«Sliktās draudzenes» balss

Pandēmija un mājsēde ir iecirtusi pamatīgu robu pusaudžu psihiskajā veselībā. Ēšanas traucējumi pieauguši par trešdaļu, un šai problēmai nav ātra risinājuma. Ja pusaudzis iekrīt anoreksijas slazdā, izkļūt no tā ir ļoti grūti, bet slīgšana dziļāk nozīmē nāvi. Kā laikus pamanīt un apturēt bīstamo saslimšanu?

Ievai* ir 16 gadu, un viņa mācās vienā no prestižajām Rīgas skolām. Pirms gada ēšanas traucējumi viņu noveda līdz anoreksijai. «Sāku ēst 800—1000 kaloriju dienā,» meitene stāsta. Pusgada laikā svars samazinājās par 18 kilogramiem. 180 centimetrus garā Ieva tagad sver 57 kilogramus. Jau astoņus mēnešus viņai pazudušas mēnešreizes.

Ieva nav vienīgā anoreksijas upure — gan psihiatrijas, gan uztura speciālisti apliecina, ka pēdējos piecos sešos gados Latvijā pieaudzis bērnu un jauniešu skaits, kas sirgst ar dažādiem ēšanas traucējumiem, visbiežāk anoreksiju vai bulīmiju.

Pētījumi Eiropā, Austrālijā un Ziemeļamerikā liecina par šādu diagnožu skaita pieaugumu tieši kopš Covid-19 pandēmijas sākuma. Izmantojot 5,2 miljonu jauniešu elektroniskos veselības datus, Tarquet Internationa Medicine Journal demonstrē, ka ēšanas traucējumi 2020. gadā pieauguši par 15%. Eiropā vien ar ēšanas traucējumiem slimo aptuveni 20 miljoni cilvēku — pamatā jaunieši, bet arī pieaugušie.

Latvijā statistika ir nepilnīga, jo uzskaite par jauniešiem tiek veikta tikai Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tomēr dati apliecina, ka situācija ir līdzīga kā citur Eiropā. Bērnu slimnīcas speciālisti stāsta, ka ēšanas traucējumu programmā psihiatrus ik dienu apmeklē vismaz pieci pacienti. 

Neatliekamās palīdzības dienests pērn smagā stāvoklī slimnīcā nogādāja 32 bērnus vecumā līdz 18 gadiem.

Pārāka par citiem?

«Es apzinos, ka man ir ēšanas traucējumi, bet man šī problēma rada komfortu. Šāds dzīvesveids dod pārliecību, ka es kontrolēju savu dzīvi un ķermeni. Vienmēr, kad ēdu daudz mazāk nekā pārējie, es jutos pārāka par citiem,» atzīstas Ieva.

Ar ēšanas traucējumiem viņa saskārusies jau kopš bērnības, jo nejūt sāta sajūtu. «Varēju ēst un ēst, bet nekad nejutos paēdusi. Tas pārvērtās par kompulsīviem traucējumiem — ēdu daudz vairāk un biežāk, nekā vajadzīgs. Mamma gatavo fantastiski, un man gribējās vēl. Protams, pieņēmos svarā.» Tolaik būdama 175 centimetrus gara, viņa svēra 82 kilogramus. Mamma par to satraucās un ieviesa striktus noteikumus — nedrīkst ēst neko neveselīgu. «Bet vēlme pēc aizliegtā augļa ir vēl spēcīgāka,» saka Ieva, atklājot, ka ārpus mājas ēda tikai neveselīgi. Tajā pašā laikā meitene katru dienu nogāja vismaz 5000 soļu un visu nedēļu, izņemot brīvdienas, apmeklēja sporta zāli. Svars lēnām sāka kristies.

Un tad sākās kovidlaiks, kad Ievai aptuveni trīs mēnešus nebija piekļuves svariem. Tas izraisīja lielu stresu. «Man izstrādājās jauns paradums — divas dienas neēdu vispār, tikai dzēru kafiju, bet trešajā pārēdos.» Šādi dzīvojot aptuveni gadu, Ieva nonāca pie mānīgas pārliecības, ka panākusi labāku paškontroli un tiešām spēj neēst. Taču pērn viņai sākās anoreksija.

Tagad meitene neslēpj, ka joprojām strikti skaita kalorijas, dienā apēdot aptuveni 1500 — tik, lai svars nekristos un ķermenis spētu funkcionēt, bet ne grams nenāktu klāt. Mēreni aktīvam pusaudzim diennakts enerģijai būtu jāuzņem ap 2300 kaloriju, aktīvākam vai sportistam ap 3000. Ārstu ieteikumus pieņemties svarā viņa uztver kā ļaunprātīgu vēlmi, «lai esmu neglītāka». Ieva apzinās, ka viņas svars ir pārāk mazs garajam augumam, bet tik un tā gribētu, lai atsevišķas ķermeņa daļas būtu vēl tievākas. «Man patīk, ka izskatos slima. Man patīk, ka man izspiežas kauli. Vizuāli man tā patīk vislabāk.»

Ieva arī saprot, ka šādi kaitē savai veselībai. «Zinu, ka var rasties kaulu vājums, iespējama osteoporoze un hormonu disbalanss. Bet, kamēr vēl sāpīgāk nejūtu uz savas ādas, man ir ļoti grūti to uztvert kā realitāti.» Meitene atzīstas, ka cieš arī no depresijas, tāpēc vēlme dzīvot un rūpēties par sevi ir ļoti zema.

Ko domā viņas vecāki? Ieva atbild — mamma ir uztraukusies, bet savā ziņā arī padevusies. Ieva jau esot pieaugusi un pati zinot, kā viņai labāk. Savukārt sportiskās miesasbūves tētis uzskata, ka sievietei nav iespējams būt pārāk tievai. «Viņš ir ļoti labā formā, tomēr mēdz saķert ādu un teikt — vai, cik esmu kļuvis resns! Emocionāli viņam uz mani ir ļoti slikta ietekme. Un vēl ir mana vecmamma, kura ir bijusi kalsna visu dzīvi, lai ko arī ēstu.» Kādu attieksmi Ieva gaida no tuviniekiem? «Zinu, ka pareizi būtu teikt: gaidu, ka viņi uztrauksies par manu veselību. Bet slimā daļa manās smadzenēs saka: jo mazāk man pievērš uzmanību, jo labāk.»

Pašlaik Ieva ir rindā uz personības traucējumu testu un apmeklē fizioterapeitu, kura ieteiktie vingrojumi palīdz mazināt panikas lēkmes.

Taču Ieva nav vienīgā, kas jau ilgstoši cīnās ar ēšanas traucējumiem. Bērnu psihiatrijas klīnikā apkopotie dati ir satraucoši — pandēmija ir ietekmējusi psihisko veselību. Dubultojies paškaitējumu veikušo bērnu skaits, kas vērsušies pēc palīdzības Bērnu slimnīcā. Divreiz vairāk bijis pacientu ar garastāvokļa traucējumiem, bet aptuveni par trešdaļu pieaugušas ēšanas traucējumu diagnozes. Daudziem pusaudžiem ir gan emocionāli traucējumi, gan ēšanas traucējumi vienlaikus, piemēram, depresija ar paškaitējumu graizoties un bulīmija.

Ambulatoro konsultāciju skaits bērnu psihiatrijas klīnikā pieaudzis par 18%, pērn sasniedzot gandrīz 5,7 tūkstošus, stāsta tās vadītājs Ņikita Bezborodovs. Visticamāk, šī statistika neataino patieso situāciju — daļa jauniešu nonāk pie privāti praktizējošiem speciālistiem un nemaz netiek reģistrēti.

To, ka pandēmijas laikā būtiski palielinājušies tieši ēšanas traucējumi, parāda arī psihiatru nozīmētās konsultācijas pie uztura speciālistiem — to skaits pagājušajā gadā palielinājies par 81%, kopumā ambulatoru vai stacionāru palīdzību saņēmuši 880 pacienti. 

