Skolotāja karmas punkti

Skolotāju skaits statistiski būtiski nemainās, bet katrs mācību gads sākas ar simtiem vakanču skolās. Vai taisnība, ka galvenais iemesls ir mazās algas?

Jēkabs Krīgerts jau kopš bērnības, kad vēroja vecmammu, angļu valodas skolotāju, labojam skolēnu darbus, loloja domu kļūt par skolotāju. Taču bieži nācies dzirdēt frāzi: «Tikai ne par skolotāju!» Tāpēc Jēkabs bakalaura grādu ieguva medicīnas iekārtu inženierijā un fizikā un karjeru sāka IT nozarē. 

Taču, kad pagājušā gada septembrī viņam piezvanīja radi no Ādažiem un teica, ka vietējā vidusskolā nav fizikas skolotāja un vai Jēkabs grib izmēģināt spēkus, viņš nolēma darīt ko «pilnīgi traku» — strādāt skolā. 

«Mana pirmā darba diena bija 7. septembrī, kurā man bija jānovada astoņas mācību stundas. Kad tās beidzās, aizbraucu ar mašīnu uz lielveikala autostāvvietu un pusstundu vienkārši nosēdēju — tik izsmelts jutos,» ar smaidu atceras Jēkabs. Bet darbā izjutis gandarījumu un jau ziemā pieteicās jauno skolotāju sagatavošanas projektā Mācītspēks, un tagad sāk pedagoģijas studijas Latvijas Universitātē, vienlaikus turpinot fizikas skolotāja darbu Ādažu vidusskolā. 

Pie darba skolā noturēja Jēkaba interese izmēģināt jaunas mācību metodes un pieejas. «Manai izaugsmei arī svarīgi iegūt labas komunikācijas prasmes,» saka Jēkabs. 

Jēkabs ir viens no 166 topošajiem skolotājiem, kas divos gados kļuvuši par projekta Mācītspēks dalībniekiem — tās ir darba vidē balstītas mācības. 2019. gadā to sāka ar ideju mazināt lielo vakanču skaitu skolās. 

Tomēr, kad skolu direktoriem jānokomplektē skolotāju komanda visiem mācību priekšmetiem, daudzi ir izmisumā. Turklāt pirms trim gadiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs veiktā starptautiskā mācību vides pētījumā TALIS secināts, ka Latvijā 38% skolotāju vēlētos pamest profesiju tuvākajos piecos gados. Kāpēc skaitliski skolotāju ir daudz, bet tomēr viņu trūkst? 

Kas bojā nervus direktoriem

Ādažu vidusskola, kurā savu skolotāja karjeru sācis veidot Jēkabs, ir viena no lielākajām skolām Latvijā, kurā šajā mācību gadā mācās 1880 skolēnu un strādā 132 skolotāji. Tās direktors Česlavs Batņa stāsta, ka pēdējos gados krietni jānopūlas, veidojot skolotāju komandu. «Kādreiz bija grūtības atrast eksakto mācību priekšmetu skolotājus, bet tagad grūti atrast visu mācību priekšmetu skolotājus,» viņš saka.

Piemēram, Jēkabu pērn septembrī fizikas skolotāja darbam izdevies sameklēt ar skolēnu vecāku palīdzību. Bet pagājušā mācību gada izskaņā darbu uzteikušas divas pieredzējušas skolotājas, abas par galveno iemeslu minot izdegšanu. Nepieciešamība strādāt attālināti, vienlaikus apgūstot jauno, kompetencēs balstīto pieeju, jaunas mācību platformas un digitālos rīkus radīja pārslodzi, kas noveda līdz spēku izsīkumam. 

Šī mācību gada sākumā Ādažu vidusskolā ir tikai viena vakance ģeogrāfijas skolotājam. Batņa stāsta, ka to izdevies panākt ar bonusu sistēmu, ieskaitot pašvaldības apmaksātu veselības apdrošināšanas polisi, kā arī labu darba samaksu. Lielajā skolā pedagogi saņemot ap 1000—1100 eiro pēc nodokļu nomaksas. Taču 80% skolotāju strādā ap 40 stundām nedēļā, tātad vairāk par skolotājiem noteikto 30 darba stundu nedēļu.

«Skolotāju trūkums man kā skolas direktoram bojā nervus,» stāsta arī Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Lāce. Ja ne projekts Mācītspēks un mērķtiecīgi meklējumi, ģimnāzija šo mācību gadu sāktu ar četrām vakancēm. Tagad skolotāju pietiek, bet Lāce uzsver — darbs organizēts tā, ka eksakto mācību priekšmetu skolotājiem jāstrādā ar pamatīgu pārslodzi. Visgrūtāk esot sameklēt matemātikas skolotājus vidusskolas klasēm. 

Katra mācību gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija veic aptauju: pērn skolās bija 474 vakances, gadu iepriekš — ap 740, no kurām puse bija Rīgā. Spriežot pēc aptauju datiem, nu jau gadiem ilgi ir augsts pieprasījums pēc dabaszinātņu, matemātikas, tehnoloģiju un valodu pedagogiem. 

Šis mācību gads atkal sācies ar 249 vakancēm. Kāpēc?

Par daudz skolu

Skolotāju trūkums varētu šķist pārsteidzošs, ja zina, ka 90. gados un tūkstošgades sākumā studentu skaita ziņā pedagoģijas studiju programmas Latvijas augstskolās bija burtiski uzblīdušas. Vēl pirms gadiem desmit valsts augstskolās bija 55 izglītības studiju programmas ar vairāk nekā 5000 studentiem. 2017. gadā Ekonomikas ministrija ziņojumā valdībai paredzēja — nemainoties studiju piedāvājuma struktūrai, «paredzama izglītības jomas speciālistu būtiska pārprodukcija».

Bet pārprodukcijas nav! 

Ministrija neanalizē, cik skolotāju ik gadu pamet darbu skolā un cik to sāk. Tajā pašā laikā kopējais pedagogu skaits pēdējos trīs gados ir nemainīgs — nedaudz virs 21 tūkstoša. 

Rēķinot skolotāju un skolēnu skaita proporciju, lielākajā daļā Latvijas skolu ir viens mācību priekšmeta skolotājs uz katriem astoņiem skolēniem, turpretim Eiropā šī proporcija ir vidēji viens skolotājs uz 14 audzēkņiem. Tas tāpēc, ka Latvijā 21% skolotāju nestrādā pat pusslodzi, tas ir, mazāk par 15 stundām nedēļā, liecina ministrijas dati. Vēl 32% strādā 15—30 stundas nedēļā. Tātad kopumā vairāk nekā pusei skolotāju nav pilnas slodzes. Vidējā skolotāju slodze ir 24 stundas nedēļā. 

Mazā slodze lielākoties ir mazo lauku skolu skolotājiem, saka ministrijas speciāliste Modra Jansone. Kā Ir stāsta Inese (uzvārdu lūdza nepubliskot), kas reiz strādājusi Līvbērzes pamatskolā, lauku skolā daudzu mācību priekšmetu skolotājiem ir tik maza slodze, ka «to ķīmijas vai fizikas skolotāju nedabūs nekad». «Kurš skolotājs brauks uz Līvbērzi dažu stundu dēļ, lai saņemtu 140 eiro?» retoriski vaicā Inese. «Mazā skolā izstrādāt stundu sarakstu bija neiespējamā misija, jo tajā pāris skolotāji strādā pilnu slodzi, pārējie ir viesstrādnieki.»

Pēc ministrijas datiem, pēdējo septiņu gadu laikā, optimizējot skolu tīklu, skolu skaits ir sarucis par 13%, noslīdot līdz 678. Taču tik un tā to joprojām ir par daudz. Analizējot datus, atklājas arī skaitļi, kas uzrāda — nenotiek skolotāju atjaunotne. Latvijas skolotāju vidējais vecums ir 48 gadi, kas ir par četriem gadiem lielāks nekā vidējais skolotāju vecums OECD valstīs. Turklāt 51% Latvijas skolotāju ir vecumā virs 50 gadiem, kas nozīmē, ka liels skaits jau ir tuvu pensionēšanās vecumam. 

Vai būs skolotāji, kas stāsies pensijā aizgājušo vietā? OECD pētījums rāda bēdīgu ainu, jo pēc pirmajiem pieciem skolā nostrādātiem gadiem šo darbu vairs neturpina vismaz puse skolotāju. Nav izpētīts, kāpēc tā. 

Bijušais Raunas vidusskolas direktors, vēsturnieks Edgars Plētiens situāciju komentē skarbi: «Mēs valstiski šo jautājumu esam sākuši risināt desmit gadus par vēlu. Paredzu, ka pēc aptuveni 4—5 gadiem mūs piemeklēs vēl dziļāka krīze. Mums var gadīties situācijas, kad skolas jāslēdz nevis skolēnu, bet skolotāju trūkuma dēļ.»

Pedagoģiju studē, bet…

Tā kā pašvaldības, kas lielākoties ir skolu dibinātājas, nesteidzas ar mazo skolu likvidēšanu un skolotāju trūkst, ministrija izstrādājusi citus instrumentus robu aizlāpīšanai. Jau vairākus gadus valdības noteikumos par pedagogiem nepieciešamo izglītību ir punkts, kas ļauj profesionāļiem mācīt ar viņu specialitāti saistītus mācību priekšmetus skolā, ja vien viņi ir apguvuši pamatzināšans pedagoģijā 72 stundas ilgos kursos. Otro gadu Latvijā darbojas projekts Mācītspēks, kurā valsts apmaksātas pedagoģijas studijas ir iespēja apvienot ar darbu skolā. Turklāt pārstrādātas pilnīgi visas studiju programmas, kurās sagatavo skolotājus. 

Bet ministrijai nav atbildes uz jautājuma, kas no tā, kas izdarīts skolotāju skaita papildināšanai, ir bijis noderīgs. Tādas analīzes nav. Paši skolotāji kritiski vērtē 72 stundu kursus. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Linda Daniela ar kolēģiem secinājusi, ka daudzi šo kursu absolventi piedzīvo izdegšanu, saprotot, ka nepietiek ar kursos iegūtajām prasmēm. «Kā motivēsim, kā risināsim konfliktus, kā sadarbosimies ar vecākiem, kādi būs vērtēšanas principi, kuras no inovatīvajām mācīšanās formām izmantosim katrā no stundām — to visu nav iespējams apgūt 72 stundās,» saka Daniela. «Un tā nav laba zīme, ja valsts pasaka, ka 72 stundu laikā jebkurš var kļūt par skolotāju. Bet nu skolās rauj jebkuru, kurš gatavs kaut ko mācīt.»

Izglītības ministre Anita Muižniece (JKP) piekrīt Danielas viedoklim, bet uzskata — kamēr skolu tīkls nav sakārtots un jāmokās ar skolotāju trūkumu, jāsaglabā iespējas strādāt par skolotāju pat ar mazām zināšanām pedagoģijā.

Divu gadu projektā Mācītspēks, kurā bija mērķis darba vidē balstītās mācībās sagatavot pa simt skolotājiem gadā, no pagājušā gada 98 dalībniekiem darbu skolā turpina 94, bet šogad no atlasītajiem 94 kandidātiem darbu skolā sāk tikai 72 cilvēki. Mācītspēka pārstāve Justīne Plūmiņa-Margeviča atbirumu skaidro ar specifisko un garo atlases procesu, kurā domas maina ap 20% kandidātu. 

Projekts Mācītspēks, kas kā pilotprojekts tiek īstenots ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu, turpināsies līdz 2022. gada vasarai. Tā vadītāji uzskata, ka sākto darbu ir vērts turpināt, jo pērn no visiem jaunajiem skolotājiem, kas sāka darbu skolā, 28% bijuši tieši Mācītspēka dalībnieki. Pēc Muižnieces vārdiem, darba vidē balstītās studijas turpināsies, to finansēs valsts. 

Savukārt to, kādu pienesumu būs devusi pedagoģijas studiju programmu pārstrāde, varēs redzēt tikai tad, kad tagadējie studenti būs tās absolvējuši un izdarīs savu izvēli strādāt skolā vai ne. Aizpagājušajā rudenī izglītības studiju programmās Latvijas augstskolās uzņemti 1586 cilvēki. Studentu skaita ziņā tā ir starp «mazākajām» studiju jomām, piemēram, sociālo zinātņu studiju programmās uzņemts sešreiz vairāk studentu — vairāk nekā 10 tūkstoši. Pedagoģijas fakultātes dekāne Daniela gan uzsver: fakts, ka izglītības studiju programmas ir uzlabotas, «neatrisina problēmu ar to, ka ir maza interese studēt pedagoģiju». Piemēram, šogad studiju programmā, kurā sagatavo vācu valodas skolotājus, pieteikušies tikai divi cilvēki. 

Interesanti, ka, analizējot, kāpēc daļa no Mācītspēka atlasītajiem kandidātiem tomēr atteikušies no domas mainīt profesiju, projekta vadītāji secinājuši — pandēmijas krīzes laikā vairāki teikuši, ka nevar atļauties aiziet no labi atalgota darba, lai strādātu par skolotāju. 

Arī pedagoģijas studiju programmu absolventi, kas nestrādā skolā, kā vienu no tā iemesliem min mazās algas. «Kad sapratu, cik garas stundas jāstrāda pirmsskolas izglītības pedagogam un cik maz viņš nopelna, un tie ir aptuveni 600 eiro uz rokas, nopietni pārdomāju, vai man ir vērts sevi emocionāli un fiziski izsmelt tik niecīga atalgojuma dēļ,» saka Santa Dreimane, kura tagad Latvijas Universitātē nododas zinātnei.  

Karmas punktu vākšana

«Diemžēl tā ir — kļūstot par skolotāju, vairums profesionāļu finansiāli zaudē. Runājot ar citiem Mācītspēka dalībniekiem, sapratām, ka mums visiem ir bijusi izvēle starp labi apmaksātu darbu un skolotāja darbu, kurā gūt gandarījumu un dot ieguldījumu Latvijas attīstībai, bet nesaņemt atbilstošu samaksu,» stāsta fizikas skolotājs Jēkabs Krīgerts. Pametot darbu IT jomā, viņš ne tikai krietni samazinājis savus ikmēneša ienākumus, bet arī zaudējis bonusus, kas viņam bija kā IT speciālistam. Piemēram, iepriekšējā darbavieta nodrošināja tik viedierīču, cik nepieciešams, bet skolā ir tikai viens galda dators, kurš mazās jaudas dēļ iesilst 20 minūtes. 

Ministrijas veiktajā augstskolu absolventu monitoringā secināts, ka izglītības studiju programmu absolventiem vidējā alga ir mazāka nekā vidēji valstī. Piemēram, 2019. gadā vidējie ienākumi Latvijas iedzīvotājam bija 12 912 eiro gadā, bet izglītības nozarē strādājošajiem — 12 369 eiro. 

Arī OECD pētījums uzrāda Latvijas skolotāju īgnumu par darba samaksu: kopumā  OECD valstīs ar algu ir apmierināti 39% skolotāju, bet Latvijā — tikai 22%.

Pērn oktobrī apkopojot 18 122 skolotāju datus, IZM atklāja, ka pusei skolotāju mēnešalga patiešām nepārsniedz 900 eiro. Modra Jansone no ministrijas izsaka minējumu, ka mazās algas saņem tie paši skolotāji, kas strādā nepilnu slodzi. Taču 32% skolotāju saņem 900—1000 eiro lielu algu, 17% tā pārsniedz 1000 eiro. Ja algu rēķina kopā ar piemaksām, tad 38% skolotāju darba samaksa ir no 1000 līdz 1500 eiro. 

Izglītībā strādājošie norāda, ka priekšstats par Latvijas skolotāju kā nabadzīgu un nelaimīgu cilvēku ir krietni pārspīlēts. «Patiesība jau sen vairs nav tik bēdīga. Rīgas skolās skolotāji pelna diezgan labi. Mums ir bijuši gadījumi, kad uzrunājam potenciālos docētājus, bet viņi pasaka — skolā ir izdevīgāk strādāt nekā augstskolā,» saka profesore Daniela. 

Arī Gunta Lāce no Limbažiem uzsver, ka ne viņa, ne viņas kolēģi nav ne nabadzīgi, ne nelaimīgi. Bet mudina sakārtot skolotāju algu aprēķināšanas modeli tā, lai tajā nebūtu obligāti paveicama, bet neapmaksāta darba. 

Aleksandrs Vorobjovs, kurš 12 gadus strādā izglītības jomā un ir bijis gan matemātikas skolotājs, gan skolas direktors, stāsta, ka paši skolotāji, runājot par neapmaksāto darbu, ironizē par karmas punktu vākšanu. «Piemēram, jauno skolotāju mentori par savu darbu nesaņem atalgojumu vai, ja saņem, tad niecīgu,» stāsta Aleksandrs. Tāpat finansiāli novērtēta ir gatavošanās stundām. 

Viņa stāstīto apstiprina visi intervētie pedagogi. «Kā skolotāja darbs pēc stundām tiek atalgots? Ļoti vienkārša atbilde — nekā!» saka vēstures skolotājs Edgars Plētiens. «Aizkadra darbs netiek mērīts.»

Kā zobusāpes

Ministre Muižniece gan iebilst, ka pašreizējais regulējums algu aprēķināšanā ļauj slodzē iekļaut apmaksātas darba stundas arī tādu pienākumu veikšanai, kas nav tieši kontaktstundas. Pēc ministrijas aprēķiniem, 37% skolotāju vairāk nekā trešdaļu apmaksātā darba laika pavadījuši nevis stundās, bet citos darbos, kas vajadzīgi mācību procesam. Vienlaikus ministre atzīst, ka stundu sagatavošana pēc jaunajiem izglītības standartiem prasa lielu ieguldījumu no paša pedagoga, tāpēc, pakāpeniski palielinot algas, paredzēts panākt, ka 60% algas veido atlīdzība par darbu stundās, bet 40% — par sagatavošanos, darbu vērtēšanu un citiem pienākumiem.

Savukārt uz norādi, ka puse skolotāju strādā nepilnu slodzi, ministre uzsver — algu reforma īstenojama tikai kopā ar skolu tīkla sakārtošanu. Pagaidām ministrija iecerējusi kāpināt skolotāju algas līdz 2027. gadam, ik gadu valsts finansējumu palielinot par 27 miljoniem eiro. Muižniece atzīst, ka jaunā algu modeļa izstrāde «jau ir kā zobusāpes gan skolotājiem, gan arodbiedrībai, gan valdībai», tomēr, vēlākais, septembra vidū būšot gatavs piedāvājums, kā celt algas, vienlaikus optimizējot skolu tīklu. 

Kā to panākt, Muižniece pagaidām neatklāj, tikai saka: «Jaunajā modelī būs liels akcents uz pašvaldību kā skolu dibinātāju.»

Bijušais Raunas vidusskolas direktors Plētiens pēc savas pieredzes saka — domāt, ka pašvaldības no brīva prāta lems par skolu slēgšanu, ir utopija. Viņaprāt, valdībai būtu jābūt tik drosmīgai, ka mazās skolas jāatdod pašvaldībām. Viņaprāt, tikai tā varēs iegūt naudu to skolotāju algām, kas strādā pietiekami lielās skolās un ar labiem rezultātiem.

Vai skolotāji piekrīt apgalvojumam, ka viņu profesija sabiedrībā ir novērtēta? 

Avots: OECD starptautiskais mācību vides pētījums TALIS 2018

Nākamajā numurā: kas ir viens no galvenajiem skolotāju izdegšanas iemesliem?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem