Fotogrāfija, kas atklāja Edgara Zobina lietu

Pirms pāris mēnešiem eBay izsolē atrastā ģimenes bilde mudināja Sarmīti Gravu noskaidrot, kāpēc viņas tēvu 1951. gadā kā sevišķi bīstamu noziedznieku izsūtīja uz Sibīriju. Arhīvā glabātā krimināllieta atklāj, cik nežēlīgi pret cilvēkiem bija abi okupācijas režīmi — gan nacistu, gan padomju

Janvāra dienā Krista Laukmane-Schmidt savā Čikāgas mājoklī pārskatīja eBay, meklējot Alsungas un Bārtas saktas, ar ko papildināt kādas 105 gadus vecas Ņujorkas latvietes uzticētos tautastērpus. Tie bija labi saglabājušies, taču nepilnīgi. Skatot ar atslēgvārdiem latvian folk un old latvian atsijātās lietas, Kristas uzmanību piesaistīja kāda fotogrāfija, kurā redzami cilvēki svinībās. «Muzikanti, onkulītis ar maizes riku rokā — tie skatieni un smaidi, alus kauss jaunā vīrieša rokā. Meitene bildes vidū likās skumja. Bija tik viegli iedomāties uz brīdi pārtrauktās viesības, lai šos cilvēkus pulcinātu kopējai bildei!» Krista atminas, kāpēc ar ekrānuzņēmumu iegūtās bildes kopiju ievietoja feisbukā ar teikumu: «Nē, tie nav mani radinieki, bet varbūt viņi ir jūsu?»

Sociālajā tīklā šo bildi ieraudzīja Sarmīte Grava no Viesītes, atpazīstot tajā mammu, tēti, viņu radus un draugus. Fotogrāfija tapusi mammas Mildas iesvētībās 1936. gada 17. maijā. Toreiz Milda vēl nevarēja zināt, ka pēc gadiem apprecēsies ar tumšmati Edgaru, kurš bildē redzams pirmais no kreisās sēžam zālē. Uzietā fotogrāfija uzjundīja Sarmītē ne tikai smeldzi pēc nu jau aizsaulē aizgājušajiem vecākiem, bet lika arī aizdomāties — kāpēc viņas jautro un labestīgo tēti Valsts drošības ministrijas karaspēka kara tribunāls 1951. gada decembrī notiesāja kā «sevišķi bīstamu valsts noziedznieku». Ar vēsturnieces Ineses Dreimanes palīdzību Ir atrada Edgara Zobina krimināllietu, kas atklāja smagu stāstu par kara laika postu, piedzīvotajām necilvēcībām un padomju režīma skarbumu.

Mazpilsēta vienā kadrā

Iespējams, Sarmīte nebūtu pamanījusi melnbalto ģimenes fotogrāfiju sociālajos tīklos, ja Krista nebūtu sazīmējusi fotogrāfa parakstu un tā sapratusi, ka bilde tapusi Viesītē. Sarmītes redzeslokā tā nokļuva tikai tāpēc, ka Krista bildi feisbukā bija ielikusi ar norādi uz šo mazpilsētu.

Dzimusi Viesītē, grāmatvede un pasniedzēja Sarmīte visus 60 gadus tur arī nodzīvojusi. Dzimtas māja tagad aiz vecuma sakņupusi, tāpēc Sarmīte mitinās tipiskā padomju laika dzīvoklī. Bet tajā uz palodzes cits virs cita sarindoti veci, brūni fotoalbumi, kuros fiksēta dzimtas vēsture visa pagājušā gadsimta garumā. Fotogrāfija, kādu Krista ieraudzīja eBay, jau bija vienā no fotoalbumiem. Tomēr Sarmītes dēls Rolands nopirka arī internetā pārdošanā izlikto bildi, lai tā neklīst apkārt.

Pie Krievijas tirgones, kas ģimenes fotogrāfiju pārdeva kopā ar simtiem citu «antikvāru» bilžu, tā nokļuvusi pa sarežģītiem ceļiem. Kad pirms dažiem gadiem nomirusi kāda Sarmītes radiniece, visa viņas mantība, arī vecie fotoalbumi, iztirgoti veclaicīgu lietu uzpircējiem. «Biju mazliet šokā,» Sarmīte atceras izjūtas, uzzinot, ka ģimenes fotogrāfija ir ASV interneta veikalā. Taču, kad dēls fotogrāfiju nopirka, Sarmītei bilde deva duku izzināt, kas tad ar mammu un tēti notika līdz 1959. gadam, kad piedzima viņa.

Fotogrāfijā redzami Mildas iesvētību balles 46 viesi, un daudzus no tiem Sarmīte zina pēc nu jau aizsaulē aizgājušās mammas stāstiem. Milda, kurai iesvētību laikā bija 17 gadu, protams, ir bildes vidū baltā kleitā. Vienā no albumiem ir arī fotogrāfija, kurā Milda redzama ar citiem jauniešiem, kurus 1936. gada 17. maijā Sunākstes baznīcā iesvētīja mācītājs Zelmārs Cīrulis. Sarmīte puišu un meiteņu vidū viegli atpazīst mammu — mati skaisti ondulēti, rokās ziedu klēpis. Blakus mācītājam sēž arī meitene melnā kleitā, un tikai nesen Sarmīte no veciem ļaudīm uzzinājusi — iesvētībās melnā ģērbušies bāreņi.

Kad atgriežamies pie iesvētību balles foto, Sarmīte lepni norāda uz tēti Edgaru Zobinu. Toreiz, 26 gadu vecumā, viņš bija skaists vīrietis ar pašapzinīgu smaidu. Mamma vēlāk Sarmītei stāstījusi, ka 1936. gadā viņi vēl nav ieskatījušies viens otrā. Tētis bijis no Valkas, uz Viesīti kopā ar draugu atnācis dzīvot, lai strādātu pie sava onkuļa Teodora Bisnieka — Viesītes ugunsdzēsēju depo priekšnieka. 

Iesvētību balles fotogrāfijā redzams arī Mildas tēvs Kārlis Reinis, dzelzceļa lokomotīves mašīnists ar varenām ūsām, un māte Marta. Viesu vidū arī Pēteris Aldiņš, viens no pirmajiem, kurš pa Viesīti braukāja savā personīgajā auto. Mildas iesvētībās viņš ļāvis visiem sasēsties savā mašīnā, lai tajā nofotografētos. 

«Un tā,» Sarmīte norāda uz koķetu tumšmati, «ir mammas draudzene Alma, kas vēlāk apprecējās ar Pēteri un kļuva par Almu Aldiņu.» Radu meitene Dzidra iesvētību ballē bijusi tautastērpā. Kas ir tas vīrs, kas bildes tapšanas laikā piesēdis maliņā ar maizes riku rokās, Sarmīte nezina. Taču atpazīst Teodora sievu Elzu, Kupču ģimeni, māti un meitu Bāzdaines un divus muzikantus.

Cik mamma stāstījusi, pirms kara mazpilsētā ar 1400 iedzīvotājiem dzīve bijusi notikumiem bagāta un priecīga. Bijis savs pašdarbības teātris, kurā mamma ar māsu Annu spēlējusi, jautrības pilnas Mis Viesīte vēlēšanas, biežas zaļumballes un svinēšanas, kurās pie viena galda pulcējušies un dziedājuši radi, draugi un kaimiņi. 

Kad 1940. gada vasarā Latvijā ienāca sarkanā armija, skaistais laiks palika tikai bildēs un atmiņās. 1942. gada 2. maijā Sunākstes baznīcā Zelmārs Cīrulis salaulāja Edgaru un Mildu, bet kāzu fotogrāfijā ir redzami tikai divi cilvēki — abi jaunlaulātie. Viesību nebija. Neviens no trim dēliem, kas Zobinu pārim piedzima kara laikā 1942., 1944. un 1945. gadā, nesagaidīja pat pirmo dzimšanas dienu. Vecākais Andris nomira ziemā no plaušu karsoņa, otrs dēliņš Viesturs aizgāja difterijas dēļ, bet jaunākais Ivars nāca pasaulē nedzīvs priekšlaicīgās dzemdībās pēc tam, kad viņa tēvu čeka bija arestējusi par sadarbību ar vācu okupācijas režīmu. 

Edgara Zobina lieta

1949. gada 25. marta deportācijās no Latvijas uz dažādiem Krievijas apgabaliem — Irkutsku, Omsku, Tomsku, Novosibirsku, Amūru — izsūtīja 42 149 cilvēkus. Viņu vidū bija 13 cilvēki no veco fotogrāfiju uzgājušās Kristas Laukmanes dzimtas un arī 62 Viesītes iedzīvotāji. Taču ne Edgars un Milda Zobini, ne arī kāds cits no viņu ģimenes tobrīd necieta. Viņu stāsts izrādās daudz sarežģītāks.

Kad 1944. gada 9. augustā Viesītē otrreiz iegāja sarkanā armija, Edgars ar sievu to pameta un pārcēlās uz Stendi. Mamma teikusi, ka viņi devušies «bēgļu gaitās». Kāpēc, nav skaidrojusi, bet tikai nesen Sarmīte aptvērusi — visticamāk, aiz bailēm, ka Edgaru varētu apsūdzēt sadarbībā ar vācu okupantiem. «Tikai tāpēc, ka viņš bija dienējis Latvijas armijā, ugunsdzēsēju depo bija šoferis un vācu okupācijas laikā viņam bija jāvadā vācu virsnieki,» reiz no mammas dzirdēto atstāsta Sarmīte. Tomēr čeka tik un tā uzgājusi Zobinu un arestējusi. 

Vēsturniece Inese Dreimane vēlāk palīdz precizēt, ka tas noticis 1945. gada 24. maijā. Sarmīte līdz šim bija domājusi, ka tētis arestēts tikai tāpēc, ka reiz dienējis Latvijas armijā un okupācijas laikā bijis spiests pie vāciešiem piestrādāt par šoferi. No mammas stāstiem un viņas atvilktnē atrastajiem pierakstiem secinājusi, ka 1945. gadā tētis atbrīvots, taču turpmākajos gados slapstījies pa bērnības vietām Valkā, bet mamma dzīvojusi Viesītē un strādājusi par frizieri. «Viņa stāstīja, ka ir tikusi novērota,» saka Sarmīte, un vēsturniece Dreimane pieļauj, ka tā varēja notikt — ja čekistiem bija aizdomas, ka Edgars Zobins pievienojies nacionālajiem partizāniem jeb mežabrāļiem, tad, novērojot sievu, varētu gūt tam pierādījumus un iziet uz kādu no partizānu grupām. 

Taču, kā vēlāk stāstījusi Milda, Zobinu pāris neredzējās ne Viesītē, ne Valkas pusē. Paretam viņi satikušies kādā no radu dzīvokļiem Rīgā. Jautāta, kāpēc reiz čekas arestēta vīrieša sieva 1949. gada marta deportācijās tika atstāta mājās, vēsturniece Dreimane skaidro — tā gada janvāra beigās slepenībā pieņemtais PSRS Ministru Padomes lēmums paredzēja, ka uz Sibīriju izsūtāmi «kulaki» un viņu ģimenes, tātad cilvēki, kuriem bija kustamā un nekustamā manta, kā arī legalizējušies nacionālie partizāni un viņu ģimenes, un atbalstītāji. Taču ne Edgars Zobins, ne kāds viņa tuvinieks nebija mežabrāļos — čekai nebija izdevies atrast ne mazākās norādes uz to un tātad nebija iemesla sēdināt slēgtajos vagonos viņa sievu un citus radus.

Tomēr arī pēc marta deportācijām čeka turpināja meklēt Edgaru, līdz 1951. gadā 6. septembrī viņu Valkā arestēja otrreiz. Sarmīte starp mammas dokumentiem uzgājusi tiesas izziņu uz mazas, gaiši zila papīra lapas, no kā secināms, ka tēvu tiesāja kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē. Taču tinte uz veidlapas tā izdzisusi, ka nav pat salasāms pants, pēc kura Edgars Zobins tiesāts un aizvests uz Vorkutas lēģeri. Tāpēc Sarmītei zināms tik vien kā mammas teiktais, ka tētis vācu laikā strādājis par šoferi. Dreimanes norāde, ka Zobina lieta joprojām glabājas Latvijas Valsts arhīvā, deva iespēju noskaidrot apsūdzības būtību. 

Četros nodzeltējušos papīra vākos ar norādi «Delo N…» ievākotā LPSR Valsts drošības ministrijas (čekas) krimināllieta atklāj, cik smags Viesītē bijis kara laiks. 1945. gadā Edgars Zobins arestēts uz aizdomu pamata, ka vācu okupācijas laikā piedalījies ebreju konvojēšanā. Nopratināšanā Zobins bija to atzinis, taču pierādīts tikai tas, ka viņš Viesītes dzelzceļa stacijā remontējis vagonus, kuros pārvadāta vācu militārā tehnika. Viņš atbrīvots. Taču 1951. gadā, kad Edgars Zobins arestēts otrreiz, izmeklētāji jau bija savākuši pierādījumus un atraduši lieciniekus, kas apgalvoja, ka viņš 1941. gadā jau pirmajās vācu okupācijas dienās bija brīvprātīgi iestājies kārtības sargu dienestā. Šo palīgpoliciju okupētajās zemēs veidoja vācu vara, un šie «sargi» (Schutzmann) dalījās trijās kategorijās: vieni veica policistu pienākumus, viņiem bija formastērpi un darba samaksa, otri, kuri uz kreisās rokas valkāja zaļu lenti ar uzrakstu Schutzmann, pildīja sardzes pienākumus un piedalījās policijas akcijās, bet trešie bija rezervē. Nopratināšanas dokumentos Zobins nav atzinis, ka brīvprātīgi iestājies kārtības sargos, bet neliedzās, ka, piespiedu kārtā pildot vācu virsnieku pavēles, valkājis lenti ar uzrakstu. 

Otra un smagākā apsūdzība — viņš piedalījies ebreju konvojēšanā. Mūsdienās vēsturnieki ir izpētījuši, ka 1941. gada jūlijā ap 150 Viesītes ebreju sākumā tika nometināti šķūnī Ļūdāni, kas atradās aptuveni četrus kilometriem no Viesītes, un vēlāk mežā nogalināti. Padomju okupācijas laikos tas nebija precizēts, taču fakts par ebreju nogalināšanu bija zināms, un līdz Zobina tiesai 1951. gada 27. decembrī izmeklētāji bija atraduši lieciniekus, kuri tiesā teica — dienas piecas sešas pēc vāciešu ienākšanas Zobins sēdējis mašīnā, ar kuru aptuveni desmit ebreju vesti prom no pilsētas. 

Zobinu apsūdzēja arī par to, ka redzēts vedam uz policiju divus sarkanarmiešus, kā arī 1943. un 1944. gadā piedalījies reidos, kuros meklēti padomju partizāni. Ar tiesas spriedumu Zobinam tika piespriesta brīvības atņemšana uz 25 gadiem.  

Tiesas materiālos neatradu Zobina paskaidrojumus vai aizstāvības argumentus. Taču 1954. gadā viņa lieta pārskatīta, un šajos materiālos prokurora palīgs rakstījis — Zobins atzinis, ka sēdējis pie stūres mašīnā, kas veda ebrejus. Taču vācu karavīri ar ieročiem rokās piespieduši viņu to darīt. Prokuratūra arī norādījusi uz liecinieku teikto, ka paša Zobina rokās ieroča nav bijis. Zobins tāpat arī noliedzis, ka piedalījies padomju partizānu tvarstīšanā. Rezumējot secināts, ka piespriestais sods jāsamazina līdz desmit gadiem brīvības atņemšanas.     

Kad Sarmīte par apsūdzībām uzzina mūsu telefonsarunā, sievietei aizsitas elpa un viņa vairākas minūtes klusē. Neko nav zinājusi, tikai atceras mammas vārdus, ka tētis teicis — kad sēdējis pie stūres, vienmēr blakus bijis vācietis ar šaujamo. «Nebija izvēles — vai nu dari un paliec dzīvs, vai nu…» saka Sarmīte.  

Kā atzīst vēsturniece Dreimane, dzīvojot totalitāros režīmos, cilvēkiem jārēķinās ar necilvēcīgām izvēlēm.

Mīļais tētis

Vairākas apdzeltējušas vēstules ar atteikumu amnestēt Edgaru Zobinu liecina, ka Sarmītes mamma rakstījusi neskaitāmas vēstules PSRS Kara prokuratūrai un Augstākajai Padomei ar lūgumu atbrīvot vīru. Pat pēc 1956. gada dekrēta, kas noteica, ka «soda termiņus izcietušie lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālisti, kuru ģimenes ar speciāliem valdības lēmumiem atrodas specnometinājumā, ir jānosūta pie ģimenēm», Edgaram Zobinam neļāva pamest Krievijas pilsētas Kostromu un Šeksnu, uz kurieni viņš pārsūtīts no Vorkutas. Kāds no mammas atvilktnē uzietajiem dokumentiem liecina, ka tikai 1957. gada beigās tēvam ļauts atgriezties mājās.

«Es ļoti daudz atceros savu tēti,» saka Sarmīte, kura pasaulē ieradās, kad viņas mammai bija 40, bet tētim jau 49 gadi. Viens no fotoalbumiem pilns ar Sarmītes bērnu dienu bildēm. Tās kopā ar nostāstiem liecina, ka viņas kristības lielā draugu lokā jautri svinētas divas dienas. «Es viņu ļoti mīlēju,» Sarmītes balss iedrebas. «Kā es viņu gaidīju atgriežamies mājās no darba! Viņš mežā strādāja, bija mežstrādnieks. Mamma viņam uz darbu vienmēr pagatavoja tēju un maizītes. Ja kaut kas no tā bija palicis pāri, viņš man atnesa un teica — tas ir rūķīšu ēdiens. Un man tā garšoja tas rūķīšu ēdiens! Pusdienu pārtraukumā viņš man no zariem bija izgriezis dzīvnieciņu skulptūras un nesa ar vārdiem, ka rūķīši sūta dāvanas. Viņš bija ļoti labs cilvēks, mīlēja bērnus, būtu bijis lielisks vectēvs.»

Sarmīte no savas bērnības atceras laimīgu dzīvi, kurā viņa maz juta padomju ideoloģijas spiedienu. Mamma turpinājusi slepus iet uz baznīcu, tāpēc mājās svinētas gan Lieldienas, gan Ziemassvētki. Tētis vakaros mēģinājis uzķert ārzemju raidstacijas un klausīties ziņas no brīvās pasaules. Mājās bieži pulcējušies viesi, tētis ar draugiem labprāt uzspēlējis kārtis. Taču par to, kas noticis pirms meitas piedzimšanas, vecāki nav runājuši bērna klātbūtnē. Tagad Sarmīte saprot — tas noticis, viņu sargājot.

«Tētis nomira mūsu klātbūtnē,» Sarmīte saka asaru pilnām acīm, un drīz jau vaigi ir slapji. «Viņš iestājās durvīs un teica — es tagad no jums aizeju. Apsēdās uz krēsla un saļima.»

Edgars Zobins nomiris 1977. gadā 67 gadu vecumā. Divdesmit gadi pēc atgriešanās no Sibīrijas bija vienīgais laiks, kurš viņam bija atvēlēts mierīgai dzīvei.