Viļņas kinofestivāls un palīdzības iespējas Ukrainas kino
Viļņā aizvadītajā nedēļā noslēdzās Kino pavasaris — viens no lielākajiem Baltijas kinofestivāliem; tas dibināts neilgi pēc neatkarības atgūšanas, 1995. gadā. Šogad optimistiski iecerētā atgriešanās pēcpandēmijas normalitātē diemžēl nenotika, jo festivāls neizbēgami norisinājās kara ēnā.
Reaģējot uz nepieciešamību palīdzēt Ukrainas kinoindustrijai, organizatori atvēlēja vienu dienu ukraiņu kino veidotāju un tos pārstāvošo institūciju uzrunām un diskusijām, lai iepazīstinātu starptautisko viesu pulku (filmu veidotājus un izrādītājus no visas Eiropas) ar situāciju valstī un atbalsta iespējām. Tā ir gan finansiālu un praktisku līdzekļu (bruņuvestes, digitālo kameru baterijas, vietas uz serveriem, kur glabāt nofilmētos materiālus) nepieciešamība, gan morāls atbalsts, izrādot Ukrainas kino.
Sprādzieni
Lielākā daļa dalībnieku pieslēdzās no Kijivas. Piemēram, Ukrainas Kino veidotāju atbalsta padomes priekšsēdētājam Artjomam Kolubajevam gaisa trauksmes dēļ ik pa laikam izdzisa video, un, raksturojot tābrīža drošības situāciju Kijivā, viņš bilda, ka fonā nepārtraukti dzirdami sprādzieni.
Dažas dienas vēlāk Baltijas kinopasauli sastindzināja ziņa par pazīstamā lietuviešu dokumentālista Manta Kvedaraviča nogalināšanu Mariupolē 2. aprīlī. Kvedaravičs šo Azovas jūras ostas pilsētu dokumentēja jau 2016. gada filmā Mariupole (Mariupolis). Savulaik iemūžinājis arī citu krievu militārās agresijas skarto reģionu: viņa filma Barzakh, kuras nosaukums islāma reliģijā apzīmē stāvokli starp nāvi un augšāmcelšanos, vēstīja par krievu armijas nolaupītajiem, bez vēsts pazudušajiem Čečenijas iedzīvotājiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.