Mana māte Vizma Belševica (1931. gada 30. maijs — 2005. gada 6. augusts), šķiet, visu mūžu cīnījusies ar talanta un jūtu pārmēru, un daži dzejoļi viņai palaikam likušies pārāk tieši, klaji sāpīgi vai pārāk intīmi — vārdu sakot, pārāk. Tagad mēģinu iepriekšējās grāmatās neiekļauto dzeju apkopot sērijas Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas 4. grāmatā, kam vajadzētu iznākt līdz viņas 90. jubilejai 30. maijā. Šeit iekļauti paraugi no visiem dzejas mūža posmiem (izņemot visagrīnāko), arī no līdz šim gandrīz nezināma laika starp 1. un 2. grāmatu (1955.—1956. gada mīlas lirika).
Maigā un baigā
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.