«Pēdējā laikā ievērojami audzis anoreksijas pacientu skaits, kas vērsušies pēc palīdzības pirmo reizi. Anoreksija ir nopietna psihiska slimība, kas smagi skar arī fizisko veselību, ir augsti mirstības rādītāji,» skaidro psihiatre Ilze Mežraupe, kas vada ēšanas traucējumu ārstniecības programmu Bērnu psihiatrijas klīnikā. Klīnikas rezidentes bērnu psihiatrijā Kristīnas Mackēvičas pētījums uzrāda tādu anoreksijas pacientu skaita palielināšanos, kas stacionēti neatliekamā kārtā augstā riska dēļ fiziskajai veselībai: 2016. gadā neatliekamā kārtā ar šo diagnozi tika stacionēti septiņi bērni, bet pagājušajā gadā jau 53. Pārsvarā tie ir bērni, kas dažu mēnešu laikā zaudējuši svaru vairāk nekā 3 kg mēnesī (trijos mēnešos 10 kg), atsakās ēst vispār vai ēd ļoti maz (vienu ābolu dienā), nedzer ūdeni vai dzer pastiprināti.

Bailes no resnuma

Bērnu psihiatrijas klīnikā Gaiļezerā ēšanas traucējumu ārstēšanā tiek iesaistīti daudzi speciālisti — ārsti, psihologi, mākslas terapeiti, ja nepieciešams, arī pediatri, ginekologi, endokrinologi, gastroenterologi. Nodaļā svarīga ir arī medmāsu iesaistīšana, jo viņām jāspēj pierunāt bērnu ēst, nepieļaut izvairīšanos no ēdienreizēm, kā arī uzraudzīt, lai pēc ēšanas netiktu izraisīta vemšana. Jaunieši šeit pārsvarā nonāk ar ātro palīdzību vai ģimenes ārsta nosūtījumu, kad nozīmēta psihiatra konsultācija. Anoreksija ir viens no trim biežāk sastopamajiem ēšanas traucējumu veidiem, ko šeit ārstē.

Anorexia nervosa ir slimība, kam raksturīgas izteiktas bailes no resnuma, pat ja svars ir normāls vai samazināts, tāpēc cilvēks ierobežo ēdiena daudzumu, kas rezultējas ar dramatisku organisma novājēšanu. Pamatā ir divi anoreksijas veidi — ierobežojošais, kad aizvien vairāk tiek ierobežota ēdiena uzņemšana, un izvadošais, kad ierobežojošai ēšanai pievienojas vemšanas izraisīšana pēc ēdienreizēm, kuras pacients uzskata par pārēšanos (piemēram, vecāku spiediena rezultātā paēstas normālas pusdienas var izraisīt trauksmi, vainas sajūtu, kā rezultātā rodas spēcīgas bailes no svara pieauguma). Seko caurejas līdzekļu lietošana un pārmērīga fiziska aktivitāte ar mērķi nodedzināt uzņemtās kalorijas un turpināt novājēt. Pusaudži mēdz svērties vairākas reizes dienā, ir gadījumi, kad pusaudzes svērušās līdz 10 reizēm dienā, pēc katras ēdienreizes un tualetes apmeklēšanas. Meiteņu mammas stāsta, ka atradušas arī piezīmju blociņus ar detalizētiem svara un uzņemto kaloriju pierakstiem. Tiek nosprausts mērķa svars, svēršanās laikā meitenes izjūt eiforijas sajūtu, ja svars mazinās un tuvojas vēlamajam. Ar laiku ierobežojošie noteikumi kļūst stingrāki, kas rezultējas ar apburto loku, kas uztur šos traucējumus. Barības vielu trūkuma dēļ tiek traucēta ne tikai gremošanas sistēmas, bet arī hormonālās sistēmas, nervu un citu orgānu darbība. Mirstība no anoreksijas sasniedz pat 15—20%. 

Ārzemju preses materiālos par anoreksijas slimnieku nāvi parasti kā tās iemesls minēts kāda orgāna mazspēja vai sirds ritma traucējumi. «Kāpēc cilvēkam ir šie ritma traucējumi? Tāpēc, ka viņš tikpat kā nav ēdis, regulāri vēmis, dzēris caurejas līdzekļus un ir radies elektrolītu disbalanss, kas rezultējas ar sirds apstāšanos. Cilvēks lēnām mirst bada nāvē, pārstāj darboties nieres vai aknas, nonāk reanimācijā un nomirst no mazspējas,» skaidro Ilze Mežraupe.

