Romāns Vēstule ar pielikumu — kā emocionāli piedzīvot vēsturi
Vēsturniecei Inesei Dreimanei pēc debijas romāna iznākšanas nācās sastapties ar līdzīgu situāciju kā savulaik viduslaiku kultūras speciālistam Umberto Eko pēc viņa pirmā romāna Rozes vārds. Kāpēc romāns? Kāpēc zinātniekam pētniecības praksē uzkrātās zināšanas pēkšņi likt lietā literatūras radīšanā? Umberto Eko sev raksturīgajā stilā atbildēja, ka viņam radusies nepārvarama vēlēšanās noindēt mūku. Inese Dreimane laikrakstam Diena atklāja, ka rakstīt sākusi kādā personīgi satricinošā brīdī, kad tuvs cilvēks bijis slimnīcā, nācies dzīvot iekšējā trauksmē, neziņā, iet uz slimnīcu, runāt ar ārstiem. Šī nesamierināšanās, izmisums oficiālas ie-stādes varas priekšā, kura bezkaislīgi veic savas funkcijas un pašsaprotami neņem vērā viena indivīda ciešanas un apjukumu, uzsprāgst romāna pirmajās lappusēs. Varbūt tā ir tikai mana fantāzija par rakstnieces patiesajiem impulsiem, varbūt romāna pamatā ir citi dzinuļi, taču jautājums likās tālākas domāšanas vērts: vai mēs, mierā un labklājībā mītošo paaudze, vispār esam spējīgi emocionāli saprast pēckara gadu notikumus? Esam informēti par šo laiku, kad, mainoties okupācijas varām, pie tavām durvīm varēja pieklauvēt jebkurā diennakts stundā, kratīt dzīvokli, bez paskaidrojuma izvest tuviniekus nezināmā virzienā. Taču vai šādu absurdu eksistenci, pilnīgu neaizsargātību varas priekšā iespējams arī saprast?
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.