«Viņas strādā labprātīgi»

Katru gadu Latvijā vidēji 23 cilvēki iegūst cilvēktirdzniecības upura statusu. Lai arī piespiedu ekspluatācijas formas mainās, gadu gaitā nemainīgi populāra ir viena joma — prostitūcija. Kāpēc joprojām šajā nodarbē tiek ekspluatēti nepilngadīgie, cik sekmīgi valsts iestādes to apkaro, un vai nav pienācis laiks sodīt seksa pircējus?

Pirms pieciem gadiem biedrības Centrs Marta redzeslokā nonāca pirmā nepilngadīgā meitene — cilvēktirdzniecības upuris. Viņa bija cietusi no seksuālas ekspluatācijas. Toreiz jauniete bija nokļuvusi nelāgā kompānijā. Sākotnēji iecerētais tusiņš izvērtās nodevībā no draugu puses. Meitene nonāca kādā dzīvoklī, kur nedēļām tikusi ieslodzīta, piedzīvojusi psiholoģisku un fizisku vardarbību. Laukā no dzīvokļa tikusi tikai izbraucienos pie klientiem. Tolaik viņai bija 14 gadu, un meitene galīgi nav izskatījusies pēc tādas, kas varētu piedāvāt seksuālus pakalpojumus, atminas bijusī Centrs Marta pārstāve Irina Mazurika.

«Nevis kā pusaudze, kura izskatās pēc pieaugušas meitenes. Nevis meitene, kura vēlas izlikties par pieaugušo, bet bērns — gan izskatā, gan uzvedībā,» saka Mazurika. Meitenes izmantotājiem vajadzējis redzēt un apzināties, «ka dara pāri bērnam, nevis sievietei pēc izsaukuma». Mazurika tolaik strādājusi komandā, kas jaunietei sniegusi palīdzību. Tāds Centram Marta bijis pirmais gadījums, un bija izaicinājums cilvēktirdzniecības upuru rehabilitācijas programmu pielāgot bērnam.

«Daudzi ārzemju pētījumi apstiprina, ka sievietes prostitūcijā tiek iesaistītas, vēl būdamas nepilngadīgas. Šī tendence parādījās arī Centra Marta un partneru 2014. gada pētījumā Latvijā, Igaunijā un Lielbritānijā,» stāsta Mazurika. Uz Centra Marta ierosinājumiem par seksa pircēju sodīšanu un citiem priekšlikumiem likuma grozījumiem politiķi iepriekš vienmēr atbildējuši — Latvijā šādas problēmas nav. «Šis gadījums visiem uzskatāmi parādīja, ka Latvijā arī tā ir,» saka eksperte.

Kopumā šajā stāstā figurējušas divas meitenes. Jau minētā 14 gadus vecā, kas piedzīvojusi gan ieslodzījumu un liegumu sazināties ar ārpasauli, gan fizisku vardarbību, ņirgāšanos un pazemošanu, kā arī 12 gadus veca meitene, kas psiholoģiski ietekmēta un cietusi no seksuālas ekspluatācijas. Saistībā ar notikušo tika ierosināts kriminālprocess.

Izcelsmes un mērķa valsts

Cilvēku tirdzniecība ir sociāla un krimināla problēma visur pasaulē, un nekāds izņēmums nav arī Latvija. Pasaules modernās verdzības indeksā Global Slavery Index aplēsts, ka Latvijā cilvēktirdzniecībā varētu būt iesaistīti ap 8000 cilvēku. Tās ir teorētiskas aplēses, ņemot vērā dažādus kritērijus, bet Iekšlietu ministrijas eksperte, nacionālā koordinatore cilvēktirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsma Stabiņa uzskata, ka šīs aplēses ir adekvātas. «Tā var būt, ņemot vērā apjomu, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm. Mums nav nekādu izsekošanas iespēju noskaidrot, ko šie cilvēki dara un kas ar viņiem notiek,» saka Stabiņa. 

Latvija cilvēktirdzniecības jomā turas līdzi visām globālajām tendencēm. Piemēram, agrāk tika novērots, ka Latvijas iedzīvotāji tiek savervēti un aizvesti ekspluatācijai uz ārzemēm, un vairāk runāts tieši par seksuālu ekspluatāciju, bet vēlāk, ap 2009.—2014. gadu, bijis izteikts fiktīvo laulību vilnis. «Sievietes no Latvijas ar maldiem, viltu un krāpšanu tika aizvestas uz ārvalstīm un izprecinātas trešo valstu valstspiederīgajiem,» stāsta Stabiņa. Kopš 2013. gada, kad Krimināllikums papildināts ar pantu par ļaunprātīgu nodrošināšanu ar iespēju likumīgi iegūt tiesības uzturēties Latvijā vai ES, kā arī sociālajām kampaņām, šis «bizness» vairs nav tik populārs.

Līdz 2013. gadam bijis ap 700 fiktīvu laulību ik gadu, tagad to esot krietni mazāk. Tomēr šādi gadījumi joprojām ir. Piemēram, pērn ierosināts kriminālprocess, kurā tiek izmeklētas aptuveni 60 Latvijas valstspiederīgo personu fiktīvās laulības ārvalstīs. Kāda sieviete Kiprā dažu dienu laikā pamanījusies apprecēties pat divreiz: vienā pašvaldībā ar vienu, pēc trim dienām otrā — ar citu.  

Šīs fiktīvās līgavas ir likuma pārkāpējas, taču gadījumā, ja ar viltu vai varu piespiestas laulībām, viņas tiek atzītas par upuriem. Piemēram, ir bijis gadījums, kad sievietei solīts darbs, bet, nonākot ārvalstīs, viņa piespiesta stāties laulībā. «Šīs laulības mēs vērtējam kā cilvēktirdzniecību,» skaidro Valsts policijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas nodaļas priekšnieks Armands Lubarts. Viņš šobrīd atturas minēt, vai pērn ierosinātajā kriminālprocesā kādas sievietes ir piespiestas precēties.

Piespiestas mēdz būt ne tikai laulības, daļa Latvijas valstspiederīgo kļūst arī par darbaspēka ekspluatācijas upuriem ārvalstīs un iekšzemē.

«Pēdējos pāris gados redzam, ka Latvija ir ne tikai cilvēktirdzniecības upuru izcelsmes valsts, bet arī tranzīta valsts, arī mērķa valsts, un Latvijā notiek arī iekšējā cilvēktirdzniecība valsts iekšienē,» saka Stabiņa.

Gan ārzemēs, gan arī Latvijā formula ir viena: cilvēkiem tiek piesolītas lielas algas, atvaļinājumi, pabalsti, bet realitātē viņi nokļūst mūsdienu vergturu nagos. Spilgts modernās verdzības formulas piemērs atklājās 2018. gada sākumā, kad Latvijas un Lielbritānijas policijas aizturēja grupu, kas Dārbišīrā (Derbyshire) nodarbojās ar cilvēku tirdzniecību. Darbaspēka vervētāji bijuši Latvijas iedzīvotāji, un arī tā sauktie «mūsdienu vergi» bija mūsu pašu iedzīvotāji — kopskaitā desmit, savukārt ekspluatācija notika Lielbritānijā.

Taču piespiedu darbs nenotiek tikai kaut kur tālu prom. Cēsu novadā kādā fermā 2016. un 2017. gadā kalpībā turēti divi cilvēki, pērn atzina tiesa. Šī lieta ir pirmais plašāk zināmais gadījums, kad pašmāju darba devējs tiesāts pēc panta par cilvēktirdzniecību. Šī lieta policijas redzeslokā nonākusi pēc Darba inspekcijas aktīvas iesaistes. Stabiņa uzskata, ka problēmas patiesie apmēri varētu būt lielāki. To, kuri piespiedu kārtā ekspluatē, piemēram, cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem vai kādām citām problēmām, varētu būt krietni vairāk. 

Šādu noziegumu atklāšanā liela nozīme ir izpratnei par cilvēku tirdzniecību, kas joprojām trūkstot dažādos valsts un pašvaldību institūciju līmeņos, tajā skaitā arī policijā. Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes specializētā nodaļa saprot problēmu, māk atpazīt šādus noziegumus un zina, kādi pierādījumi nepieciešami apsūdzības celšanai. Savukārt par to, kas notiek tālāk policijā, «man nav pārliecības», saka Stabiņa.

Problēmu vēl saasina apstāklis, ka Latvijas darba tirgus pēdējos gados kļuvis pievilcīgāks trešo valstu pilsoņiem, kas ierodas strādāt ar termiņuzturēšanās atļaujām, komandējumos vai citādi. Ir bijuši gadījumi, kad solītais krasi atšķiras no realitātes. Piemēram, pērn pavasarī mediju redzeslokā nonāca tadžiku paverdzināšanas stāsts. 

Kopumā Stabiņas ieskatā Latvija izpilda minimumu no tā, ko cilvēktirdzniecības novēršanas jomā prasa starptautiskie tiesību akti. «Salīdzinot, kā bija pirms desmit gadiem un kā ir tagad, ir milzīgs progress ar to kapacitāti un finansējumu, kas mums ir,» saka Stabiņa. «Esam izdarījuši fantastisku dabu, bet tas tik un tā ir par maz, daudz par maz,» viņa uzskata.

Arī par cilvēktirdzniecības apkarošanu atbildīgās Valsts policijas struktūrvienības vadītājs Lubarts norāda, ka savu iespēju robežās policija cenšas tikt galā pēc iespējas kvalitatīvāk, bet «ir jārada sabiedrībai izpratne par cilvēktirdzniecību». «Ja nebūs izpratnes, tad šī sociālekonomiskā latiņa būs tik zema, ka mūsu tautiešus spēs iesaistīt cilvēktirdzniecībā,» viņš secina.

«Tur apakšā nav nozieguma»

Pēc ministriju, policijas un nevalstisko organizāciju apkopotajiem datiem, kopš 2014. gada Latvijā kopumā reģistrēti 138 cilvēktirdzniecības upuri. No tiem mazāko daļu jeb 39 par upuriem atzinusi policija, pārējos — nevalstiskās organizācijas. Šo darbu veic biedrības Centrs Marta un Patvērums Drošā māja, kas piesaista ekspertus un lemj par statusa piešķiršanu pēc cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem. Tie ir samērā plaši. Šādu statusu var iegūt tad, ja persona ir savervēta, bijusi atkarīga no cilvēku tirgotājiem kādu saistību dēļ, pret viņu izmantota vardarbība, draudi vai bezpalīdzības stāvoklis un citās situācijās. Šāda kārtība ir laba, jo ļauj piešķirt cilvēktirdzniecības upura statusu arī gadījumos, kad policija neredz, ka varēs pierādīt šos apstākļus kriminālprocesā, taču cilvēks ir cietis.

Upura statusu saņēmušajiem pienākas valsts atbalsts — pieejama rehabilitācijas programma, kas katram cietušajam ir individuāla, ņemot vērā vajadzības. Piemēram, no piespiedu seksuālas ekspluatācijas cietušai sieviete var būt nepieciešama droša mītnes vieta, kur palikt. Tiktu sniegta arī sociālā darbinieka un jurista palīdzība.

Ja cietušajam ir upura statuss arī kriminālprocesā, viņam sniedz atbalstu visā izmeklēšanas laikā. Savukārt rehabilitācijas programma paredzēta pusgadam.

Dienā, kad Ir dodas uz interviju Centrā Marta, biedrība uzņēmusi jaunu cilvēktirdzniecības upuri — sievieti, kas seksuāli ekspluatēta. Marta nodrošina anonīmu mājvietu gan viņai, gan viņas bērniem.