Vai šādi gadījumi ir arī Latvijā? «Domāju, ka ir. Mums nav datu,» viņa norāda. «Zinām, ka no Psihiatrijas klīnikas brauc konsultēt pieaugušos uz Gaiļezeru vai kādas citas slimnīcas reanimāciju, kur ir cilvēki ļoti smagā stāvoklī. Bet viņiem ir tiesības atteikties no ārstēšanās.» Izārstēt anoreksiju ir grūti, tāpēc nereti pacients sasniedz 18 gadu vecumu, un kā pieaugušajam viņam ir tiesības pašam lemt par sevi — ja anoreksija ir izmainījusi pacienta uztveri, viņam šķiet, ka viss ir kārtībā un ārstēšana nav vajadzīga.

Dzīvībai bīstamu situāciju, slimojot ar anoreksiju, savulaik pieredzējusi studente Loreta Ortmane (19). Septiņus gadus ilgušie ēšanas traucējumi pēdējā skolas gadā bija tā progresējuši, ka Loreta katru dienu izvēma jau tā niecīgo pārtikas daudzumu. Uztura speciāliste brīdināja Loretu, ka minerālvielu deficīta dēļ viņa var nomirt ar sirdstrieku. «Ļoti izjutu sirds aritmiju. Man bija grūti uzkāpt pa trepēm. Ja uzkāpu kaut vai divus stāvus, bija sajūta, ka noģībšu.»

Naktī Loreta nevarēja gulēt uz muguras, bija smakšanas sajūta. «Bieži modos, dziļi raujot elpu. Kļuva aizvien grūtāk elpot.» Skolā bija grūti noturēt vaļā acis. «Man likās, ka guļu, bet izrādījās, ka esmu tādā kā pusnemaņā — vienkārši nebija spēka.» Nonāca līdz tam, ka kādu dienu, pārnākot mājās, Loretai klabēja zobi un viņa vairs nevarēja pakustēties. Lūdza palīdzību psihiatrei, ar kuru nebija runājusi gadu. Tajā pašā dienā Loretu ar ātro palīdzību nogādāja slimnīcā.

Kā sākās Loretas ēšanas traucējumi? «Pieaugot visi mani nemitīgi salīdzināja ar mammu, kas manā vecumā bijusi ļoti tieva, bet es esot apaļīga,» atceras jaunā sieviete. Sākumā piezīmes nav īpaši uztraukušas, bet, kad ģimene pārcēlās no laukiem uz Mārupi, Loretai sanāca mazāk kustēties, un viņa pieņēmās svarā par dažiem kilogramiem. Mamma aizvedusi toreiz 12 gadus veco meitu pie dietologa, kas ieteicis stingru diētu, taču vecāki sapratuši, ka labāk noderēs fiziskas aktivitātes. 

Loreta izraudzījās dejošanu. Taču problēmas tikai saasinājās — treneres nemitīgo aizrādījumu dēļ Loreta sameklēja ēšanas traucējumu blogus un sāka dažādas diētas. Ne vienmēr tas izdevās, pārēšanās mijās ar badošanos. Izmisums pieauga, jo svars nevis samazinājās, bet palielinājās. Kā gan citādi, ja pusaudze īsā laikā izauga par 12 centimetriem! Taču Loreta nesaredzēja loģisko sakarību starp auguma un svara pieaugumu. Viņai šķita, ka arvien ir ļoti resna.

Ap 14 gadu vecumu Loreta, kādā reizē izdzerot pārāk daudz kafijas, atklāja, ka spēj atvemt ēdienu. Ar laiku tas kļuva par viņas ikdienas rituālu. «Trīs gadus pavadīju vai nu neēdot, vai pārēdoties un atvemjot. Tas bija sliktākais periods manā dzīvē,» viņa atzīstas. «Pārēsties» visbiežāk nozīmēja apēst nelielu porciju salātlapu vai kādu augli. Rezultātā svars strauji nokritās — 174 centimetrus garā Loreta svēra tikai 47 kilogramus, gada laikā zaudēja vairāk nekā 15 kilogramus.

