Operas jaunuzvedums Spēlēju, dancoju — vērienīgs, bet atsvešināts un brīžiem apstrīdams Raiņa simbolu tulkojums
Jauna cilvēka, šajā gadījumā Lauras Grozas-Ķiberes, uzdrošināšanās ķerties klāt jau par klasisku vērtību kļuvušajai Imanta Kalniņa (un Raiņa, un Imanta Ziedoņa!) operai ir cieņas vērta. Spēlēju, dancoju jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, un šo svarīgo uzveduma pusi atstāju muzikologu vērtējumam. Taču latviešu operas ir īsti pateicīga viela, uz ko paraudzīties no teātra, proti, režijas puses. Tām nav raksturīgi melodrāmu sižeti ar varoņu ciešanām un bojāeju aiz nelaimīgas vai neatbildētas mīlestības. Tās tikpat kā vienmēr ir kaislību drāmas, taču tulkojamas nevis (vai ne tikai) kā personiski pārdzīvojumi, bet vispārcilvēciski vai nacionāli simboli, kuru atšifrēšana un iedzīvināšana atbilstoši sava laika garam tad arī pieprasa režiju.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.