Kopumā pēdējo sešu gadu laikā cilvēktirdzniecības upura statusu ieguvuši 36 cilvēki, kas cietuši no seksuālas ekspluatācijas. No tiem tikai 10 gadījumos upura statusu piešķīrusi policija. Policijas un arī prokuratūras ieskatā kopumā situācija šajā jomā pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojusies. Piemēram, pēc daudziem gadiem izdevies izskaust masāžas salonus, kuru piesegā gadiem darbojušies suteneri un prostitūtas, stāsta atbildīgās Valsts policijas struktūrvienības vadītājs Lubarts. Šobrīd struktūrvienības prioritāšu galvgalī esot apkarot organizēto sutenerismu, kā arī vervētājus, kas meklē cilvēkus seksuālu pakalpojumu sniegšanai ārvalstīs. Šādas darbības ir kriminalizētas arī tad, ja personas labprātīgi piekrīt atsaukties uz šādiem darba piedāvājumiem.

Pēc Lubarta aplēsēm, Rīgā šobrīd palicis līdz desmit vietām, kurās sniedz seksuālus pakalpojumus. Noziedzīgā vide pārstrukturējusies. «Tiek atvērti slēgta tipa džentlmeņu klubi, kur zem piesega «bārs, izklaide» tiek piedāvāti seksuāli pakalpojumi, bet tas ir slēgtā vidē,» uzsver Lubarts. Neesot vairs kā tūkstošgades sākumā, kad prostitūtu pakalpojumi bijuši daudz klajāk pieejami.

Līdzīgi pozitīvas tendences uzsver arī prokurors Aivars Bergmanis, kurš kopš modeļu aģentūras Logos lietas specializējies pie atbildības saukšanas šādos noziegumos. «Sutenerisms ir trešais ienesīgākais bizness pēc ieročiem un narkotikām, tāpēc ar to nodarbosies. Tūkstošiem gadu prostitūcija ir bijusi, un mēs šo fenomenu nekad neizskaudīsim,» pauž Bergmanis. Taču tiesībsargi koncentrējoties uz smagāko formu izskaušanu  — «bērni, nepilngadīgie, vardarbība, jebkāda veida piespiedu elements». «To esam darījuši pēdējos pa-dsmit gadus un pietiekami veiksmīgi,» saka Bergmanis. 

Par rezultātu, viņaprāt, liecinot tas, ka ielu prostitūcija būtiski samazinājusies un «bērnu prostitūcija kā tāda vispār ir izskausta», uzskaita Bergmanis. Ja arī kāda nepilngadīga persona ar to nodarbojoties, tad «tur apakšā nav nozieguma, jo nav sutenera, kas viņu piespiestu». «Ja uzrodas kāds, kas mēģina bērnus tādā veidā izmantot, mēs viņus ātri noķeram un notiesājam,» skaidro prokurors.

Arī Lubarts apgalvo — policija pēdējo gadu laikā vairs nevienā bordelī neesot konstatējusi nepilngadīgos. «Visas sievietes, kas tur strādā, strādā labprātīgi, viņas pelna ļoti labi,» saka Lubarts. «Es mēnesī varbūt nopelnu to, ko viņa vienā dienā var nopelnīt,» viņš papildina.

Orālo, klasisko vai anālo?

Kamēr tiesībsargi apgalvo, ka situācija būtiski uzlabojusies, daži apstākļi vedina domāt, ka situācija nav tik rožaina, kā ataino policijā un prokuratūrā. Uz ielām patiešām prostitūtu ir mazāk, bet internetā šis bizness plaukst un zeļ.

Vēlies seksu? «Orālo, klasisko, analo? Zvani vai raksti,» sludinājumā lietišķi norāda kāda sieviete no Ventspils. Kāds meklē jaunu, nevainīgu meiteni: «Samaksāšu par tikšanos 2000 e.» Vēl kādā sludinājumā piedāvāta «patīkama, kaisles pilna atpūtiņa». Sludinājumam pievienotajā bildē sieviete ir pilnīgi kaila, norādīta arī cena — 60 eiro stundā. Kāda cita sieviete ar vārdu «30 eiro» piedāvā «erotisku, atslābinošu masāžu ar patīkamu noslēgumu, viss tikai ar prezervatīvu».

Šie ir tikai daži no daudzajiem sludinājumiem kādā interneta vietnē, kuras nosaukumu šeit neminēsim, lai nepopularizētu. Portāla oficiālais profils ir iepazīšanās sludinājumi. Daļa no tiem tādi arī izskatās, taču lielā blāķī šajā mājaslapā ir prostitūtu piedāvājumi, seksa pircēju sludinājumi, kā arī darba piedāvājumi prostitūcijā ārvalstīs. Piemēram, pērn novembrī publicēts sludinājums, kurā piedāvā darbu Vācijā, Dortmundē. «Viss oficiāli. Nosacījumi: 60% no ikdienas ienākumiem būs tev.» Sludinājumam pievienota ilustrācija, kurā redzams vīrietis un sieviete seksa laikā.

Portāls nav nekāds jaunais — darbojas kopš 2012. gada, lai arī Latvijā oficiāli internetā seksuālus pakalpojumus piedāvāt un reklamēt ir aizliegts. Šajā portālā publicētie sludinājumi aptver visdažādākās pasaules valstis. Vislielākais skaits uzkrājies Latvijā — 887 tūkstoši, vairāk nekā diviem tūkstošiem adrese ir norādīta dažādās pilsētās Vācijā, vairāk nekā 1800 Lielbritānijā, aptuveni 500 — Ukrainā. Dažos sludinājumos ar adresi Kijevā tiek vervētas sievietes darbam Latvijā. «Labi bezmaksas apartamenti, garantēta drošība,» solīts sludinājumā.

Valsts policijai par šo portālu ir zināms, taču sīkāk tiesībsargi nerunā. «Situācija tiek monitorēta, tomēr no plašākiem komentāriem atturamies,» Ir pauda Valsts policijas pārstāve. Savukārt Rīgas pašvaldības policijā skaidroja, ka saistībā ar šo portālu Valsts policijā 2016. gadā bija sākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, kurā vērtēja portāla īpašnieka atbildību par portālā reklamētajiem seksuālajiem pakalpojumiem, taču administratīvā pārkāpuma sastāvs netika konstatēts, un lietvedība 2017. gadā izbeigta.

Ielas meitenes

Tas bija 2015. gada janvārī. Pirms vienpadsmitiem vakarā Rīgā, netālu no Mūkusalas apļa, pašvaldības policija pamanīja tobrīd 16 gadus veco Aiviju (vārds mainīts), kas piedāvājusi savus seksuālos pakalpojumus. Jauniete arī internetā bija izvietojusi sludinājumu, piedāvājot sevi par maksu. Pašvaldības policija viņai noformēja administratīvā pārkāpuma protokolu par prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpšanu. 

Prostitūcija Latvijā nav aizliegta, taču ir jāievēro Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem tā tiek ierobežota. Noteikumi liedz sniegt pakalpojumus tam neparedzētās vietās, ar prostitūciju nodarboties nepilngadīgai personai, kā arī to darīt skolu un baznīcu tuvumā, kā arī grupās.

Centra Marta vadītāja Iluta Lāce uzskata, ka šie noteikumi ir «aizvēsturiski», jo paredz sodus personām, kas faktiski ir cietušās. «Policija iet un veic tā sauktos kontrolpirkumus. Stāsti ir dažādi… Reāli šīs sievietes, kas ir jau tā ārkārtīgi sarežģītās dzīves situācijās, vēl arī par to tiek sodītas,» saka Lāce. Vismaz divas sievietes biedrībai sniegušas liecības par to, kā policisti viņas izmantojuši un tad izvelk savu nozīmīti, pasaka — jāsamaksā sods. «Mums ir bijuši šādi stāsti.»

Lāce uzsver, ka mēdz būt apstākļi, kas spiež sievietes sniegt seksuālus pakalpojumus, bet publiskajā telpā parasti tiek kultivēts mīts par viņu labprātīgo izvēli gūt vieglu, lielu peļņu.

«Lielākoties seksuālajā ekspluatācijā cietušās personas ir tās, kas jau bērnībā bijušas izmantotas vai cietušas no vardarbības ģimenē vai kāda cita tuva cilvēka,» saka Lāce. Nereti tiek izmantota šādu personu ievainojamība, ekonomiskā situācija.

«Mūsdienās nav tā, ka tevi ieslēdz virvēs vai izmanto fizisku spēku. Bieži vien tās ir emocionālas manipulācijas, zinot, kādā grūtā dzīves situācijā atrodies,» saka Lāce. Pēc pašreizējiem MK noteikumiem, sodot prostituētās personas, «neviens jau nejautā viņām, vai tu esi cilvēktirdzniecības upuris un netiek veikts nekāds palīdzības darbs, bet tiek iekasēti sodi». Tas gan tikai daļēji sakrīt ar Rīgas pašvaldības policijas sniegto skaidrojumu, kā viņi rīkojas šādos gadījumos.

Konstatējot nepilngadīgo iesaisti prostitūcijā, darbinieki patiešām raksta pārkāpuma protokolu, taču naudas sodus nepiemērojot, to vietā esot «audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi». Piemēram, šāds piespiedu līdzeklis var būt pienākums piedalīties sociālās korekcijas un palīdzības programmās, turpināt izglītoties vai ierasties uz kādu konsultāciju pie ārsta vai cita speciālista.

Vienlaikus tiekot vērtēts, vai nav cilvēku tirdzniecības pazīmes. Ja tādas saskata, nepilngadīgo nogādā Valsts policijā.

Formāli saistībā ar nepilngadīgo uzraudzību arī izveidota sistēma, kurā dažādām valsts iestādēm vajadzētu zināt par katru šādu gadījumu. Proti, Nepilngadīgo personu atbalsta sistēmā valsts un pašvaldību iestādēm ir jāievada informācija par katru savu saskarsmi ar nepilngadīgo. Tāpat policijai ir jāinformē tuvinieki par nepilngadīgā pārkāpumu, jāsniedz informācija par iespējamo atbalstu nevalstiskajās organizācijās. Vai tas ir pietiekami efektīvi — par to gan rodas šaubas, ņemot vērā pašvaldības policijas datus. 

Piemēram, 2017. gadā divas nepilngadīgas meitenes atkārtoti nonākušas policijas redzeslokā saistībā ar prostitūciju. Februārī kāda 17 gadus veca meitene piedāvājusi seksuālus pakalpojumus Rīgā, Vagonu ielā, bet mēnesi vēlāk viņa pieķerta un sodīta atkal — šoreiz Vienības gatvē. Cita nepilngadīgā togad pārdevusies Raunas ielā, bet pēc diviem mēnešiem atkal pieķerta un sodīta Baznīcas ielā.

Kopumā kopš 2015. gada saistībā ar Prostitūcijas ierobežošanas noteikumu pārkāpumiem Rīgā pieķerti pieci nepilngadīgie, bet kopumā sodītas 344 personas. Jaunākā šādu protokolu saņēmusī bijusi 16 gadus veca, bet vecākā — 70. Starp sodītajiem ir arī vīrieši. Liela daļa sodīti atkārtoti. Rekords pieder kādai sievietei, kas sodīta 16 reizes. Augstākais naudas sods bijis 800 eiro, bet visbiežāk piemērotais sods — 350 eiro.

Lāce uzskata, ka šie noteikumi, kas ļauj sodīt prostituētās personas, būtu jāatceļ. Pirms pāris gadiem Centrs Marta pētījumā cita starpā konstatēja, ka jaunu prostitūtu skaits Rīgā pieaug. Lai arī policijas ieskatā prostitūcijas izplatība un arī vervēšanas redzamā daļa pēdējos gados samazinājusies, eksperti un intervētās prostitūcijā iesaistītās sievietes apgalvo, ka ielu prostitūcija Rīgā paplašinās. «Pievienojas jaunas meitenes, «tikko no skolas» (15—16 gadus vecas), līdz ar to palielinās konkurence,» bija minēts pētījumā. Par to vedina domāt arī kāds 2015. gadā ierosināts kriminālprocess, kurā izmeklēti kāda sutenera pārkāpumi, internetā tirgojot trīs nepilngadīgu — 13, 14 un 15 gadu vecu — meiteņu seksuālos pakalpojumus. Visas meitenes labprātīgi naudas dēļ piekritušas sniegt šos pakalpojumus, stāsta prokurors Bergmanis.

Lāces ieskatā prostitūcijas ierobežošanai būtu jārīkojas pilnīgi citādi — jāvēršas pret seksa pakalpojumu pircējiem. «Kā tas ir Zviedrijā, Kanādā, Francijā, Īrijā, Norvēģijā — valstīs, kas progresīvi skatās uz lietām,» saka eksperte. Tāpat biedrība vēlas, lai policija sāktu un izmeklētu kriminālprocesus par nepilngadīgo seksa pricējiem. Likums jau šobrīd paredz kriminālatbildību par 16 gadu vecumu nesasniegušu personu pamudināšanu iesaistīties seksuālās darbībās, kā arī pavešanu netiklībā, taču, pēc Lāces teiktā, policija nav atsaucīga šādu lietu izmeklēšanā. «Ir bijuši vairākas reizes, kad aicinām viņus sākt kriminālrocesu, jo saredzam, ka tas ir cilvēktirdzniecības gadījums, bet viņi dažādu apsvērumu dēļ atsaka,» stāsta Lāce.

Papildus jautājumam par seksa pircēju sodīšanu Centrs Marta rosina arī ieviest neatkarīgu ziņotāju par cilvēku tirdzniecības jautājumiem, kas spētu kritiski monitorēt un sniegt novērtējumu, cik efektīvi valsts institūcijas sadarbojas, lai izskaustu cilvēku tirdzniecību un upuriem nodrošinātu pēc iespējas drīzāku rehabilitāciju. Tāpat Centrs Marta lūdz izveidot noteikumus cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanai un palīdzības sniegšanai. Pašreizējā kārtība neesot specifiski regulēta, rezultātā atsevišķos gadījumos informācija par upuriem nav nonākusi pie nevalstiskajām organizācijām, kas sniedz rehabilitāciju. Biedrība vēlas skaidri definētus noteikumus, kas nosaka valsts iestāžu pienākumus rīkoties, neatstājot jautājumu par rehabilitācijas nepieciešamību upuriem tikai policistu izlemšanā.

Tikmēr raksta sākumā minētais kriminālprocess par 12 un 14 gadus veco meiteņu seksuālu ekspluatēšanu šobrīd atrodas tiesā. Lieta 2016. gada nogalē nosūtīta iztiesāšanai pēc pantiem par cilvēku tirdzniecību, kas izraisījusi smagas sekas. Likums paredz bargus sodus —  brīvības atņemšanu no pieciem līdz 15 gadiem. Ja suteneru vaina tiktu pierādīta un viņi saņemtu cietumsodu, šī būtu pirmā lieta kopš 2015. gada, kad par cilvēku tirdzniecību tiek piespriesta reāla brīvības atņemšana. Līdz šim tiesas izvēlējušās maigākus sodus.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nākamajā numurā: kāpēc suteneri tiek sveikā bez reāliem sodiem?