Krimas tatāru izcelsmes ukraiņu režisoram un aktierim Ahtemam Seitablajevam 18. maijs ir īpašs datums. Šajā dienā 1944. gadā pēc padomju diktatora Staļina personīga rīkojuma PSRS Iekšlietu ministrijas NKVD karaspēks sāka aptuveni 200 tūkstošu tatāru piespiedu deportāciju no Krimas. Bez jebkāda pamatojuma nodēvējot viņus par «dezertieriem» un «kolaborantiem», tika īstenota pussalas atbrīvošana no tās pamatiedzīvotājiem.
Starp deportētajiem bija arī Ahtema vecāki. Tolaik viņi bija bērni un brīnumainā kārtā izdzīvojuši nedēļu ilgajā braucienā vilcienā. Balsij drebot, Ahtems atceras mātes stāstus par preču vagonos saspiestajiem ļaudīm — bija grūti nostāvēt, nemaz nerunājot par gulēšanu vai sēdēšanu. Kamēr sievietes, bērni un vecīši mira ceļā uz izsūtījuma vietām, Krimas tatāru vīrieši frontē aizstāvēja PSRS un pat nenojauta, ka kara beigās viņus pasludinās par nodevējiem. Atgriežoties dzimtajā Krimā, abi Ahtema vectēvi bija spiesti meklēt savas ģimenes pa visu Padomju Savienību un ar mīļotajiem satikās tikai pēc trim gadiem.
Ahtema vecāki iepazinās izsūtījumā Uzbekistānā. Kad viņu dēls kādā Taškentas skolā mācījās 4. klasē, puisis pirmo reizi sapratis, ka būt Krimas tatāram nozīmē būt «citādam». Vēstures skolotājs stundā paskaidrojis: ja ne Krimas tatāru masu nodevības, pussalas atbrīvošana no nacistiem būtu notikusi ar mazāku asinsizliešanu. Klase, kurā no 40 skolēniem 22 bija Krimas tatāri, bija satriekta.
«Mums, bērniem, tas bija šoks. Kā tas varēja būt, ka abi mani vectēvi, kuri no frontes atgriezās ar medaļām, bija nodevēji? Kāda meitene uzdrošinājās pateikt, ka tā nav taisnība. Arī mēs pārējie sacēlām traci. Galu galā mūs izmeta no klases, uz skolu izsauca vecākus, un izcēlās milzīgs skandāls, kurā bija iesaistīta pat milicija. Kopš tā laika esmu iemācījies, ka būt Krimas tatāram nozīmē pienākumu zināt vēsturi un vienmēr un visur aizstāvēt savu radinieku godu,» saka Ahtems.
Pēc skolas beigšanas 1989. gadā Seitablajevu ģimene nolēma pārcelties uz dzimto Krimu. Tas bija riskants solis, jo tatāri tur nebija gaidīti — viņu agrākās mājas sen bija privatizētas, bet jaunie vietējie iedzīvotāji izturējās naidīgi. Kā stāsta režisors, pirmie 3—4 dzīves gadi Krimā bijuši nemitīgs un emocionāls dialogs ar atvaļinātiem partijas funkcionāriem, VDK un bijušajām militārpersonām. Tieši šo personu pēcteči vēlāk kļuva par galvenajiem «krievu pasaules» personāžiem Krimā, stāsta Ahtems.
Tomēr Seitablajevi bija apņēmības pilni un apmetās uz dzīvi savu senču pussalā. Ahtems pabeidza aktiermākslas nodaļu Krimas Kultūras un izglītības skolā, pēc tam studēja režiju un dramaturģiju Kijivā. Vienlaikus iestudēja savas pirmās lugas Simferopoles Valsts Krimas tatāru akadēmiskajā muzikāli dramatiskajā teātrī, paralēli veiksmīgi izcīnot sev vietu arī visas Ukrainas un pat Krievijas kinoindustrijā.
2013. gadā iznāca viens no slavenākajiem Ahtema Seitablajeva darbiem — filma Haitarma, kas balstīta uz patiesiem notikumiem. Kā režisors un galvenās lomas atveidotājs Ahtems izstāstīja stāstu par leģendāro kara pilotu Amethanu Sultānu, kurš negaidīti kļūst par Krimas tatāru piespiedu deportācijas liecinieku. Šīs filmas dēļ Krievijas ģenerālkonsuls Simferopolē sarīkoja īstu histēriju, mēģināja izjaukt filmas pirmizrādi Krimā. Krievijā Haitarma netika izrādīta, taču filma saņēma dažādas kinobalvas citviet pasaulē.
2014. gadā notikusī Krimas aneksija Ahtemam bija personiska traģēdija. Pussalas okupācijas laikā viņš atradās Simferopolē un redzēja, kā «mazie zaļie cilvēciņi» ieņēma administratīvās ēkas. Kad Ahtems saprata, ka okupētajā Krimā nedzīvos, viņš šo situāciju salīdzināja ar 1944. gadu, apzinoties, ka līdzīgas sāpes piedzīvoja viņa senči, kuri bija spiesti pamest dzimto zemi.
Kopš 2014. gada Ahtems dzīvo un strādā Kijivā. Pārdzīvojumus par dzimtās Krimas likteni viņš ir paudis savās filmās, piemēram, 2017. gada lentēs Svešā lūgšana (par tatārieti, kas no nacistiem paslēpa 88 ebreju bērnus) un Kiborgi (par Doneckas lidostas aizstāvjiem). Ukraiņu televīzijas skatītājiem viņš iepatikās ar sirsnību un emocionalitāti kā raidījuma Drosmīgās sirdis vadītājs, stāstot gan par Maidana, gan kara varoņiem.
Pēc Krievijas iebrukuma Ahtems iesaistījās Kijivas teritoriālās aizsardzības vienībā — pagājušā gada 25. februārī kļuva par 206. bataljona karavīru, vēlāk tika pārcelts uz Mikolajivu. Mākslinieks smiedamies atceras, ka kara pirmajās dienās braukājis pa Kijivu, meklēdams ieročus, bet cilvēki rindās pie iesaukšanas birojiem pukstējuši, ka Ahtems savas pazīstamības dēļ tos saņems ātrāk.
Tagad Ahtems ir teritoriālo aizsardzības spēku pavēlniecības štāba radošās grupas mākslinieciskais vadītājs un veido dokumentālo filmu par šiem spēkiem. Pašlaik viņš apceļo Eiropu, prezentējot savu jaunāko spēlfilmu Mierīgais 21, un vienlaikus tiešsaistē vada nodarbības aktiermākslas studentiem. Taču neatkarīgi no tā, kur Ahtems atrodas, viņa sirds vienmēr ir Krimā.
«Kad Krima de facto atgriezīsies Ukrainas sastāvā, es aizbraukšu uz savas mātes dzimtās zemes krastu, saaicināšu kopā visus, kurus mīlu, un vērošu, kā mani bērni peldas jūrā, bet tuvinieki klāj galdu ar gardumiem. Bet pašlaik šis karš ir katra Krimas tatāra goda lieta. Pat ja tā nav dienēšana Ukrainas bruņotajos spēkos vai teritoriālās aizsardzības vienībās, ticiet man, katram no mums tā ir cīņa par nozagtās dzimtenes atgūšanu, un mēs noteikti uzvarēsim.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra