Kijivietim Romānam Lindovam karš sākās daudz agrāk nekā daudziem citiem ukraiņiem. 2013.—2014. gadā viņš piedalījās tā dēvētajā Pašcieņas revolūcijā. Jau toreiz daudziem bija skaidrs, ka šaušanu uz protestētājiem galvaspilsētas centrālajā laukumā koordinēja Krievijas drošībnieki. Pirms tam tik brutāla protestētāju piekaušana un nogalināšana Ukrainā vēl nebija piedzīvota.
Tāpat kā daudzi Kijivas futbola kluba Dinamo fani, arī Romāns un viņa brālis piedalījās protestētāju aizstāvēšanā. Katru reizi, kad varas iestādes centās izspiest aktīvistus no laukuma, palīgā nāca jaunieši futbola līdzjutēji no dažādiem galvaspilsētas rajoniem. 2014. gada 18. februārī, tas ir, dienā, kad Maidanā tika šauts uz demonstrētājiem, Romāns stāvēja protestētāju pirmajās rindās tieši iepretim policistiem. Iekšlietu ministrijas specvienības mesta granāta trāpīja kastē ar degmaisījumu. Romānam tika norauta kreisā plauksta, un viņš tika nogādāts slimnīcā ar 30% ķermeņa apdegumiem.
Sešus mēnešus pavadīja rehabilitācijā Vācijā, bet, kad atgriezās Ukrainā, 23 gadus vecajam vīrietim bija jāiemācās dzīvot no jauna. Sāka nodarboties ar CrossFit. Pat piedalījās adaptējušos sportistu sacensībās Kanādā un ASV, piemēram, fitnesa festivālā Wodapalooza. «Es koncentrējos uz pozitīvo, ļoti vēlējos pilnveidoties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,» stāsta Romāns.
2016. gadā viņš kļuva par militāro veterānu sacensību Varoņu spēles koordinatoru, tajās piedalās adaptīvie sportisti. Pats būdams invalīds, viņš konsultēja arī citus cilvēkus ar amputācijām, sniedza psiholoģisku atbalstu gan cietušajiem, gan viņu tuviniekiem un sadarbojās ar protezētājiem.
Paralēli sportošanai Romāns kopā ar savu dvīņubrāli Artemu sāka tūrisma biznesu — grupu braucienus ar īpaši izvēlētiem maršrutiem. Pēdējo deviņu gadu laikā Romāns pats bija apmeklējis 56 valstis. Divi kovida gadi ceļojumu biznesu nobremzēja, taču brāļi cerēja, ka pēc pandēmijas interese par ceļošanu ne tikai atsāksies, bet pat pieaugs. Pēc ierobežojumu atcelšanas un pirms Krievijas iebrukuma viņi paspēja aizvest divas tūristu grupas uz Islandi.
Sākoties karam, Romāns iesaistījās drošības sektorā — tagad viņš darbojas paramilitārajā apsardzē, kas apsargā Ukrainas valsts dzelzceļa kompāniju Ukrzaliznici.
Viņa dzīve atkal krasi mainījās, un viņam atkal bija jāiemācās dzīvot jaunā realitātē. «Ir ļoti grūti pierast pie elektrības trūkuma. Tumsa īpaši nepatika manam gadu vecajam dēlam Danam. Viņš baidījās iziet uz ielas. Tāpēc kopā ar sievu un sievasmāti aizsūtīju viņus pārziemot Spānijā. Diemžēl šobrīd tā ir vienkāršāk, nekā dzīvot ar mazu bērnu Kijivā.»
Pie tumsas un citām ikdienas neērtībām izdodas pierast, taču ir pilnīgi neiespējami pierast pie draugu nāves. Kara laikā Romāns apglabājis aptuveni desmit draugus. «Tās ir sāpes, ar kurām es sadzīvoju katru dienu,» viņš saka. «Ja kāds no maniem draugiem ierodas Kijivā uz karavīru rotāciju, es noteikti cenšos satikties. Taču sajūta, ka jebkurā brīdī var zaudēt kādu sev tuvu cilvēku, ir vienmēr.»
Viņš rūpīgi seko līdzi Ukrainas izlūkdienesta vadītāja Kirila Budanova izteikumiem un neprognozē, ka karš varētu beigties 2023. gadā. «Ukraina pie miera tiks tikai tad, kad Krievija tiks iznīcināta kā impērija un tiks iznīcināta krievu impēriskā apziņa. Pretējā gadījumā Krievija turpinās risināt savas iekšējās problēmas ar ārējas agresijas palīdzību,» prāto Romāns.
Lai gan viņš sevi uzskata par optimistu, viņš piesardzīgi vērtē Ukrainas nākotni pēc kara beigām. Viena no akūtām problēmām būs demogrāfija. «Esmu bijis daudzviet ārzemēs. Un saprotu, ka liela daļa bēgļu varētu palikt Eiropā vai citās valstīs. Taču ticu, ka mājās atgriezīsies paši motivētākie ukraiņi, ar kuriem kopā atjaunosim valsti.»
Romāns uzskata, ka karš, par spīti visām tā šausmām, ir attīrījis sabiedrību. Ukraiņi tagad vēl asāk apzinās korupcijas negatīvo ietekmi uz valsts institūcijām un pēc kara noteikti nespēs ar to samierināties.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra