Bēgot no asinspirts

Protesta mītiņu dalībniekiem, kas smagi ievainoti Baltkrievijā, šobrīd valsts piespriež naudas sodus. Izolatoru Minskā, kur OMON nežēlīgi sita simtiem protestētāju, tagad tautā sauc par Osvencimu, stāsta nemiernieki, kuri Latvijā ieradušies uz rehabilitāciju

Rīgas dzīvoklī, kas paredzēts tūristu izmitināšanai, viņi iekārtojušies kopš pagājušās trešdienas. Vāra ēst, spēlē kārtis, daudz laika pavada internetā. Trim puišiem no Baltkrievijas mūsu tik-šanās brīdī vēl nedēļa jāpavada pašizolācijā, tāpēc produktus piegādā brīvprātīgie. Vienīgais, ko viņi atļaujas: uz brītiņu iziet pastaigāties parkā, nesatiekoties ar citiem cilvēkiem. Tiesa, palikt nemanāmiem ir grūti. «Izsmējāmies — mums ir zombiju flešmobs,» runā vecākais un augumā raženākais, vīrs vēlajos trīsdesmit. «Kad kāpjam pa kāpnēm, visi trīs pieklibojam, divi ar labo, viens — ar kreiso kāju.»

«Vai pirmoreiz viesojaties Latvijā?» apjautājos. «Jā,» viņi atbild vienbalsīgi. «Es vispār Eiropā esmu pirmoreiz,» ierunājas vidējais, arī trīsdesmitgadnieks. «Būtu gribējies atbraukt šurp citā situācijā.»

Esam vienojušies, ka neatklāsim ne viņu vārdus, ne citu informāciju, pēc kuras viņus varētu identificēt. Ievainotie Baltkrievijas nemieru dalībnieki nav tautas līderi, bet vienkārši cilvēki, kas atbraukuši uz rehabilitāciju Latvijā. Dzimtenē sākta tiesvedība par nesankcionētu mītiņu rīkošanu un masu nekārtību izraisīšanu. Viņi gan ir starp tiem nemierniekiem, kas uzrakstījuši iesniegumus par OMON patvaļu. Centušies tiesā apstrīdēt pret sevi vērstos apvainojumus, ir runājuši arī ar Baltkrievijas opozīcijas medijiem.

«Ja tagad aizbraukšu atpakaļ, mani nogalinās,» saka viesis, kuram situācija paradoksālā kārtā atvērusi durvis uz Eiropu. Viņa pilsētiņā visi cits citu pazīstot. Tā ir ciems salīdzinājumā ar divu miljonu Minsku, no kuras nāk otrs Latvijā nokļuvušais cīņubiedrs. Trešais ievainotais, kam vēl nav 30, ir vēl no citas pilsētas. Pēc 9. augusta vēlēšanām protesti notika visā Baltkrievijā, un OMON vienību nežēlība, apspiežot tos, bijusi visur vienāda. Brīvprātīgie, kas saistīti ar Latvijas NVO tīklu, šiem vīriešiem individuāli piedāvājuši rehabilitāciju mūsu valstī, arī lai pasargātu no turpmākajām represijām.

Enerģētika, IT, naftas pārstrāde — dzīvokļa biedri nosauc nozares, kurās strādā. Diviem no viņiem Baltkrievijā palikuši bērni. Dzimtenē viņi nav bijuši savstarpēji pazīstami, iepazinušies Latvijā. Ieradušies septembra sākumā, vispirms nonāca Austrumu slimnīcā. Jaunākajam mediķi veica kājas operāciju — izņēma šķembu no OMON mestas trokšņa granātas. Šķembu ievainojumi klāj visu puiša ķermeni, tie bijuši dziļi, redzams telefonā fiksētajās fotogrāfijās. Traumētā pēda nelokās, jo bojāts nervs. Tomēr ārstēšana stacionārā vairs nav nepieciešama, vajadzīga rehabilitācija.

«Lauzts vaigukauls, galvas hematoma, lauzta kāja,» traumas ātri uzskaita puisis no mazpilsētas, bet Minskas iedzīvotājs datorā atrod sava ķermeņa foto. Mugura, kājas, dibens — viss klāts milzīgiem, violetiem asinsizplūdumiem. Vairāk nekā 60 sitienu ar gumijas stekiem, viņš nosvērti stāsta. Un spērieni ar kājām. «Mani kauli, par laimi, izturēja. Ir sadauzītas aknas, traumatiski palielināta liesa, izmežģīts plecs, bija smadzeņu satricinājums. Vēl nav uzsūkušās visas hematomas.»

Trīs vīri rehabilitāciju varēs sākt pēc nedēļas, kad būs beigusies pašizolācija. Datus par Covid-19 izplatību Baltkrievijā un slimības kontroles pasākumus Latvija neuzskata par drošiem, tāpēc valsts atrodama «sarkanajā sarakstā». Pasaules Veselības organizācijas statistika liecina, ka 2020. gada pirmajā pusē Baltkrievijā miruši par 5500 cilvēkiem vairāk nekā pērn, tomēr diagnozes bijušas citas.

Nav interneta, jāiet ielās!

Arī mūsu saruna sākas ar Covid-19. Vīri uzsver, ka slimības testus veikuši gan Latvijā, gan Baltkrievijā — tie visi bijuši negatīvi.

Vai Covid-19 dezinformācija no prezidenta Aleksandra Lukašenko mutes arī bija viens no nemieru iemesliem, es taujāju. «Aptuveni miljons baltkrievu regulāri brauca piepelnīties uz ārzemēm, Covid-19 dēļ pēkšņi robežas aizvēra,» atbild aktīvākais, vīrs no Minskas. «Oficiāli mums ir zems bezdarba līmenis, bet daudzi strādā nelegāli. Pēc likuma, ja nestrādā, ir jāmaksā pietiekami liels sods. Kad slēdza robežas, mēneša laikā bezdarbs pieauga par 20%. Kaut gan likumu par sodiem atcēla līdz «labākiem laikiem», daudzi bija palikuši bez ienākumiem, kas radīja lielu neapmierinātību,» viņš stāsta. Minskā to tik ļoti nejuta, bet mazās pilsētās bija vieglāk pamanīt arī lielo mirstību. Slēdzienā rakstīts, ka cilvēks nomira no sirdstriekas, taču viņu nez kāpēc apglabā slēgtā kapā, radiniekiem neļauj atvadīties… Zinu vairākus gadījumus, kad cilvēki atbrauc uz bērēm, bet pēc tam visi ir slimi ar Covid-19.»

Cilvēki internetā uzzināja gan par PVO atklāto noslēpumaino mirstības statistiku, gan par opozīcijas kandidātu negodīgo izstumšanu no spēles, lai Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās 9. augustā pie varas jau sesto termiņu nonāktu Lukašenko. «Represijas sākās jau pirms vēlēšanām. Iesēdināja visus kandidātus, kas varētu apdraudēt Lukašenko. Viņš vienkārši teica, ka viņam pret visiem ir kompromats — un šī lieta sāka nelāgi smirdēt,» nopūšas Minskas iedzīvotājs.

«Vēlēšanu dienas vakarā jau bija skaidrs, ka notiek falsifikācija. Nez kāpēc nepietika biļetenu. Lai arī pie iecirkņiem stāvēja rindas, 30% cilvēku nenobalsoja, bet viņu «balsis» tomēr pieskaitīja — «vajadzīgajam» cilvēkam! Pie tā, ka iecirkņos nelaida novērotājus, Baltkrievijā jau ir pierasts, bet šoreiz pie daudziem iecirkņiem pat neizkāra protokolus, lai arī sagrozītus.»

Lukašenko opozicionāri aicinājuši iedzīvotājus balsot pēdējās vēlēšanu stundās, lai dotu mazāk laika rezultātu safabricēšanai. Internetā tika izveidota neatkarīga balsu skaitīšanas sistēma. «Katrs savu biļetenu ar balsojumu nofotografē, uz tā jābūt divu vēlēšanu komisijas darbinieku parakstiem. Tas tiek piereģistrēts Telegram vai Viber platformās, sadalot pa iecirkņiem. Salīdzinot ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, trešdaļā iecirkņu tika skaidri fiksēta blēdīšanās.»

Jau 9. augustā pie iecirkņiem pulcējās neapmierināti cilvēki, kas bija atnākuši apskatīties protokolus. «Un uzreiz sākās diezgan nežēlīgas izdzenāšanas,» novērojis sarunas biedrs. «Iespējams, bija kādi ekscesi, cilvēki bija iedzēruši, izteica neapmierinātību. Bet reakcija bija neproporcionāli nežēlīga, ar šaujamieroču un gāzes pistoļu palīdzību. Vēl netika lietotas kaujas patronas, bet cilvēki guva pirmās traumas.»

Minskas iedzīvotājs 9. augustā piedalījies vietējas nozīmes protestos savā rajonā, tie vēl noritējuši puslīdz mierīgi. Bet 10. augusta masu protestā Puškina laukumā, pēc viņa novērojumiem, strādāja ne tikai OMON, bet arī Valsts drošības komitejas kaujas vienība Alfa un pretterorisma vienība Almaz. «Tur tovakar arī bija pirmais no sešiem līdz šim oficiāli nosauktajiem kritušajiem mītiņu dalībniekiem, Aleksandrs Taraikovskis,» atklāj vīrietis. «Viņš izgāja ar paceltām rokām pretī Almaz. Vienība izmantoja trokšņa granātas, šāva pūlī ar liela kalibra iekārtām. Esmu tam liecinieks. Bet, kamēr nebija parādījušies daudzi [atmaskojoši] video, Iekšlietu ministrija apgalvoja, ka Taraikovskis taisījies mest bumbu un tā uzsprāgusi viņam rokās. Viņam bija tikai 34 gadi.»

Vai mītiņos pārsvarā pulcējās tādi kā Taraikovskis un manis satiktie baltkrievi — jauni, dusmīgi vīrieši? «Ne tikai, pievienojās arī vecāki cilvēki,» saņemu atbildi. «Jā, tauta tik ļoti sajutās iedzīta stūrī, ka bailes radīja ačgārnu reakciju: ja neaiziešu uz mītiņu, tad vara mani nogalinās. Uz ielas masveidā izgāja cilvēki, kam iepriekš nebija nekāda sakara ar politiku. Tipisks baltkrievs domā: es paslēpšos savā hatā, pārlaidīšu šos laikus. Bet tagad izbijās līdz tādam stāvoklim, ka saprata: jāiet ielās.»

Vai nemierus provocēja tas, ka Baltkrievijā periodiski tika atslēgts internets? «No sākuma internetu slēdza mītiņu izklīdināšanas laikā, kad taisījās pielietot spēku. Pazuda mobilais internets, tika nosegta arī liela daļa privātās plūsmas,» skaidro trijotnes IT profesionālis. «Valstij kritiski svarīgus kanālus atstāja. Bet baltkrievi ātri iemācījās lietot VPN serverus, visus iespējamos «apkārtceļus».» Interneta operatori gan ilgi neesot atzinuši, ka bloķē internetu pēc varas iestāžu norādēm. Atrunājušies: «Jūs esat pārāk daudzi savākušies vienā vietā, tāpēc tīkls uzkārās.»

«Joks, kas bija jau pirms vēlēšanām,» iesmejas Minskas iedzīvotājs. «Un kā jums Baltkrievijā notika revolūcija?» — «Jūs saprotiet, es sēdēju mājās, skatījos protestu tiešraides. Bet pēkšņi atslēdza internetu, nācās iet ielās.»

Jaunā Osvencima

Viņa konfrontācija ar OMON notika 11. augustā. Iepriekšējā naktī vīrietis bija palicis nevis savā mikrorajonā, bet drauga dzīvoklī pilsētas centrā, dzirdējis šāvienu troksni. Tomēr dienā atkal devies uz mītiņu. «Līdz tam gan netiku, mani vienkārši aizturēja uz ielas,» atceras. «Brauca divas mašīnas bez numuriem ar vīriem civilapģērbā, mani nogrūda zemē un ienesa milicijas iecirknī. Tur jau bija arestēti citi cilvēki. Gandrīz diennakti bija jāstāv zālienā, rokas bija saslēgtas nevis ar rokudzelžiem, bet plastmasas stiprinājumiem, ko var nopirkt celtniecības veikalos. Neizsauca ātro palīdzību, lai gan daudzi bija nežēlīgi apstrādāti ceļā no mītiņiem. Pēc tam mūs aizveda uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, pēc kura nākamais solis būtu cietums. 119 cilvēkus sabāza 5 x 5 kvadrātmetru telpā. Pastaigu laukumā, betona kastītē ar režģiem un sietu virsū,» viņš atceras. 10 stundas ieslodzītie nesaņēma pat ūdeni. Gandrīz visi jau bija guvuši traumas.

«Autozakā [mašīnā ieslodzīto pārvadāšanai], kas domāts 14 cilvēkiem, bijām sabāzti 27. Izdzenot no tā, tu ieraugi divas OMON kolonnas. Skrien, cik ātri vari, bet katrs omonietis pa ceļam sit ar «dubinku». Ja kāds sāk kliegt, viņu sit vēl vairāk. Viss izdomāts, lai cilvēkus morāli salauztu. Sita arī mašīnās braucot. Es traumas pārsvarā ieguvu milicijas iecirknī. Kā uzzinājām, iecirkņa darbinieki saņēma prēmijas par aizturēto skaitu. Tiesa, dzirdējām arī par cilvēkiem, kas šo notikumu dēļ atstāja dienestu. Bet lielākā daļa tomēr turpināja kalpot varai, nevis tautai.»

Izolators, kas nosaukts par godu lidotājam Okrestinam — Otrā pasaules kara varonim, kurš taranēja vācu degvielas vilcienu, ziedojot dzīvību —, tautā tagad esot iesaukts par Osvencimu.

No pārblīvētā sprosta, kur atradās stāstītājs, varēja labi dzirdēt, kā pieved nākamos «autozakus» ar ieslodzītajiem, varēja dzirdēt kliedzienus, kad šos cilvēkus dzen un sit. Paradoksāli, vislielāko pārdzīvojumu radījuši nevis ieslodzīto sāpju vaidi, bet bailes, ka tauta salūzīs, protestētāju plūsma apsīks. Taču mašīnas turpināja vest jaunus un jaunus ieslodzītos.

Naktī uz 13. augustu pie ieslodzītajiem atnācis cietuma priekšnieks, nolasījis sarakstu ar cilvēku vārdiem un uzvārdiem, kas pirms tam nebija nekad pat administratīvi sodīti. Starp viņiem bija arī mans sarunas biedrs. «Jā, iesēdināja lielu daudzumu godīgu cilvēku,» viņš komentē. «Cietuma priekšnieks teica: jūs tagad palaidīs brīvībā, bet pirms tam ar jums pakomunicēs īpaši mācīti cilvēki. Mūs izveda pagalmiņā, kur nav novērošanas kameru. Tur atkal stāvēja OMON, un sekoja ilga, mērķtiecīga, smaga sišana. 15 minūtes ar stekiem. Ar draudiem: «Mēs tev iemācīsim demokrātiju! Mēs tev iemācīsim mīlēt dzimteni!» Lika kliegt: «Es mīlu OMON.»» 

Īpašo uzdevumu vienībai bija atļauts darīt, ko vien vēlas? «Jā, pilnīga rīcības brīvība,» atbild ievainotais. Viņu izlaida pulksten vienos 13. augusta naktī — bez naudasmaka un telefona. «Divarpus dienas biju stāvējis un gulējis zemē, biju asiņains, smirdēju. Liekas, tā arī bija pārdomāta iebiedēšanas metode,» secina vīrietis.

Ģimenes locekļi nofotografēja viņa sadauzīto muguru. Ievainojumi tik ļoti sāpēja, ka nākamajā dienā viņš vērsās traumatoloģijas slimnīcā. «Slimnīcās pret mums izturējās labi, ārsti redzēja, kas notiek,» uzsver vīrietis. «Jau nemieru pirmajās divās dienās Minskas kara slimnīcā bija ap 60 cilvēku, kas ievainoti no šāvieniem un sprādzieniem, arī šo informāciju [vara] no tautas slēpa. Bet kādā brīdī mediķi vairs nespēja klusēt. Viņi savā iekšējā čatā palaida informāciju, ka tiesu medicīnas ekspertiem ir aizliegts pieņemt «parastus» cilvēkus, to var darīt tikai īpaša izmeklēšanas komisija. Es pie eksperta nokļuvu trīs nedēļas pēc notikumiem, kad «skaistums» jau bija pazudis. Traumu vienkārši nav — lūk, tāds kāzuss! Un cilvēki jau neiedomājās, ka drēbes, kas bija samirkušas asinīs, nevajadzētu mazgāt, jo tās noderēs tiesā.»

Traumatoloģijas slimnīcā viņš nepalika, bet dienu vēlāk nonāca Infektoloģijas slimnīcā ar augstu temperatūru. Par laimi, diagnoze nebija Covid-19, bet «tikai» angīna. «Līdz tam praktiski nebiju slimojis, bet tajā naktī, kad milicijas iecirknī mūs turēja zālājā, gaisa temperatūra bija tikai 9—10 grādi. Es šortos un futbola krekliņā gulēju zemē. Infekcijas slimnīcā pavadīju divas nedēļas. Bet arī slimnīcai vajadzēja ziņot izmeklēšanas komitejai par traumām. Ja cilvēks traumēts vardarbīgā ceļā, obligāti jāziņo. Pie manis atnāca izmeklētājs, sniedzu liecību, kas nebija pārāk patīkama valstij. Un es tāds nebiju viens. Vairāk nekā 1000 no Okrestinā ieslodzītajiem nenobijās runāt. Neviena krimināllieta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu pagaidām gan nav ierosināta. Toties ir ap 150 lietu par spēka pielietošanu pret milicijas darbiniekiem.» 

Okrestinā nokļuvusi arī viņa māsa, kura ir par dažiem gadiem jaunāka, trausla meitene. «Viņai OMON salauza ceļgalu. Neizsauca ārstu. Mediķi pēc tam bija šokā, jo šādus ievainojumus vajag sākt ārstēt 3—4 stundas pēc iegūšanas, nevis pēc diennakts vai divām. Māsai tagad vajag daudz nopietnāku ārstēšanu nekā man,» stāsta vīrietis. Māsa izolatorā turklāt inficējusies ar Covid-19, paralēli ievainojumu ārstēšanai cīnījās arī ar šo slimību. Un tiesa viņai par piedalīšanos protestos piespriedusi 300 eiro naudassodu. 

«Piemēram, skolotājam alga ir 100 eiro,» kontekstu iezīmē jaunākais no trim vīriešiem, kas, tāpat kā Minskas iedzīvotājs, savu tiesas spriedumu vēl gaida. Vismaz šajā jomā arī Baltkrievijā Covid-19 situācijā ieviesusi korekcijas, tiesas sēdes notiek Skype.

«Parādīšu jums, kā manā pilsētā, kas arī ir neliela, izgaiņāja 30 cilvēkus, kuri vienkārši sita plaukstas un sauca: «Žive, Belarus*!» Tās nebija masu nekārtības, pilsētā nav nevienas sasista veikalu skatloga. Viņi no 30 metru attāluma vienkārši meta uz cilvēkiem granātas!» Aculiecinieki to nofilmēja no balkona. Un te guļu es,» puisis, kam Latvijā no kājas tika izņemta šķemba, rāda video. 

Ironiski, viņš pat nebija piedalījies vēlēšanās. «Esmu pilnīgi apolitisks, biju izgājis pastaigāt ar savu meiteni, paskatīties, kas notiek pilsētā. Bet arī man «piesēja» administratīvo pārkāpumu.»

«Viņi uztaisa mūs par vainīgiem,» ierunājas trešais sarunas dalībnieks. «Varētu sniegt atklātāku reportāžu, ja mums Baltkrievijā nebūtu palikuši radinieki. Manā pilsētā izolatorā ielika ap 500 cilvēku, arī nepilngadīgos un sievietes. Briesmīgi ņirgājās par mums. Arī mani saņēma nevis mītiņa laikā, bet vienkārši uz ielas. Jā, OMON ņēma cilvēkus tāpat no ielas, bērnus atstāja, vecākus paņēma. Protokolā man aresta vietu norādīja pavisam citu, piesprieda 15 diennaktis cietumā, no tām četras atsēdēju.»

Elektrošoka iepirkums

Uz Latviju rehabilitēties viņus aicinājuši brīvprātīgie, kas šobrīd Baltkrievijā apzina represiju upurus. No vairākām organizācijām pazīstamākā ir cilvēktiesību centrs Vesna, pēc padzīšanas no Baltkrievijas gan reģistrēta Lietuvā, un tagad tās nosaukums ir Pavasaris. 

Latvijā darbu ar ievainotajiem baltkrieviem koordinē organizācija Viegli palīdzēt. Tā izaugusi no Covid-19 krīzes laikā izveidotās brīvprātīgo kustības Paliec mājās. Šī palīdzība balstīta nesavtīgā brīvprātīgo darbā, uzsver organizācijas valdes locekle Inese Vaivare.

Kustība vāc ziedojumus ar Twitter konta FreeBelarusLat starpniecību, tur publicē arī brīvprātīgo tulkotās ziņas par jaunākajiem notikumiem Baltkrievijā. Inese no citiem ievainotajiem baltkrieviem, kas atbraukuši uz Latviju, ir dzirdējusi šausmu stāstus. Gan par izvarošanu ar stekiem, gan par cilvēkiem, kas ir tik smagi sasisti, ka uz rehabilitāciju atkļūt nevarētu. 

Pēc neoficiālas informācijas, 81 protestu dalībnieks skaitās pazudis bez vēsts. Inese Vaivare uzsver, ka NVO partneri Baltkrievijā rehabilitācijai atlasa tikai uzticamus cilvēkus, kas tiešām ir cietuši represijās. Protams, šis ir tikai labas gribas akts, «piliens jūrā», jo būtībā rehabilitācija būtu vajadzīga daudziem.

«Uz ārstniecību šobrīd no Baltkrievijas ieradušies 10 cilvēki. Tas ir bijis intensīvs darbs, koordinācija bieži ilga līdz pusnaktij,» stāsta Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica. «Viens bija ļoti slims cilvēks, kas bija nekavējoties jānogādā uz operāciju, tas bija dzīvības un nāves jautājums.» Ar valsts piešķirto finansējumu — 50 000 eiro — vajadzētu pietikt 11 cilvēku ārstniecībai un rehabilitēšanai, bet, iespējams, varēsim uzņemt vēl par četriem vairāk. Latvijā patlaban uzturas arī trīs baltkrievu žurnālisti.

«Izsniedzam īpašas humanitārās vīzas, ņemot vērā, ka cilvēkiem ir arī politiskās vajāšanas draudi,» informē ministrijas pārstāve. Nedēļas sākumā šādu vīzu skaits bijis 70. Vienlaikus Latvija ir piemērojusi personālās sankcijas cilvēkiem, kas atbildīgi gan par vēlēšanu rezultātu falsifikāciju, gan par vardarbību pret protestētājiem. Iebraukšanas liegums Latvijā noteikts 30 Baltkrievijas pilsoņiem, arī prezidentam Lukašenko. 4. septembrī ANO Drošības padomes paplašinātajā sanāksmē Zanda Kalniņa-Lukaševica kopā ar kolēģiem ierosināja sasaukt ANO Cilvēktiesību padomes sēdi par situāciju Baltkrievijā. Tā 18. septembrī notiks Ženēvā, tiks translēta internetā.

«NVO partneri Baltkrievijā pievērsa mūsu uzmanību, ka jau pirms 9. augusta vēlēšanām varas iestādes izsludinājušas iepirkumu 290 elektrošoka ierīču remontam. Tā ir konkrēta liecība lielai brutalitātei — varam secināt, ka situācija tiešām ir kritiska,» uzsver amatpersona. «Tomēr redzam, ka protesti vērienīgi turpinās.» Ir arī individuālas akcijas, piemēram, IT nozares cilvēki  izveidojuši īpašu video, kurā demonstrē, kā ģimenes mašīnai uzbrūk OMON un to sadauza, kaut iekšā sēž mazs bērns.

Viegli palīdzēt nav vienīgā organizācija Latvijā, kas nodarbojas ar Baltkrievijas jautājumiem. Resursu centrs sievietēm Marta sniedz psiholoģisko palīdzību tiešsaistē un arī nodrošina uzraudzību psihologiem Baltkrievijā. Veic apmācības, kā strādāt ar vardarbībā cietušiem cilvēkiem. Bet Baltijas mediju izcilības centrs fokusējas uz atbalsta sniegšanu žurnālisiem.  

Kā skaidroja viens no Latvijā izmitinātajiem baltkrievu žurnālistiem, kas arī drošības apsvērumu dēļ vēlējās palikt anonīms, mediju neaizskaramība viņa valstī šobrīd tiek piemērota tikai valsts varai lojālajiem žurnālistiem. «9. augustā Balkrievijā sākās arī neatkarīgo žurnālistu medības. Arestēja tieši tos, kas vēlējās atspoguļot protestus. Valsts iestādes apvainoja žurnālistus, ka viņi koordinē protestus.» 

Viņš pazīst kolēģus, kas ir apšaudīti ar gumijas lodēm, zina vairākus, kuri nokļuvuši apcietinājumā. Tikai par tuvošanos mītiņam viņš pats ir arestēts un sists, kaut arī norādījis, ka ir žurnālists, parādījis apliecību un starptautisko preses karti. Ievainojumi ir smagi, bet par tiem kolēģis izvairās runāt, lai netiktu atpazīts. «Es gribu būt drošībā. Šobrīd Baltkrievijā nevar saprast, kas ir briesmīgāks — bandīti vai milicija.» Viņš gan pagaidām netaisās lūgt politisko patvērumu Latvijā, ļoti cer atgriezties dzimtenē un atzīmē, ka ir grūti būt prom no Baltkrievijas tik dinamiskā laikā.

No manis satiktajiem ievainotajiem protestētājiem tikai viens apsver politiskā patvēruma iespēju, abi pārējie jau tagad ilgojas pēc mājām. «Vai drīkst, kad būšu atpakaļ Minskā, es iedošu jūsu kontaktus savai draudzenei?» atraksta aktīvākais no viņiem. «Ja mani pēkšņi atkal arestēs, varbūt kāds papildu «troksnis» varētu nākt par labu.»

* Lai dzīvo Baltkrievija! — baltkrievu val.