Tumsa, kurā mēs dzīvojam • IR.lv

Tumsa, kurā mēs dzīvojam

8
Vikonta de Valmona lomā Artūrs Skrastiņš. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Dailes teātra izrāde Bīstamie sakari par seksu un mehāniskas dzīves mokām

Pjēra Šoderlo de Laklo 18. gadsimta nogalē sarakstītais romāns Bīstamie sakari lasītāju kairina ar apsolījumu ielūkoties tur, kur nevienam nav lemts nonākt, — aiz kaimiņmāju sienām un līdzcilvēku pieklājīgajām sejas izteiksmēm, neiedomājamu kaislību bezdibeņos. Savu versiju par romānu Kristofera Hemptona dramatizējumā nupat klajā laidis Dailes teātris un režisors Jans Villems van den Boss.

Bīstamo sakaru sižetu atstāstīt negribas. Tas ir samudžināts, un cilvēki ar dažādām dzīves pieredzēm, visticamāk, to interpretēs atšķirīgi. Turklāt izrāde pārliecina, ka tos, kuri romāna notikumus iepriekš nezina, sižets pārsteidz. (Sen nebija gadījies zālē dzirdēt tādu pārsteigumā ievilktu elpu, ķiķināšanas un vietām pat it kā īstu izsaukumu miksli.) Un tomēr par romāna tēmām daži vārdi jāpasaka, lai būtu skaidrs, ar ko van den Bosa iestudējums atšķiras no daudzām citām teātra un kino versijām.

Lai arī de Laklo laikā «bīstamie sakari», protams, pirmām kārtām nozīmēja seksu ārpus laulības gultas un autors nekavējas didaktiski sodīt morāles normas pārkāpušos, īstenībā seksa pašā romānā nav. «Sakari» notiek kaut kur ārpus romāna lappusēm, priekšplānā izvirzot tēmu par varu, arī maskas un īstās sejas attiecībām. Par lomām, ko cilvēki spēlē citu priekšā, par spēlēm, kuras viņi spēlē ar apkārtējiem, un arī par meliem, ko stāsta sev, nespējot tikt galā ar situācijām, kas neatbilst viņu priekšstatiem par pasauli vai pašu vietu tajā. 

Jo tuvāk mūsdienām, jo aktuālāka, protams, arī tēma par sievietes vietu pasaulē — marķīzes de Merteijas pārliecība, ka sekss ir ierocis cīņā par brīvību, skan gandrīz kā agrīna feminisma manifests. Šo iemeslu dēļ Bīstamie sakari joprojām interesē režisorus, turklāt romānā aprakstītie notikumi dod iespēju aktieriem izspēlēt pretrunu plosītu varoņu likteņus visdažādākajās toņkārtās. Pat «spēļu» upuri šajā ciniskajā stāstā nav viennozīmīgi tverami; ko tad teikt par to organizatoru samudžinātajām izvēlēm?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu