Konstrukcija un plūsma

Ar Guntu Šnipki un viņas dzeju iepazinos Liepājā 2014. gada vasarā Satori autoru nometnē. Šo privāto faktu pieminu tālab, ka nometnes tēma togad bija Ceļš, bet Kārļa Vērdiņa vadītā dzejas darbnīca — veltīta topogrāfiskajai dzejai, un Gunta Šnipke, kurai tobrīd bija iznākuši jau divi krājumi, vairumam Rīgas autoru un dzejas lasītāju nebija zināma, taču nometnē cēla priekšā oriģinālus un svaigus tekstus. Savukārt Guntas Šnipkes dzejoļu krājums Ceļi, kam 2018. gada rudenī piešķirta Dzejas dienu balva un ko Artis Ostups ir nodēvējis par pērnā gada pārsteigumu¹, mani pārsteidza vēl jo vairāk arī tāpēc, ka tas sastāv lielākoties no topogrāfiskiem jeb ģeogrāfiskām vietām piesaistītiem dzejoļiem, vienlaikus būdams ne tikai konceptuāli izturēts, bet arī kvalitatīvi viendabīgs krājums bez pašmērķīguma un samākslotības, kas nereti ir klātesoši pēc tik noteiktas sistēmas radītos darbos.