Dmitro Muračs (33) pagājušā gada 24. februāra naktī bija naktsmaiņā, kad ugunsdzēsēju dežūrdaļā atskanēja zvans. Viņš joprojām atceras, ka maiņas priekšnieks plkst. 5.10, pacēlis klausuli, sastinga — ir sācies karš, jo krievi uzbrukuši Černihivas un Sumu apgabala robežām. Arī Dmitro bija šokēts par ziņu. Izziņojis trauksmi saviem kolēģiem, viņš sakopoja domas, apzinoties, ka tagad sāksies visgrūtākie glābšanas darbi viņu dzīvē.
Dmitro uzauga netālu no ugunsdzēsēju stacijas. Bērnībā vienmēr esot apbrīnojis glābēju darbu, tāpēc pēc skolas beigšanas ātri pieņēma lēmumu mācīties ugunsdzēsēju akadēmijā, lai pēc tam palīdzētu cilvēkiem savā dzimtajā Ukrainas ziemeļu pilsētā Černihivā.
Taču akadēmijā viņam nemācīja, kā strādāt kara apstākļos — dzēst ugunsgrēkus un atrakt cietušos sagrauto māju gruvešos. Ukraiņu ugunsdzēsēji paši izstrādāja jaunu taktiku, un, balstoties tieši uz viņu pieredzi, pētniecības institūti tagad veido jaunus ieteikumus mācību programmām.
Černihivas pilsētu, kuru no valsts robežas, braucot pa lielceļu, šķir 70 kilometru, krievi sasniedza trešajā iebrukuma dienā. Tieši tad Dmitro piedzīvoja pirmās lielās ugunskristības, dzēšot ugunsgrēku deviņstāvu ēkā, kurā bija trāpījis šāviņš.
«Aizdegās dzīvoklis 8. stāvā. Devu rīkojumu visu ugunsdzēsības tehniku novietot ēkas pretējā pusē, lai mūri mūs pasargātu. Pats kāpu augšā pa pagarināmajām trepēm un 5. stāva līmenī dzirdēju, ka garām aizlido lādiņš, kas trāpīja blakus ēkā — manu acu priekšā puse dzīvokļa sašķīda gabalos. Es šokā iekliedzos, bet turpināju strādāt,» stāsta glābējs. «Atceros arī to, ka 2022. gada 3. martā krievi Černihivā nometa sešas aviobumbas, trāpot daudzdzīvokļu ēkai un nogalinot 48 cilvēkus… Tas bija smagi gan garīgi, gan fiziski.»
Pirmajos kara mēnešos pilsētnieki piedzīvoja īstu blokādi. Vispirms iebrucēji aplenca Černihivu puslokā — uz Desnas upes palika tikai viens tilts, pa kuru varēja izbraukt Kijivas virzienā. Kad gaisa triecienā tika iznīcināta arī šī maģistrāle, 280 tūkstošu pilsēta nonāca pilnīgā izolācijā — nedarbojās veikali, un sākās problēmas ar pārtiku. Nebija pieejamas arī rezerves daļas ugunsdzēsēju automašīnām, tāpēc šoferiem nācās saviem spēkiem labot salūzušos transportlīdzekļus, lāpīt pārsistās riepas un izdauzītos stiklus.
Glābēji pildīja ne tikai savus pamatuzdevumus, bet arī rūpējās par mīļdzīvniekiem, kurus bēgošie saimnieki bija atstājuši mājokļos, atceras Dmitro. «Katrā ugunsdzēsēju depo tolaik dzīvoja kādi pieci suņi un divi kaķi — mēs tos visus barojām un aprūpējām.»
Ukrainas bruņoto spēku prettriecienā Černihivu atbrīvoja pagājušā gada maijā. Tagad tai piešķirts Ukrainas varoņpilsētas nosaukums.
Kad pērn rudenī Krievijas armija nolēma ķerties pie mērķtiecīgas Ukrainas infrastruktūras iznīcināšanas, tas bija jauns izaicinājums arī ugunsdzēsējiem, jo ilgstoši nedarbojās ūdensapgādes sistēmas sūkņi. Hidranti bija tukši, tāpēc glābējiem nācās mērot ceļu uz upēm un ezeriem.
Ugunsdzēsēju fiziskā slodze, kas jau tāpat ir intensīva, kļuva vēl smagāka. Parasto aizsargķiveru vietā nācās nēsāt bruņuķiveres, bet virs ierastā darba apģērba bija jāvelk bruņuvestes. «Tāda veste kopā ar ķiveri sver 12 kilogramus. Instrumenti — cirvis, lauznis un tā tālāk — 15 kilogramus. Ja nepieciešami skābekļa baloni piedūmotās telpās, jāpieskaita vēl 15 kilogrami. Tātad mums mugurā bija apmēram 50 kilogramu. Un dažreiz pat līdz 14. stāvam jāiet kājām, kāpjot pāri gruvešiem un velkot laukā no drupām cilvēkus,» stāsta Dmitro.
Tagad Černihiva atgūstas — pamazām tiek sakārtota infrastruktūra, sākusies māju atjaunošana, pilsētā atgriežas cilvēki. Dmitro uzskata, ka Černihiva pat cenšas kļūt labāka nekā pirms kara. Taču krievi joprojām katru dienu bombardē Černihivas apgabala pierobežas pilsētas — okupantu lidmašīnas un helikopteri nomet vadāmās bumbas un ātri steidzas prom, lai izvairītos no Ukrainas pretgaisa aizsardzības.
Visu kara laiku Dmitro vecāki palika Černihivā, vecākā māsa ar vīru gan aizbrauca uz drošākiem Ukrainas reģioniem. Visa ģimene lepojoties ar savu civilās aizsardzības dienesta majoru.
Dmitro pārdzīvo, ka okupanti ir nogalinājuši divus viņa kolēģus — viens, braucot ar auto, nejauši iekļuva apšaudē, bet otram trāpīja lādiņš, kad viņš pēc darba atgriezās mājās.
Gaidot uzvaru, Dmitro sapņo par atvaļinājumu, jo pašlaik glābējiem par to nevar būt ne runas. Miera vēl nav, un darba daudz.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra