Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska skaidro, kāpēc Latvijā policijai maz ziņo par homofobiskiem uzbrukumiem un kā sabiedrībai un policijai mācīt uztvert naida runu
Vai vienmēr ir jānotiek traģiskam notikumam, lai sapurinātu sabiedrību? Šis jautājums gruzdēja fonā sarunai ar Latvijas Cilvēktiesību centra direktori Anhelitu Kamensku pēc traģēdijas Tukumā, kur daudzdzīvokļu mājā neskaidros apstākļos 23. aprīlī smagi apdega jauns vīrietis, un pēc dažām dienām izdzisa viņa dzīvība. Apdegumus guva arī viņa draugs, kurš steidzās apdzēst liesmas. Abi vīrieši ir geji. Smagi cietušais kopš pagājušā gada novembra gan verbāli, gan telefona īsziņā bija saņēmis draudus izrēķināties. Policija uz pirmo sūdzību par konfliktu reaģējusi formāli. Vēlāk, kad uzbrucēji puisi nogrūduši pa kāpnēm, radot miesas bojājumus, cietušais vairs nav vērsies ar iesniegumu policijā. Tagad, kad cilvēks ir gājis bojā, Valsts policijā sākta dienesta pārbaude par Tukuma policijas atteikumu sākt kriminālprocesu par draudiem cilvēka dzīvībai vai veselībai. Mulsumu sabiedrībā, kas notikušajā saskata homofobisku uzbrukumu, rada policijas paziņojums, ka, iespējams, nav noticis noziedzīgs nodarījums.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.