Pēc Imantas notikumiem daudziem vecākiem radies jautājums — kā rīkoties, lai viņu pusaudzis nebūtu viens no sitējiem vai vērotājiem? Izrādās, jaunieši dabiski ir tendēti uz agresīvu un nekontrolētu rīcību, apgalvo pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs
Tas bija 5. maija vakars, kad Valsts policija saņēma izsaukumu un devās uz Imantu, kur skolas stadionā pulcējās vairāki pusaudži ar nažiem. Paralēli policija saņēma zvanu no kādas sievietes — pie viņas dzīvoklī esot patvērušies jaunieši, kuriem pakaļ dzinušies ar nažiem bruņojušies vienaudži. Vienu no bēgušajiem zēniem vajātāji noķēra un mežā piekāva. Sišanu kāds no uzbrucējiem bija nofilmējis un ievietojis sociālajos tīklos. Šī nežēlīgā piekaušana izraisīja plašas diskusijas sabiedrībā, pārsvarā gan apspriežot policijas lēnīgo reaģēšanu. Tika apspēlētas arī dažādas notikušā versijas: vieni sacīja, ka tā esot etniska izrēķināšanās, citi — ka Imantā izveidojusies bīstama jauniešu banda, vēl citi — ka tā bijusi sociālajos tīklos izsludināta zibakcija. Policija jau paudusi, ka patiess nav neviens no šiem pieņēmumiem. Šobrīd kā ticamākā minēta versija, ka kāds kādam metis ar akmeni un sekojusi izrēķināšanās.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.