Meitas ēšanas traucējumus vecāki sākumā nepamanīja. «Atceros pirmo reizi, kad mani pieķēra, izraisot vemšanu. Bijām pusdienojuši restorānā, un man bija paniskas bailes, ka tagad pieņemšos svarā. Biju aizmirsusi aizslēgt durvis, un vecāki ieraudzīja, ko daru.» Protams, viņi bija izmisuši un arī dusmīgi — skaidroja, ka Loreta sevi tā nogalinās. Jo niknāki bija vecāki, jo noslēgtāka Loreta. «Iebarikādējos savā istabā un nerunāju.»

Lai gan vecākiem izdevās meitu pārliecināt, ka jādodas uz veselības centru, risinājums nedevās rokā. Patiesībā viņa nevēlējās neko mainīt. «Jutos ļoti tieva un biju apmierināta. Nevēlējos pieņemt, ka man ir ēšanas traucējumi. Un ārsts nevar palīdzēt, ja cilvēks to nevēlas.»

Par nopietnu ārstēšanos Loreta sāka domāt tikai pēc nokļūšanas slimnīcā — reāli ieskatoties acīs nāvei. «Sapratu — ja tūlīt kaut ko nemainīšu, tad miršu. Es gribēju dzīvot, man bija plāni, tāpēc ļoti koncentrējos,» atzīstas Loreta. 

Pats sākums bijis grūts — gremošanas trakts bija tā sabojāts, ka kļuva slikti pat pēc saujas lieluma porcijas. «Tas nekas,» mierināja ārsti, «sāc ar mazumiņu.» Loretai bijis grūti arī pieņemt, ka nāk klāt kilogrami. Šobrīd 176 centimetrus garā Loreta sver 60 kilogramus. Viņa saka — pateicoties ārstiem un dažādām terapijām, tagad dzīvo normālu dzīvi un ēd normālu ēdienu. Tomēr teikt, ka anoreksijas balss ir pilnībā apklusināta, nevarot.

«Neesmu par sevi pārliecinātākais cilvēks, bet mācos sevi iemīlēt un pieņemt. Kad pirmoreiz pa īstam sapratu, ka varu ēst, ko gribu, un nejusties par to vainīga, es sāku raudāt,» viņa atzīstas. Vēstījums, ko Loreta grib nodot citiem, — ēšanas traucējumu brīdī tu neesi pats, bet gan apmaldījies bērns. To vajadzētu saprast arī vecākiem. «Ir grūti noskatīties, ka tavs bērns mirst, bet viņš jau tāpat nesapratīs, ja dusmosies. Palīdzēt var miers, atbalsts un mācīti speciālisti.»

Jau 10 gados mēģina novājēt

Ēšanas traucējumi parasti sākas pusaudža gados, taču pacientu vecums tagad sarūk, stāsta psihiatre Mežraupe. Agrāk anoreksija sākās 14—16 gadu vecumā, bet tagad jau 11—13 gados. Reizēm pat desmitgadīgi bērni mēģina neēst, lai padarīt sevi tievāku. «Jo ilgāks ir periods, kad anoreksija nav pamanīta, jo smagāk panākt, ka bērns atgriežas pie normāliem ēšanas paradumiem,» brīdina psihiatre.

Raksturojot tipisku anoreksijas pacientu, daktere saka: meitene, perfekcioniste ar obsesīvi kompulsīva rakstura iezīmēm, vērsta uz rezultātu. «Plus apstākļu sakritība,» skaidro psihiatre.

Pēdējā laikā starp anoreksijas slimniekiem ir diezgan daudz arī puišu. «Neatceros kādreiz redzējis kādu puisi ar nervu anoreksiju. Bet vēl nesen nodaļā bija divi puiši ar šo slimību,» uzsver Ņikita Bezborodovs. Puišu gadījumā ēšanas traucējumi mijas ar pārspīlētām fiziskajām aktivitātēm, vēlmi iegūt ideālas ķermeņa aprises. Tie, kam ir šī predispozīcija, reiz sākuši diētas, vairs nevar nobremzēt. «Var teikt, ka ēšanas traucējumi bērnu burtiski pārņem,» uzsver Mežraupe.

Tāds ir tēta Ivara* stāsts par 15 gadus veco dēlu Reini*, kurš ēšanas traucējumu dēļ ir nonācis slimnīcā jau trešo reizi. «Dēlam nebija ne mazākā iemesla nomest svaru — viņš bija slaids un sportisks. Sākuma posmā, kad mums nebija ne jausmas, ka puika ir slims, viņš sāka vingrot pastiprinātā režīmā. Reizēm gluži kā apmāts — no rīta līdz vakaram.» Ivaram dēla apņēmība likusies apsveicama, bet drīz vecāki pamanīja, cik trauksmains un nervozs Reinis kļuvis. Fanātiskā centība sāka kaitēt — vingrojot dēls pat salauza atslēgas kaulu. 

Tas, ka puika sāk arvien mazāk ēst un izmēģina diētas, vecākus sākotnēji neuztrauca. «Domāju — lai jau pamēģina. Biju pārliecināts: ja mājās ir pilns ledusskapis, tad apēst par maz nav iespējams. Tad vēl nezināju, ka dēls ir slims.» Reinis strauji sāka zaudēt svaru, bet turpināja vingrot. «Viņš vēl skraidīja pa mūsu daudzstāvu mājas kāpņu telpu — augšā uz devīto stāvu un lejā. Likās, ka viņš bija apņēmies sevi nodzīt līdz nāvei. Visticamāk, tā arī būtu noticis, ja viņu neievietotu slimnīcā.»

Slimnīcā viņš ir arī šobrīd. Katra hospitalizācija nedaudz paplašina Reiņa ēdienkarti, bet drīz pēc atgriešanās viņa porcijas atkal kļūst arvien mazākas. «Cenšoties panākt pilnvērtīgu ēšanu, esmu izmēģinājis pierunāšanu, lūgšanu, draudēšanu un kliegšanu, bet tas nestrādā. Faktiski šajā dzīves posmā viņš ir invalīds, par sportošanu nav ko domāt. Un viņš joprojām atrodas savu slimīgo teoriju varā. Labprāt lieto medikamentus un sadarbojas ar ārstiem, taču ēst pilnvērtīgi nav gatavs. Viņaprāt, tas nav veselīgi.» Vecāki cer uz kognitīvi biheiviorālo terapiju un arī dēla izaugšanu no grūtajiem pusaudža gadiem.

«Kad anoreksija «pieķeras», tā ievelk arvien dziļāk, ietekmējot bērna psihi, sociālo dzīvi un mācības. Agrāk vai vēlāk bērna dzīve pārvēršas nemitīgā kaloriju skaitīšanā, ēšanas plānošanā, svēršanā, sevis mērīšanā un pārmērīšanā,» skaidro psihiatre Mežraupe.

Kādreiz tika uzskatīts, ka signālu ēšanas traucējumu attīstībai dod žurnālu vāki, uz kuriem redzamas pārāk slaidas modeles. Kas kalpo par impulsu šobrīd? «Lielā mērā tie ir sabiedrības standarti, kas ienāk arī ģimenēs. Ar anoreksiju pārsvarā saslimst bērni no samērā labi situētām, izglītotām ģimenēm, kurās ir diezgan augsti dzīves standarti,» skaidro psihiatre. Mamma visbiežāk ievēro kādu diētu, arī tētis var būt ļoti aizrāvies ar sportošanu. «Bērns augot no pieaugušajiem jau saņem skaļi nepateiktu ziņu, kādiem standartiem viņam jāatbilst,» norāda psihiatre. Tiesa, sākoties agrīnajam tīņa vecumam, svarīgākais viedokļa veidotājs ir vienaudži. Sākas salīdzināšanās klasē, visbiežāk trijos aspektos: cik tievs vai resns ir ķermenis, ko var vai nevar atļauties nopirkt vecāki un kādas ir jaunieša sekmes, sasniegumi pulciņos.

Ārpus skolas salīdzināšanās notiek arī sociālajos tīklos. «Influenceri, tiktokeri, mūziķi demonstrē ārkārtīgi slaidus ķermeņus, un bērni pavelkas līdzi,» norāda Mežraupe. Rezultātā bērns vēlas kļūt perfekts visos veidos — ar nevainojamu ķermeni, modernu apģērbu, labām sekmēm un vēl arī atbilstību sociālo tīklu uzstādījumiem, lai gūtu atzinību no vienaudžiem.

Pandēmijas mājsēdes laikā viss mainījās. «Daļa perfekto bērnu palika bez iespējām gūt ārējus apliecinājumus. Daļa pārspīlēti mācījās — līdz pat izdegšanai,» saka psihiatre. Vienīgais, ko pusaudži šajā nedrošajā situācija spēja tiešām kontrolēt, bija ēdiens, ārste skaidro saslimšanas mehānismu.

Kā vēl vienu riska faktoru viņa izceļ skolotāju un treneru ietekmi — deju pulciņos vai sporta nodarbībās pusaudži tiek salīdzināti, reizēm izvirzītas striktas prasības par svaru vai ķermeņa izskatu, svērti pirms katra treniņa vai saņem norādījumus pirms sacensībām nomest piecus kilogramus, lai startētu vieglākā svara kategorijā. Īpaši traumējoša pieredze esot baletskolu audzēknēm, mākslas vingrotājām. «Diemžēl gan pedagogi, gan vecāki aizmirst, ka jādejo un jāvingro priekam. Arī baletskolā visas nebūs Pļiseckas vai Leimanes. Bērni aug, viņiem ir normāli jāēd, un šo speciālo skolu pedagogu un treneru uzdevums būtu runāt arī par veselību, tajā skaitā par veselīgu ēšanu.»

Anoreksijas «balss»

Jaunieši prasmīgi māk slēpt ēšanas problēmas, tāpēc vecākiem nevajadzētu justies vainīgiem, ja tās nav laikus pamanītas, uzsver Bērnu slimnīcas ēšanas traucējumu speciāliste, psihiatrijas rezidente Kristīna Mackēviča. Tomēr bērna uzvedībai jāpievērš pastiprināta uzmanība. 

Galvenie slimības signāli parasti ir uzvedības, ķermeņa un paradumu izmaiņa. Piemēram, īpaša interese par ēdiena sastāvu un kaloriju daudzumu, liesāku produktu meklēšana. Ja bērns mājās ēdienu nes uz savu istabu, jāpavēro, vai porcija tiek apēsta. «Ja bērns slimo ar anoreksiju, viņš ēdienu slepus ieliek maisiņā un pēc tam izmet,» stāsta Mackēviča. Par slimību var signalizēt arī porcijas dalīšana, apēdot tikai daļu. «Vecāki atzīmē, ka izskatījies, it kā bērns savu porciju kā ķirurgs regulāri operē.» Var pagarināties arī ēdienreižu laiks — visi jau paēduši, izņemot pusaudzi.

Signāls ir arī garastāvokļa izmaiņas pēc ēšanas, ja jaunietis kļūst nervozs, uztraucies. Sāk negatīvi reaģēt uz ikvienu komentāru par izskatu, pat uz komplimentu atbilde būs asa un neadekvāta.

Visiem ēšanas traucējumiem raksturīga arī ģērbšanās stila maiņa. «Pusaudžiem šobrīd ir tendence nēsāt platas drēbes, tāpēc dažkārt grūti pamanīt, kāds ir ķermenis zem tām. Svara zuduma rezultātā visu laiku ir auksti, iespējams, jaunietis ģērbjas vairākās kārtās.»

Raksturīga arī tendence pastiprināti sportot, ik dienu noiet 10 000 vai pat vairāk soļu. Tipiska ir arī nespēja koncentrēties pat vienkāršām lietām, aizmāršība. «Iemesls bieži ir tas, ka jaunietis visu laiku domā par ēdienu, kalorijām, kā ierobežot sevi.» Ja anoreksija kombinējas ar bulīmiju, var pamanīt, ka noberzti rādītājpirkstu kauliņi — no neskaitāmajiem centieniem izraisīt vemšanu.

SOS signāls meitenēm ir mēnešreižu pārtraukšanās. Jo agrāk to piefiksē un meklē speciālista palīdzību, jo labāk. Pārsvarā mammas to pamana, jo gādā higiēnas līdzekļus. Vēl pirms laika šis bija iemesls, kāpēc meitenes nonāca pie ģimenes ārsta, un tikai tad atklājās īstais cēlonis — ēšanas traucējumi.

«Anoreksijai ir raksturīga «balss», kas domās runā ar jaunieti. Sliktā draudzene, kas čukst: tu esi resns, ej vingrot, tu esi pārēdies, tev jāatbrīvojas no ēdiena. Turklāt balss ir tik uzstājīga, ka tai nav iespējams pretoties. Kamēr «uzdevums» nav izpildīts, jaunietim nav miera,» skaidro rezidente. Tāpēc vecāki var lūgties, raudāt, kliegt, bet bērns neapzinās situācijas nopietnību un nesaprot, ka ir slims. Rezidente rāda zīmējumus, kuros sevi attēlojušas anoreksijas slimnieces. Lai cik izkāmējusi būtu meitene, viņa sevi zīmē resnu, dažkārt pat ar milzīgiem tauku uzslāņojumiem uz vēdera, kājām, gurniem. «Slimie jaunieši arī ver durvis platāk nekā citi cilvēki, jo viņiem ir sajūta, ka ir milzīgi,» norāda Mackēviča. «Vecākiem jāsaprot, ka bērns nav izvēlējies šo slimību, tā izvēlējusies viņu. Un, ja laikus netiks apturēts slimības process, bērns nomirs.»

Kā rīkoties, ja rodas aizdomas par ēšanas traucējumiem? Vērsties pie ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts izvērtēs bērna vispārējo stāvokli un lems par turpmāko taktiku. Rindas pie bērnu psihiatriem ir garas, taču ēšanas traucējumu gadījumā tas ir zaļais signāls iespējami ātrākai virzībai — tāpēc svarīgi, lai ģimenes ārsti norāda šos apstākļus nosūtījumā. Īpaša problēma ir speciālistu pieejamība reģionos, ko varētu risināt ar telemedicīnas pakalpojumu, norāda Bezborodovs.

Ja situācija vēl nav tik dramatiska, ka bērns nekavējoties nonāk slimnīcā, tad jārēķinās, ka ārstēšanas programma pie speciālistiem nozīmē daudzas konsultācijas, process ilgs vismaz četrus mēnešus. «Ēšanas traucējumus nevar izārstēt kā sāpošu kaklu. Var paiet daudzi mēneši, gads vai pat vairāki,» brīdina psihiatre Mežraupe.

* Vārdi mainīti.

Ārstēšanas iespējas bērniem un jauniešiem

Bērnu psihiatrijas klīnikā Rīgā, Juglas ielā 20, ir pieejams dienas stacionārs ar ēšanas traucējumu ārstēšanas programmu. Ja ir aizdomas par bērna saslimšanu, šī ir pirmā vieta, kur vērsties pēc palīdzības, ar ģimenes ārsta nosūtījumu piesakoties pie bērnu psihiatra. Darbdienās no 14 līdz 16 darbojas tālrunis 25680022, kur speciāli mācīts mediķis var konsultēt ģimenes ārstus vai vecākus.

Ārkārtējās situācijās jāsauc neatliekamā palīdzība vai jādodas uz Bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļu.

Mentālās veselības atbalsta tālrunis pusaudžiem 25737363 nodrošina profesionālu atbalstu un speciālista konsultāciju darbdienās no 12 līdz 19.

Palīdzību var meklēt arī Pusaudžu resursu centra mājaslapā Pusaudzucentrs.lv, kā arī vietnē Anoreksija.lv.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem