Hersonā, ko Ukrainas armija atbrīvoja pirms pieciem mēnešiem, mierīgu dienu nav, taču šķiet, ka iedzīvotāji jau ir pieraduši pie ikdienas apšaudēm un sprādzieniem. Tāda ir okupantu atriebība hersoniešiem, kuri panāca pazemojošu ienaidnieka atkāpšanos no pilsētas.
Starp tiem, kas pat zem tanku stobriem nebaidījās norādīt krieviem, ka Hersona pieder Ukrainai, ir Natālija Šatilova-Pogasija. Jau no pirmajām kara dienām viņa kļuva par vienu no aktīvākajiem Sarkanā Krusta brīvprātīgajiem. Pagājušā gada vasarā krievi viņu pat ieslodzīja spīdzināšanas kamerā, mēģinot piekarināt apsūdzības spiegošanā. Par laimi, sievietei izdevās no turienes izkļūt dzīvai.
Natālija ar lielu siltumu stāsta par Hersonu, kur uzaugusi mūziķu ģimenē. Bērnības radošā atmosfēra arī pašu iedvesmoja nodarboties ar kultūru un tūrismu — sieviete organizēja ekskursijas Hersonas apgabalā, veda skolēnus uz jūru Krimā.
Kad 2014. gadā krievi anektēja pussalu, Natālija pirmo reizi sajuta lielāka kara draudus. Vēl milzīgāku apjukumu radīja zvani no sadarbības partneriem ekskursiju birojā Krimā — lūk, beidzot viņi «atgriežas dzimtajā ostā», un sāksies uzplaukums no Krievijas tūristu naudas! «Es viņiem novēlēju labu ceļojumu un teicu, ka mēs tur savu kāju nespersim, kamēr tā būs Krievija,» stāsta Natālija. «Pārsteidza, ka pēc mēneša zvanīja atkal un jautāja, kāpēc mēs vairs nebraucam. Jo kontrolpunkti esot uzstādīti, un mēs jūs gaidām! Acīmredzot krievu tūristi viņus pievīla.»
Pamazām Natālija arvien vairāk iesaistījās sabiedriskajās aktivitātēs — organizēja kultūras pasākumus un festivālus Hersonā, sadarbojās ar pilsētas mēra biroju pilsētas sociālās attīstības jautājumos. Tieši 2022. gada februāra beigās bija plānots nacionālā talantu šova fināls, kura žūrijā bija valsts mēroga zvaigznes.
Sākumā Natālija neticēja, ka iebrucējiem izdosies ieņemt Hersonu. Taču, kad pilsētu pameta apgabala administrācija un policija, bet Krievijas karaspēks šķērsoja it kā mīnēto Antoņivkas tiltu, viņa saprata, ka piepildās pašas lielākās bažas.
«Naktī no 23. uz 24. februāri mans dēls brauca vilcienā no Kijivas. Kādā brīdī zaudēju ar viņu kontaktu, un mani pārņēma panika. Paldies Dievam, dēlam izdevās atbraukt līdz galam, viņš pie manis bija pusotru mēnesi, bet pēc tam tika evakuēts. Es te paliku kopā ar vecākiem, māsu, kaķiem un suņiem, lai gaidītu Ukrainas bruņotos spēkus.»
Jau no pirmajām okupācijas dienām Natālija iesaistījās brīvprātīgo darbā, vēlāk pievienojās Sarkanā Krusta humānās palīdzības misijai, kas centās piegādāt cilvēkiem pārtiku un medikamentus. Viņa ir pārliecināta, ka tieši Hersonas iedzīvotāju pašorganizācija, izmantojot sociālos tīklus, un protesta mītiņos izrādītā drosme neļāva Krievijai nostiprināties pilsētā. Bija redzams, ka krievi baidās no vietējiem — pārvietojās tikai kolonnās un centās atklāti nestaigāt pa pilsētu, jo precīzi strādāja ukraiņu partizāni.
Lai iebiedētu un salauztu hersoniešu garu, krievi izsludināja «disidentu» medības. Pilsētā izveidoja vairākas spīdzināšanas kameras, arī bērniem. Augusta beigās tādā nokļuva arī Natālija un kolēģi no Sarkanā Krusta — viņus aizturēja kādā no 12 kontrolpunktiem uz ceļa, kas savieno Hersonu ar Čornobajivkas piepilsētu. Dienu agrāk Ukrainas armija bija sabombardējusi Krievijas štābu netālajā Stepaņivkā, tāpēc brīvprātīgos apsūdzēja uguns koriģēšanā.
Katra kamera bija paredzēta trim cilvēkiem, bet bieži vien tajā atradās astoņi ieslodzītie, kuri gulēja uz aukstas grīdas bez matračiem un segām. Kamerās nebija skaņas izolācijas, tāpēc nemitīgi varēja dzirdēt pratināšanas, sišanu un kliedzienus. Tad Natālija saprata, kāpēc kameras biedri pēc viņas ievešanas vispirms painteresējās par sievietes sirds izturību.
«Mūs pārbaudīja ar melu detektoru un lika gaidīt. Pagāja trīs četras stundas — domāju, ka tās ir beigas. Bija ļoti bail,» atceras Natālija. «Pēc manis atnāca vēlā vakarā. Kameras biedri jautāja: vai jūs aizvedat Natāliju uz visiem laikiem? Viņi atbildēja — jā. Es pieļāvu pašu ļaunāko, taču mūs atlaida — varbūt tāpēc, ka mēs bijām starptautiskas organizācijas pārstāvji. Tad sekoja lekcija par to, cik labi Hersona dzīvos Krievijas sastāvā. Beigās vēl pajautāja, vai mums ir kādas sūdzības vai vēlmes. Par to būtu jāsmejas, ja vien tas nebūtu bijis tik skumji.»
Natālija stāsta, ka līdz mūža galam atcerēsies 11. novembri, Hersonas atbrīvošanas dienu. Lai gan pilsētā nebija elektrības, sakaru un ūdens, tie bijuši īsti svētki. No pagrabiem nāca laukā priecīgu cilvēku pūļi, lai sveiktu ukraiņu karavīrus.
Tagad Hersonā dzīvo aptuveni 50—60 tūkstoši cilvēku no kādreizējiem 300 tūkstošiem. Daudzi vēl baidās atgriezties, jo ienaidnieks atrodas tikai dažu kilometru attālumā, Dņepras upes otrā krastā. Pretgaisa trauksmes brīdinājuma sistēma īsti nedarbojas, jo tai nav laika paziņot par raķetēm, kas no palaišanas vietas līdz Hersonai atlido dažu minūšu, pat sekunžu laikā. Krievi bieži apšauda autobusu pieturas, slimnīcas un pat humānās palīdzības centrus, tāpēc cilvēki cenšas nepulcēties vienuviet un bez liekas vajadzības neuzturas sabiedriskās vietās.
Tomēr ielās atgriežas autobusi, atsākuši strādāt veikali, un tiek reklamētas vakances komunālajos dienestos — tas nozīmē, ka pilsēta atdzimst. Nesen Natāliju uzaicināja uz netālo atbrīvoto Čornobajivku. Sapieri ir atļāvuši zemniekiem atkal iziet laukos, bet vispirms Sarkanais Krusts nolasīs lekcijas par izvairīšanos no mīnām. Pavasaris ir sējas un dārza stādīšanas laiks, pasmaida Natālija, tāpēc viņa cer, ka Hersonā un reģionā jau drīz atgriezīsies arvien vairāk tautiešu.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra