Pēdējais brīdis

Trīsreiz samazinot novadu skaitu, valdība cer uzlabot pašvaldību efektivitāti un reģionu konkurētspēju, lai arvien rūkošais iedzīvotāju skaits neiedzītu nepanesamu izmaksu slazdā. Kā reforma ietekmēs novadu ekonomisko jaudu, kas pašlaik Latvijā var atšķirties pat 40 reižu?

Tas nav tikai picas nosaukums — Āķis lūpā. To pašu var teikt par trim jauniem latgaliešiem, kas  galvaspilsētas burzmu nomainījuši pret sava biznesa veidošanu dzimtajā pusē. Pirms trim gadiem ar dedzību un Altum finansējumu atgriezušies Ludzā, brāļi Ēriks un Edgars Malaki kopā ar Agnesi Pinčuku sen pamestā veikala ēkā iekārtojuši omulīgu ēstuvi Astotais rajons, kas jau kļuvusi par pilsētas lepnumu un veiksmes stāstu. Taču oktobra piektdienā, kad Ir viesojas Ludzā, picērija ir tukša. «Pagaidām nevaram teikt, ka iet labi. Bet vismaz iet,» Ēriks raksturo kopējo biznesa situāciju, jo pēc rosīgās vasaras sezonas, kad klientu ir gana, rudenī un ziemā skaidrāk jūtams mazpilsētas pirktspējas līmenis un cilvēku trūkums.

Pēdējos desmit gados Ludza zaudējusi 18% iedzīvotāju, un ekonomisti prognozē: ja nekas nemainīsies, nākamajos desmit vietējo skaits saruks vēl par 23%. Kādreiz dzīvīgo tirdzniecības un amatniecības centru, kas pirms 200 gadiem bija Latgales otrā lielākā pilsēta, padomju plānveida ekonomika pārvērta industriālā ražotājā, kas lielākoties vairs nespēja darboties brīvā tirgus apstākļos pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. No Ludzas varenā viduslaiku pilskalna paveras skaists skats uz ezeru un baznīcu torņiem, taču veco šīfera un sarūsējuša skārda jumtu klājiens ainavā atgādina — atrodamies novadā, kura ekonomiskā jauda ir starp zemākajām valstī.

Bezdarba līmenis šeit tuvojas 16%, bet visā novadā radītā pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju ir vidēji 1,5 tūkstoši eiro gadā. Trīs reizes mazāk nekā pusstundas brauciena attālumā esošajā Rēzeknē un septiņreiz mazāk, salīdzinot ar Rīgu. To rāda karšu apgāda Jāņa sēta aplēses, kas veiktas pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtījuma, gatavojot reģionu reformas plānu.

Mērojot aptuveni 170 kilometrus uz ziemeļiem, nonākam Smiltenē. Lai gan šajā Vidzemes mazpilsētā iedzīvotāju skaits ir līdzīgs Ludzai — ap 12 tūkstošiem —, jau iebraucot jūtama gluži cita rosība. Darbdienas pusdienlaikā grūti pat atrast brīvu stāvvietu automašīnai centrā pie staltās baznīcas. 

Cilvēki steidzas ikdienas gaitās, bet būvniekiem jāsteidz pabeigt vērienīgi remontdarbi ielās. Garām aizlīgo moderna autocisterna — Smiltenes pienam ir ne tikai 100 gadu vēsture, tas šobrīd ir viens no lielākajiem piena pārstrādātājiem Latvijā, kas sekmīgi eksportē Eiropā un pāri okeānam. Veikals Top pilsētas centrā ir vēl viens «savējo» varēšanas apliecinājums — lielveikalu ķēde ir viens no biznesa virzieniem vietējā firmā Madara 89, kuras līdzīpašnieks Egils Butka ierindots Latvijas miljonāru topa pirmajā desmitniekā līdzās banku un IT jomas flagmaņiem.

Apciemojot ģimenes uzņēmumu Smiltenes koks, kas jau 18 gadus nodarbojas ar kokapstrādi un mēbeļu detaļu izgatavošanu, saimnieki Imants un Aigars Ūdri atklāj — pilnai ražošanas jaudu noslodzei labprāt pieņemtu darbā vēl desmit darbiniekus. Taču nevar, jo grūti tos atrast tuvumā, bet vest no tālienes vēl neatļauj uzņēmuma mērogs. Bezdarbs Smiltenes novadā ir tikai 2,9% — divreiz zemāks nekā valstī vidēji. Uzņēmums dod darbu ne tikai smilteniešiem, bet arī apkārtējo pagastu cilvēkiem. 

«Esam priecīgi te darboties, jo šī ir maza un draudzīga pilsēta. Cenšamies sakopt savu vidi, tādējādi sakārtojot un sakopojot daļu no Smiltenes,» tā Ūdru ģimenes uzņēmums sevi piesaka Latvijas ražotāju katalogā Ražo.lv.

Cilvēku skaita sarukums, kas ar dažiem izņēmumiem vērojams visā Latvijā, nav gājis secen arī Smiltenei — pēdējos desmit gados te zaudēti 12% iedzīvotāju. Tomēr Smiltene, kas jau viduslaikos izveidojās par prāvu apmetni Abula upes krastā, savā jaunākajā vēsturē spējusi atkopties gan pēc iznīcinoša ugunsgrēka Otrā pasaules kara izskaņā, gan saglabāt latviskumu padomju okupācijas gados, bet pēc neatkarības atjaunošanas ar mērķtiecīgu investīciju piesaisti un uzņēmējdarbības atbalstu spējusi ekonomiskajā aktivitātē pārspēt daudzus.

Mežu ieskautais Smiltenes novads ir starp ekonomiski vitālākajiem Latvijā — te radītā pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 5,3 tūkstošus eiro gadā, Vidzemē atpaliekot tikai no reģiona līderes Valmieras (6,3), bet valsts mērogā krietni apsteidzot pat tādas lielās pilsētas kā Daugavpils (3,4), Liepāja (5) vai Jelgava (3,9). 

Kā smilteniešiem tas izdevies? Vai viņu pieredze var palīdzēt arī Ludzai un citiem novadiem, kuru ekonomika ir ierūsējusi? Un kādu efektu varētu dot tuvākajos gados iecerētā reģionu reforma, kurā pašvaldību skaitu plānots samazināt trīs reizes — no pašreizējām 119 līdz 39. Ar šo rakstu par novadu ekonomisko dzīvotspēju Ir aizsāk pētījumu sēriju par reformu, ko turpināsim nākamajos divos žurnāla numuros, padziļināti pētot pašvaldību administratīvās izmaksas un iedzīvotājiem pieejamo infrastruktūru.

Novecojošie novadi

Jaunās valdības rosinātā administratīvā reforma šķiet kā skrējiens pakaļ no kalna slīdošām ragaviņām, cenšoties ielēkt tajās un aizstūrēt prom no bīstamas kraujas. Latvijas iedzīvotāju kopskaits samazinās, un vidējais vecums pieaug. Nākotne nav rožaina — Latvijas Bankas prognozes rāda, ka 2040. gadā iedzīvotāju skaits būs noslīdējis jau zem 1,7 miljoniem. Eiropas Komisija un ANO aplēses ir vēl pesimistiskākas.

Reģioni iztukšojas, un ministrija secinājusi, ka aptuveni puse esošo novadu jau tagad neatbilst likuma prasībām par obligāto iedzīvotāju skaitu, lai būtu pamats pastāvēt atsevišķai pašvaldībai. Likumā noteiktais minimālais iedzīvotāju skaits pašvaldībā ir 4000, bet jau pērnā gada sākumā šim kritērijam neatbilda 39 novadi. Savukārt 55 novados nebija izpildīts vēl viens likuma kritērijs — jābūt vismaz vienam ciemam vai pilsētai ar 2000 iedzīvotāju.

Latvijas Banka prognozē: turpinot esošajās sliedēs, pēc 20 gadiem jau 47 novados būtu mazāk par 4000 iedzīvotāju, tajā skaitā 14 novados pat mazāk par 2000, intervijā Ir skaidro pētījuma līdzautors Kārlis Vilerts. 

Bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš, kurš šogad publicēja pētījumu par pašvaldību ekonomisko jaudu, papildina — problēma ir arī iedzīvotāju novecošana, daudzviet strauji sarūk trīsdesmitgadnieku skaits. Tātad teritorijā dzims mazāk bērnu, un vidējais vecums turpinās slīdēt lejup. Visas valsts mērogā prognozes ir pesimistiskas — šobrīd darbspējīgo īpatsvars iedzīvotāju vidū ir 65%, bet 2050. gadā tas noslīdētu līdz 53% un jau trešdaļa cilvēku Latvijā būtu vecāki par 65 gadiem.

Iepriekšējā administratīvi teritoriālā reforma notika 2009. gadā, Latvijas kartē iezīmējot 110 novadus un deviņas republikas nozīmes pilsētas.

Jaunajā piedāvājumā, ko šonedēļ Ministru kabinets apstiprināja un virzīs tālāk apspriešanai Saeimā, paredzēti 34 novadi un piecas republikas nozīmes pilsētas — līdzās galvaspilsētai arī Daugavpils, Liepāja, Jūrmala un Rēzekne. Valdības apstiprinātā versija ir jau kompromiss, jo sākotnēji aprīlī ministrijas izvirzītajā plānā bija pavisam 35 pašvaldības, to skaitā tikai divas republikas pilsētas: Rīga un Jūrmala. Plāns ir pieņemt likumu izmaiņas tā, lai 2021. gadā vēlēšanas rīkotu jau reformētajos novados.

Arī Ludzas un Smiltenes pašvaldības reformas rezultātā apvienos lielāku iedzīvotāju skaitu plašākā teritorijā. Lu-dzas novadā iedzīvotāju skaits gandrīz dubultosies līdz 23 tūkstošiem, iekļaujot Kārsavu ar aptuveni 5000 cilvēku un divus novadus, kuros iedzīvotāju skaits jau noslīdējis zem trim tūkstošiem, — Ciblu un Zilupi. Jāņa sētas aplēses rāda, ka tādējādi tuvāko 10 gadu laikā, kad iedzīvotāju skaits turpinās sarukt, Ludzas apvienotajā novadā to izdosies noturēt virs 17 tūkstošiem. 

Ja Smiltenes novads turpmāk iekļautu tuvējo Raunu un arī Api — abos šajos novados iedzīvotāju skaits svārstās ap 3000 —, tad apvienotajā pašvaldībā būtu 18 tūkstoši cilvēku un tuvāko desmit gadu laikā to skaits saruktu mazliet zem 15 tūkstošiem.

Iedzīvotāji jūt novadu iztukšošanos, taču Ir aptaujātajiem cilvēkiem Ludzā un Smiltenē īsti nav skaidrs, kā reforma šo tendenci varētu mainīt. Toties jūtami atšķiras noskaņojums — Ludzā sastaptie neslēpj vilšanos līdzšinējā valsts politikā, tāpēc netic arī nākamajiem soļiem, bet Smiltenē cilvēki šķiet pozitīvāk noskaņoti.

Lai gan aptaujātie smiltenieši reformas ieguvumus savā personīgajā dzīvē nespēja iztēloties, nejauši sastaptajos cilvēkos nebija rūgtuma, un viņi atvērtāk raudzījās uz gaidāmajām pārmaiņām. «Dzīvē vajag kaut ko jaunu,» rezumē bērnu bibliotēkā strādājošā Zoja.

Savukārt Ludzas bibliotēkā uzrunātie uzskata, ka ekonomiskā situācija spiež jauniešus pamest novadu — visiem uzrunātajiem kādi radi pārcēlušies vai nu uz galvaspilsētu, vai ārzemēm. «Paliek tikai vecie,» secina kāda pensijas vecuma lasītāja. Arī datortehnikas veikala darbinieks, gados jaunais Raimonds, zina daudzus, kas aizbraukuši no Ludzas, jo ārzemēs bijis krietni labāks piedāvājums. Lai gan viņš sevi sauc par patriotu, esot sakrājušās dusmas par notiekošo, un, viņaprāt, reforma neko nespēs mainīt. Statistikas dati tikai stiprina viņa pesimismu — kopš 1989. gada, kad Ludzā vēl valdīja padomju komand-ekonomikas ražotnes, pilsētas iedzīvotāju skaits samazinājies par 35%. Tas ir viens no augstākajiem depopulācijas rādītājiem visā valstī.

Administratīvā reforma nespēs apturēt sabiedrības novecošanu, tomēr savā ziņā noraus šai tendencei stopkrānu — apvienojot novadus, ikvienā pašvaldībā būtu lielāks gados jauno, darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits, ko varētu mobilizēt nepamest novadu. Iespējams, izdodas pat piesaistīt cilvēkus, kas grib atgriezties dzimtajā pusē pēc laimes meklējumiem ārzemēs vai Rīgā. Piemēram, Smiltene jau tagad īpaši mudina cilvēkus pārcelties šurp uz dzīvi — pašvaldība izveidojusi interaktīvu karti, kurā katrs interesents var atrast iznomājamas vai nopērkamas lauku mājas.

