mūsu apkopējas un pavāres, kuras sakopa kafejnīcu, kamēr es izvadāju humāno palīdzību.»
Džems bija pirmā kafejnīca, ko atvēra Bučā pēc deokupācijas un elektrības atjaunošanas. Lai atdzīvinātu izpostītās ielas, Sergo komanda sastādīja daudz ziedu. Savukārt lai pašu uzņēmums atdzimtu finansiāli, klientiem sāka piedāvāt īpašus vaučerus turpmākajām maltītēm. Nopērkot šīs priekšapmaksas kartes, Bučas iedzīvotāji palīdzēja Sergo un Svetlanai iegādāties jaunu aprīkojumu un samaksāt algas darbiniekiem.
Tagad gan Buča, gan Džems ir pilnībā atjaunoti. Pagājušajā ziemā, kad tika piedzīvoti elektroenerģijas padeves pārrāvumi, Sergo un Svetlana nopirka ģeneratoru, savu kafejnīcu pārvēršot par īpašu vietu, kur vietējie iedzīvotāji var gan paēst, gan uzlādēt mobilās ierīces un pat strādāt attālināti.
Sergo atbalsta arī radi Gruzijā, jo paši zina, kāda ir krievu okupācija. Vīrieti gan mulsina tas, ka Gruzijas varas iestādes oficiāli neatbalsta Ukrainas uzvaru karā, taču cer, ka dzimtenes politika mainīsies pēc vēlēšanām nākamgad.
Novembrī Sergo ar sievu dosies uz Tbilisi, lai ar sadarbības partneriem atvērtu jaunu kafejnīcu. Viņi ir apņēmības pilni sabiedriski aktīvi rosīties arī pēc Ukrainas uzvaras. «Mūsu mērķis ir panākt, lai Ukrainas karavīri saprastu, ka savu roku, kāju vai tuvus draugus nav zaudējuši velti. Tā nedrīkst notikt! Un šeit, Bučā, gatavosim garšīgu ievārījumu mūsu varoņiem,» saka Sergo.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra