Slepeno bunkuru, no kura X stundā kompartijas komiteja var vadīt Latvijas republiku, uzcēla 1982. gadā. Meklēja darbiniekus, vēlams — ģimenes. Ludmila ar vīru dzīvoja Balvos, par vakancēm Līgatnē uzzināja no paziņas. Izturēja atlasi, parakstīja dokumentus par informācijas neizpaušanu. Viņa kļuva par administratori atpūtas kompleksā, kas maskēšanās nolūkos uzbūvēts virs pazemes bunkura, vīrs bija šoferis. Pirmoreiz atbraukuši, ar izbrīnu skatījās, kas paslēpies meža vidū pie Gaujas. Lielas garāžas, darbinieku dzīvojamās mājas, ēdnīca, katlumāja, attīrīšanas iekārtas, pat ūdenstornis! Teritorijai apkārt sēta, kustību kontrolē sargs. 23 gadus veca, beigusi tirdzniecības skolu, Ludmila bija vīlusies padomju tirdzniecības sistēmā, kurā noteikumus diktē preču deficīts, gribēja dzīvē kaut ko mainīt. Uz Līgatni pārcēlās ar mazuli, jau gaidīja otru.
Ludmila Annuškāne, strādāja atomkara objektā
Slēptuvē deviņus metrus zem zemes cilvēki pulcējušies tikai vienu reizi, 1985. gada civilo mācību laikā. «Tas jau absurds pats par sevi — uzturēt virsū uzcelto ēku, katru dienu iet tīrīt istabiņas ar domu, ka pēkšņi kāds var atbraukt,» secina Ludmila Annuškāne.
Foto — Gints Ivuškāns
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.