Investīciju aplis

Novecošana, ko izraisa zemā dzimstība un jauniešu aizbraukšana, savukārt noved pie ekonomiskas problēmas — gados vecākie nestrādā, tāpēc pašvaldībā samazinās nodokļu ienākumi, kas traucē attīstīt infrastruktūru, un investoriem novads kļūst neinteresants, jo nav cerību atrast darbiniekus.

«Ja pašvaldība grib būt pievilcīga investoram, tur ir jābūt cilvēkiem, kas varētu strādāt. Turklāt svarīgs ir ne tikai skaits, bet arī viņu prasmes,» saka Latvijas Bankas eksperts Kārlis Vilerts. Viņš norāda, ka jau šobrīd redzams — uzņēmējiem mazās pašvaldības nešķiet pievilcīgas. «Pēdējos pāris gados gandrīz pusē no mazajiem novadiem līdz 4000 cilvēkiem ārvalstu investīcijas nav ieplūdušas vispār,» saka Vilerts.

Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, kurš kopā ar ministriju izstrādā Latvijas pašvaldību pievienotās ekonomiskās vērtības karti un ir piedalījies reformas plānošanā, intervijā Ir norāda: «Šobrīd mazās pašvaldības ir spiestas naudu tērēt uzturēšanai, nekas nepaliek pāri investīcijām.» Tas savukārt kā apburtais loks noved pie tā, ka potenciālajiem investoriem novads nav interesants, jo nav izbūvēta infrastruktūra un iedzīvotāji, kuri ir veselīgas ekonomikas centrā, pamet novadu, kas jau atkal samazina pašvaldības rocību.

Jāņa sētas aprēķini liecina, ka Smiltenes pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju, kas tiek aprēķināta, ņemot vērā algu fondu un novada uzņēmumu peļņu, četras reizes apsteidz Ludzu. Turlajs to skaidro ar privāto ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu trūkumu Ludzā. Lai gan tur darbojas sekmīga pelmeņu ražotne Ariols, kokogļu uzņēmums Bovis un Maxima lielveikali, citi lielākie darba devēji ir valsts vai pašvaldības uzņēmumi — Ludzas Medicīnas centrs, Ludzas apsaimniekotājs un Latvijas autoceļu uzturētājs.

Ekonomists Strautiņš uzsver, ka publiskā sektora darbavietu prevalēšana salīdzinājumā ar privātajām ir simptoms tam, ka vēlāk nebūs arī publiskā sektora darbavietu. To jau pieredzējis Ludzas Medicīnas centrs — treknajos gados vērienīgajā slimnīcas renovācijā tika ieguldīti nepilni astoņi miljoni eiro, taču plānotajā apjomā tā nostrādāja tikai gadu un sarūkošās pacientu plūsmas dēļ pēc krīzes tika reorganizēta par aprūpes iestādi. Valdes priekšsēdētājs Juris Atstupens stāsta, ka agrāk šeit nodarbināja ap 300 cilvēku, bet tagad zem 200.

«Mēs atrodamies izdevīgā vietā — ir šoseja un dzelzceļa līnija, bet ar to laikam ir par maz,» ekonomikas gausumu novadā komentē pašvaldības vadītājs Edgars Mekšs, norādot, ka daudzi investori tomēr izvēlas ieguldīt tuvāk galvaspilsētai. 

Izstrādājot plānoto novadu profilus, Jāņa sēta norādījusi, ka Ludza neizman-to tai pieejamo potenciālu — Eiropas Savienības robežas divu noslogotāko Lat-vijas kontrolpunktu — Grebņevas un Terehovas — klātbūtni. «Pašlaik pierobežas priekšrocības pamatā izmanto vietējie iedzīvotāji, lai piepelnītos, regulāri ievedot no Krievijas nelielos apmēros tur lētāk nopērkamo degvielu, cigaretes un citas preces,» taču uzņēmēji nav spējuši piedāvāt savus pakalpojumus caurbraucēju plūsmai. Turklāt arī Ludzas vecpilsēta, attīstot tūrisma infrastruktūru, varētu kļūt interesanta caurbraucošajiem krievu tūristiem, kas dodas uz Rīgu vai Jūrmalu, un tas palīdzētu atdzīvināt pilsētu.

Ludza gan nav vienīgais Latgales novads, kur ekonomika buksē. Salīdzinot divas lielās Latvijas pilsētas, Turlajs secina — Liepājā no desmit lielākajiem pievienotās vērtības radītājiem tikai trīs ir valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrības, turpretim Daugavpilī aina ir pilnīgi pretēja, tikai trīs no desmit līderiem ir privātie uzņēmumi. Arī ekonomists Strautiņš kā problēmu izceļ to, ka ārpus lielajām pilsētām Latvijas austrumos ir krietni mazāk uzņēmumu nekā citviet Latvijā.

Apvienojot novadu cilvēkus un resursus, tie kļūtu interesantāki investoriem. Turklāt Strautiņš atgādina — lielākas pašvaldības var algot speciālistus, kas strādātu ar investoriem, un tās var izstrādāt lielākus uzņēmējiem saistošos infrastruktūras projektus, nevis tikai «katru gadu uzbūvēt divus kilometrus ceļa». Viņaprāt, ar uzņēmējiem ir jārunā, lai uzzinātu, ko tie vēlas. 

Investīciju piesaiste ir apzināts darbs, piekrīt arī Turlajs un uzslavē Smilteni, kas «visu dara pareizi». Pašvaldības vadītājs Gints Kukainis uzskaita, kā novads šobrīd piesaista investorus — būvē infrastruktūru un izmanto digitālos rīkus, lai tiem parādītu, kādas ir iespējas novadā. 

Oficiālā statistika par pēdējiem pieciem gadiem runā skaidru valodu — starp mazajiem novadiem 46% ir tādi, kuros ārvalstu tiešo investīciju apjoms uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par vienu eiro gadā. Starp lielajiem novadiem tāda nav neviena.

Piemēram, ārvalstu ieguldījumi Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā kopš 1991. gada Smiltenē ir divpadsmit reizes lielāki nekā Ludzā — 5,6 miljoni eiro pret 0,5 miljoniem, rāda Lursoft apkopotie dati.

Mazāk cilvēku, bet dārgāk

Ienākumi atšķiras, taču pamatīga problēma ir izdevumi — neatkarīgi no lieluma pašvaldībām ir jāspēj nodrošināt tām ar likumu noteiktie pakalpojumi. Mazajām pašvaldībām jānodrošina tas pats, kas lielajām. Praktiski tas nozīmē, ka «iedzīvotāju skaita ziņā mazu pašvaldību budžeta izdevumi uz vienu iedzīvotāju ir lielāki nekā lielās pašvaldībās», secināts Latvijas Bankas ekonometriskajā analīzē par visām Latvijas pašvaldībām. «Tā kā tuvākajos gadu desmitos iedzīvotāju skaits Latvijā turpinās sarukt, gaidāms, ka pašvaldību pakalpojumu nodrošināšana maksās arvien dārgāk,» brīdina eksperti, izgaismojot reformas nepieciešamību.

Bankas pārstāvis Vilerts to ilustrē ar vienkāršu piemēru — peldbaseina izmaksas uz 10 iedzīvotajiem ir lielākas nekā uz 100, un tas attiecināms uz jebkuru citu pašvaldības pakalpojumu. «Nākotnē, kad iedzīvotāju skaits samazināsies, samazināsies ieņēmumi, bet izdevumi uz iedzīvotāju pieaugs,» viņš iezīmē risku.

Runa ir par ļoti lieliem tēriņiem, jo pašvaldību budžeti Latvijā veido aptuveni trīs miljardus eiro gadā jeb 27% no vispārējiem valdības izdevumiem. Tas ne tikai pārsniedz ES vidējo rādītāju (22%), bet arī kaimiņu Lietuvas (23%) un Igaunijas (24%) līmeni, tāpēc šo izdevumu efektivitāte ir ļoti būtiska kopējā tautsaimniecībā. Jo īpaši tāpēc, ka mazākās un vājākās pašvaldības saņem dotācijas, lai segtu savus izdevumus, taču Latvijas Bankas analīze atklāj — šādi subsidētie pakalpojumi parasti izrādās dārgāki un neefektīvāki. Tātad turīgāko novadu iedzīvotāji palīdz segt pakalpojumu izmaksas vājākos novados, šajā procesā pārmaksājot.

Īpaši jūtams tas ir izglītības jomā — mazākās pašvaldības politiski nespēj optimizēt skolu tīklu, cenšas savstarpēji konkurēt par sarūkošo skolēnu skaitu, ar trūcīgo atalgojumu nespēj piesaistīt jaunus pedagogus un tā arvien paplašina izglītības kvalitātes plaisu starp spēcīgāko un vājāko skolu audzēkņiem.

Nākotnes prognozes ir vēl drūmākas. Ja saglabāsies līdzšinējās demogrāfijas tendences, vidējais iedzīvotāju skaits novados saruks par 15% — no 8460 pērn līdz 7200 cilvēkiem 2040. gadā, aplēsusi Latvijas Banka. Pieaugot pašvaldību uzturēšanas izdevumiem, pētījumā analizēto funkciju izpildei — izglītībai, sociālajai aprūpei un vispārējiem valdības dienestiem — līdz 2040. gadam pašvaldībām būs nepieciešami papildus gandrīz 180 miljoni eiro. Tātad arvien mazākam strādājošo skaitam būtu jānodrošina arvien lielāki nodokļu maksājumi, lai turpinātu uzturēt arvien dārgākos pašvaldību pakalpojumus.

Toties budžeta līdzekļu ietaupījums šo trīs funkciju izpildei, ja pakalpojumi tiktu koncentrēti lielākās administratīvās vienībās, pēc Latvijas Bankas aplēsēm, būtu ievērojami — līdz pat 130 miljoniem eiro gadā.

Skats nākotnē

Nodokļu ienākumu un ekonomiskās jaudas nevienlīdzība Latvijas novados pašlaik ir dramatiska. Piemēram, šobrīd ekonomiski visvājākajā Vārkavas novadā ar 1800 iedzīvotājiem tā ir 40 reižu zemāka nekā ekonomiski spēcīgākajā pašvaldībā Mārupē, kur dzīvo aptuveni 20 tūkstoši cilvēku. Kamēr Latgales novadā pievienotā vērtība uz iedzīvotāju nav pat 500 eiro gadā, Pierīgas «guļamrajonā» tā pārsniedz 18,5 tūkstošus.

Gan ekonomģeogrāfs Turlajs, gan Latvijas Bankas eksperts Vilerts uzsver — reformas mērķis būtu šīs atšķirības samazināt, lai gan izskaust pilnīgi tās nebūs iespējams. Ja Vārkava pēc reformas apvienosies ar Preiļu novadu, ekonomiskā plaisa ar Mārupi joprojām saglabāsies, tomēr saruks no 40 reizēm līdz 10.

Gan Ludzas, gan Smiltenes pašvaldību vadītāji sarunā ar Ir piekrīt reformai un saskata tās potenciālos ieguvumus. Smiltenes vadītājs Kukainis uzskata — Smiltene arī pašlaik labi tiek galā ar saviem uzdevumiem, taču apvienošanās varētu palīdzēt skolu tīkla sakārtošanā. Mazāk veiksmīgās Ludzas novada vadītājs Mekšs apvienošanos sauc par «loģisku», taču gribētu dzirdēt no valdības piedāvājumu, kā pēc reformas novadu padarīt dzīvīgāku. «Jāsaprot, kāpēc sāksim labāk dzīvot — kur mēs paņemsim to naudiņu, lai novads kļūtu spēcīgāks?» retoriski vaicā mērs.

Uz galveno Ir jautājumu, kas tad ir ekonomiski veselīgas pašvaldības pamatā, ekspertiem ir būtībā viena atbilde, lai arī noformulēta atšķirīgos vārdos. Tie vienmēr ir cilvēki, kas dzīvojot un strādājot rada ienākumus pašvaldībai, pievieno vērtību novadā. Ja reforma ļaus efektīvāk pārvaldīt budžeta tēriņus un vairāk naudas atlicināt ieguldījumiem labākā vidē un nākotnes iespējās, tas palīdzēs novadiem neiztukšoties. Varbūt arī Ludza sagaidīs vēl citu uzņēmīgu cilvēku atgriešanos, kas, līdzīgi kā picērijas Astotais rajons līdzīpašnieks Edgars Malaks, nogurstot no lielpilsētas, dos priekšroku dzimtajam novadam, nevis meklēs laimi citur.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nākamnedēļ: cik dārga ir administrācijas uzturēšana dažādās pašvaldībās?